— Ķetaurīt, Ķetaurīt, kādēļ tu aiztiec indīgo žultsbeku? — māte pukojās.
— T-ā-ā ta-ču ba-a-ra-vi-ka, — Ķetaurītis gaudodams atteica.
— Ne jau katra sēne ir baravika. Redzi, šās pretīgās sēnes kātiņš ir pārvilkts ar tīkliņa rakstu. Vienīgi ar to tā atšķiras no baravikas. Pirms noplūkšanas labi jāapskatās, tad nekad nepievilsies, — Pinkaine pamācīja nelaimīgo lācēnu.
Letenīte paoda izmesto žultsbeku un novērsās no tās. Ķetaurītis tai dienā pat baravikām vairs ne tuvumā negāja.
Ap pusdienas laiku Pinkaine ar lācēniem nonāca sausā meža noriņā. Tajā varēja pavārtīties un siltajā saulē pažāvēties. Ķetaurītis mierīgi gulēja un vēl vienmēr viebās, mutē sajuzdams indīgās žultsbekas riebīgo garšu.
Letenīte, pa zemi vāļādamās, ieraudzīja kaut ko sēnei līdzīgu, tik lielu un apaļu kā brāļuka galvu, bet bez kātiņa.
«Diez kā tā garšo?» Letenīte domāja. Bet viņai bija bailes ar purnu pieskarties, ka neiziet tāpat kā Ķetaurītim.
Viņa pagāja uz vienu, pagāja uz otru pusi, pamīņājās un tad zvēla tai ar ķepu no visa spēka. Dzeltenā lode — plac! — pārsprāga un izmeta melnu putekļu mākoni. Putekļi spiedās acīs un nāsīs, piebirdināja bruņo kažoku, un Letenīte kļuva gluži melna kā skursteņslauķis. Deguns niezēja. Acis grauza. Nevarēdama vairs nekā saredzēt, viņa izmisīgi sauca:
— Palīgā, palīgā!
Piesteidzās Pinkaine un Ķetaurītis.
— Kas noticis? — Ķetaurītis uztraucās.
— Ak tu nejēga! — māte bārās. — Kādēļ aiztiki sakaltušu pūpēdi? Tas taču nav ēdams. Steidzies pie avota! Izmazgā acis!
Ķetaurītis aizveda māšeli pie avota. Dzidrais ūdens atdeva acu gaismu Letenītei. Arī Ķetaurītim tas līdzēja. Viņš izskaloja muti, un žultsbekas sīvums uz mēles nozuda.
UZBRUKUMS MEDNIEKAM
Pinkaine un lācēni, krūmājā noslēpušies, stāvēja sardzē netālu no kuplas egles, kuras pazarēs viņi bija noglabājuši medībās nobeigtu stirnu. Pinkaine vērīgi lūkojās un ausījās visapkārt. Iebrikšķējās sausie zari.
— Tur jau nāk kāds mūsu gaļas tīkotājs, — Pinkaine paklusu sirdījās.
Nācēju vēl nevarēja saredzēt, bet smaka nepārprotami liecināja, ka tuvojas cilvēks. Varēja saost pat pulvera degumu.
— Mednieks! — Pinkaine izdvesa.
Parasti tādos gadījumos viņa pie laika aizļepatāja, ko kājas nes, lai nesastaptos aci pret aci ar mednieku. Šoreiz Pinkaine pat nedomāja bēgt. Viņai spalva uz muguras sacēlās stāvus. Tas nebija no bailēm. Lācene bija iedegusies niknumā un apņēmībā aizstāvēt savu apslēpto mantu.
— Ķetaurīt, Letenīt, žigli kokā! — Pinkaine pavēlēja.
Lācēni steigšus uzrāpās tuvākajā priedē, pašā galotnē. Zaros noslēpušies, viņi lūkojās lejup.
Mednieks, briesmas nenojauzdams, bija pienācis gluži tuvu kokam, aiz kura Pinkaine viņam uzglūnēja. Lācene, visā augumā izslējusies, uzbruka pārsteigtajam cilvēkam, kas nepaguva noraut bisi no pleca. Viņš pakrita pie zemes, un lācene uzkāpa viņam uz kājas. Mednieks steigā paķēra bisi un nospieda gaili. Uguns un dūmi izšāvās no stobra. Pinkaine iegaudojās un, labo priekšķepu pacēlusi, uz trim kājām aizbēga.
Mednieks nepaspēja no jauna pielādēt bisi, kad Pinkaine bija jau nozudusi. Viņš uzvilkās uz kritalas, ar pūlēm noāva zābaku un apskatīja ievainojumu. Pinkaines asie nagi bija izcirtušies caur zābaka stulmu un dziji ieplēsuši ikrus.
Aizņemts ar asiņainās brūces pārsiešanu, mednieks nepamanīja lācēnus, kas klusi nošļūca no priedes un, līkumu mezdami, aizskrēja pie cita koka un ātri uzrāpās tajā. No galotnes viņi pārlūkoja apkārtni, sevišķu uzmanību pievērsdami medniekam. Bet tas, muguru pagriezis, vīstīja ievainoto kāju. Lācēni nošļūca zemē, ar līkumu metās pie tālākā koka un steigšus rausās augšup. Atkal apkārtnes izlūkošana, norāpšanās, pārskrējiens pa zemi, uzrāpšanās kokā. Tā tas atkārtojās, kamēr līku loču un augšup lejup bēgšanas ceļš lācēnus bija aizvedis tik tālu, ka mednieku nemaz vairs nevarēja saredzēt. Tad Ķetaurītis un Letenīte, uzoduši mātes pēdas, aizauļoja pa tām uz biezokni.
Garu gabalu skrējuši, viņi atrada Pinkaini. Viņa, biezokņa krēslā apmetusies, laizīja asinīm notraipīto labo priekšķepu.
— Kas tev kaiš? — Ķetaurītis jautāja.
— Mednieks iešāva, — viņa teica un rādīja ievainoto ķepu. Āda daudzās vietās bija skrošu cauršauta. No katras brūcītes tecēja asinis. Skrotis, muskuļos iestrēgušas, kā ar uguni dedzināja. Pinkaine kunkstēja.
— Cilvēks pielavījās pēc mūsu mantas un vēl sašāva tevi! — Ķetaurītis pukojās.
— Jā, mednieks meža zvērus ne tikai sašauj, bet arī nošauj. Un pēdējais viņam visvairāk patīk. Labi, ka šoreiz tas viņam neizdevās. Tad es vairs nebūtu dzīva un jūs būtu bāreņi. Ko jūs bez manis iesāktu?
Šos vārdus klausoties, Letenīte sāka raudāt, bet Ķetaurītis, mātes stāstu līdz galam noklausījies, izsaucās:
— Gan ļaundarim atmaksāšu!
PĪĻU MEDĪBĀS
Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte, atlaidusies paaugsta paugura valgajā sūnā, gaidīja norietam sauli. Visapkārt izpletās zems, ciņots purvājs, kurā neskaitāmas ūdens lāmas laistījās pēdējos saules staros. Purvāja vienā pusē kā plata, zila svītra tālumā stiepās ezers. Tā niedrājā bija noslēpušās pīles. Līdz ar tumsas iestāšanos pīles laidās no ezera uz purvāju un izklīda tajā, barību meklēdamas.
Pinkaine ar lācēniem atstāja pauguru un nonāca purvājā. Tur sūnu paklājs zem kājām līgojās. Vietām kājas ieslīdēja šķidrās dūņās. Bet pīlēm bija jātiek tuvāk! Klusi un uzmanīgi viņi čāpoja uz priekšu, lai pīles nepamanītu medniekus.
Ķetaurītis beidzot ieplaka slapjajās sūnās, kā sastindzis vēroja katru kustību un uztvēra pat mazāko troksnīti.
Netālu pļenkājās kaut kas pelēks, Ķetaurītis tikko manāmi, kā suns pie zemes pieplacis, līda tuvāk un tuvāk. Cik klusi viņš to mācēja izdarīt! Un pēkšņi — caps! — vienā lēcienā pīlei klāt.
Bet pīle paguva savicināt spārnus, pacēlās un aizlaidās. Ķetaurītis muti vien noplātīja.
Gabaliņu tālāk, cinim piespiedusies, nekustīgi gulēja Letenīte. Viņas rūsgani brūno ķermeni tumsā nevarēja atšķirt no ciņa.
Ķetaurīša izbaidītā pīle pariņķoja gaisā un, nekā aizdomīga neredzēdama, laidās atkal lejā, un — plakš! iekrita ūdens paltī.
Letenīte pēkšņi palēcās kā kaķis pēc peles un sakampa pīli aiz astes. Pīle skaļi iebrēcās: «Pēkš, pēkš, pēkš!» — izrāvās un uzšāvās gaisā. Tikai viena astes spalva palika Letenītei mutē.
Trauksmainais brīdinājuma sauciens sacēla spārnos visas pīles. Tās, gaisā lidinādamās, uztraukti pēkstēja. Tad spārnu švīkstoņa attālinājās, brēcienu troksnis apklusa.
Lācēni veltīgi mirka rāvā un gaidīja. Pīles tuvumā vairs nenolaidās.
Svīda gaismiņa. Pīles cita pēc citas pacēlās no purvāja viņa gala un pār lācēnu galvām aizlaidās uz ezeru. Turp sekot nebija vērts.
Pinkaine sapīkusi soļoja uz meža pusi. Lācēni sekoja, galvas nokāruši, purva dūņām aplipuši, slapji un melni, kā no darvas mucas izlīduši.