Ķetaurītis un Letenīte

Ķetaurītis ierunājās:

— Ir gan laba dzīve krustknābjiem un vāverēm! Viņiem pietiek ar sīkajām egļu sēkliņām. Nav tā kā mums tāli ceļi jāstaigā, kamēr atrod rupjāku barību.

— Tu laikam gribētu būt par vāveri? — Letenīte iejautājās.

— Šobrīd jā. Lēkātu pa eglēm un mielotos ar sēkliņām, kamēr jūs darītu ko citu.

— Jums pat paskatīties negribēsies vairs uz egļu čiekuriem, kad dabūsiet redzēt ciedru priežu čiekurus, kuros paslēptas gandrīz tikpat lielas sēklas kā lazdu riekstu kodoli. Šīs sēklas sauc par ciedru riekstiem, — Pinkaine stāstīja.

— Māmiņ, aizved mūs uz ciedru priežu mežu! — lācēni lūdzās.

— Mēs jau ejam turp. Redziet, paretam sāk parādīties viena otra ciedru priede, — Pinkaine teica un pieveda lācēnus pie kāda koka ar pelēkbrūnu, rievainu mizu. Zari tām īsi un mieturos sakārtoti. Tumšzaļās skujas divreiz garākas par parasto priežu skujām.

Ķetaurītis skatījās augšup un sacīja:

— Čiekuru tā kā nebūtu.

— Šai ciedru priedei čiekuri vēl ir gluži zaļi. Tie nogatavojas tikai trešajā gadā, — Pinkaine skaidroja. — Ciedru priedājā atradīsim arī kokus ar ļoti lieliem, gaiši brūniem čiekuriem. Tajos sēklas būs nogatavojušās, un mēs tās varēsim ēst.

Ciedru priedājs bija sasniegts. Tur pa zemi mētājās viens otrs milzīgs čiekurs. Daudzos kokos to bija liela bagātība.

— Palieciet jūs apakšā! Es uzkāpšu kokā nopurināt čiekurus, — Pinkaine teica, pie čiekuru pilnas priedes piegājusi.

— Laid labāk mani! — Ķetaurītis lūdzās.

— Ciedru priedēm ir trausli zari. Jābūt ļoti uzmanīgam, citādi, zaram lūstot, var nogāzties un nosisties. Vēl jums jāpaaugas, tad arī varēsiet kāpt pēc ciedru riekstiem.

Neko darīt. Lācēniem bija jāpaliek apakšā un tikai jānoskatās, ko māte kokā dara.

Priedi spēcīgi sakratot, čiekuri kā granātas krita lejā. Lācēni paslēpās, lai netrāpa uz galvas.

Māte nokāpa pie lācēniem, lai pamācītu, kā čiekuri lobāmi. Viņa paņēma čiekuru, uzlika to uz akmens un, ar ķepu piespiežot, valstīja to, kamēr izbira rieksti. Ķetaurītis noskatījās un darīja tāpat.

Vienīgi Letenīte riekstus lobīja pēc sava prāta. Viņa salasīja labi daudz čiekuru, sakrāva tos kaudzītē un apsēdās tai blakus. Tad paņēma čiekuru priekšķepās gluži kā vāvere un berzēja to starp abām ķepām. Izbirušās sēklas pa vienai uzlasīja un apēda.

Ciedru priedājā Pinkaine ar lācēniem uzturējās vairākas nedēļas. No eļļainajiem riekstiem viņi ātri uzbarojās: pieņēmās tuklumā tā, ka vēders nokarājās līdz pašai zemei. Lai gan dienas kļuva aukstas, viņiem bija silti. Ķetaurītis un Letenīte tusnīdami čāpoja pakaļ mātei, vairākkārt šķērsojot līkumoto Mežupīti. Viņi uzlauza plāno ledus vāku un ar labpatiku izpeldējās aukstajā ūdenī.

PA CITU NOLIKTAVĀM

Kādā pakalnā slējās stalti bērzi. Nodzeltējušās lapas vēl greznoja to zarus. Starp baltajiem stumbriem sārtoja pīlādži. Dažiem ogu pilnie zari noliekušies līdz pašai zemei.

— Iesim uz birztalu! — Pinkaine mudināja lācēnus. — Salnas ir jau bijušas, tādēļ pīlādžu ogas būs garšīgas.

— Iesim labāk uz ciedru priedāju! — Letenīte lūdzās. — Man tik ļoti garšo ciedru rieksti.

Arī Ķetaurītim tas bija pa prātam.

— Gan vēl dabūsim ciedru riekstus. Pārmaiņas pēc jāiebauda arī sulīga barība, — māte noteica.

Lācēniem vajadzēja izpildīt mātes vēlēšanos. Ķetaurītis, birztalā iegājis, atminējās lazdu šūpoles.

— Pašūposimies! — viņš mudināja Letenīti.

Ogas nemaz nenogaršojuši, lācēni ierāpās pīlādzī. Bet no šūpošanās nekas prātīgs neiznāca: stumbrs resnāks un pie tam vēl daudz stāvāks par lazdas zaru. Ķetaurītis gribēja jau norāpties, lai ietu meklēt labākas šūpoles, kad koks pēkšņi salīgojās. Pametuši skatienu lejup, lācēni ieraudzīja, ka Pinkaine, ar plecu pret stumbru atspiedusies, lieca pīlādzi gar zemi. Koks nosvērās, un saknes izrāvās no zemes.

Lācēni šūpojās augšup un lejup un gavilēja:

— Kas par līganām šūpolēm!

Ikreiz, kad pīlādža galotne noliecās pie zemes, Pinkaine noplūca pa ogu ķekaram. Arī lācēniem vēderi atgādināja par sevi. Ķetaurītis un Letenīte beidza šūpoties un sāka apmierināt savu ēstgribu.

Kad pīlādžu aplauzītajos zaros vairs nevarēja atrast nevienu ogu ķekaru, Pinkaine izgāza no zemes citu koku. Tikko tā saknes pacēlās, Letenīte iesaucās:

— Rieksti! Rieksti! Vesela kaudze!

Ķetaurītis pieskrēja un, purnu pagrūdis, pārbaudīja.

— Rieksti gan, — viņš teica. — Kas tos te zem saknēm varēja savilkt?

Viņš vēl nebija beidzis prātot, kad no aliņas izskrēja pele. Ķetaurītis gandrīz to jau saķēra, bet tā ar saviem asajiem priekšzobiem iekodās viņa apakšlūpā. Lācēns smilkstēja, purināja galvu, vārtījās, bet pele kā nelaidās, tā nelaidās vaļā.

— Tas tev par to, ka tu ielauzies manā noliktavā, — pele iepīkstējās un aizbēga.

Ķetaurītis atviegloti uzelpoja. Tad kopīgi ar māti un Letenīti ķērās pie noliktavas iztukšošanas.

— Rieksti nav sliktāki par tiem, ko ciedru priedēs ēdām, — Letenīte ieminējās.

— Žēl, ka nebija vairāk, — Ķetaurītis urkšķēja.

Šai brīdī no akmeņu grēdas, kas atradās uz pakalna nogāzes, izlīda mazs dzīvnieciņš. Gluži kā vāvere. Tikai pār muguru pārvilktas piecas melnas svītras. Svītrainais kuplastis uzskrēja tuvākajā bērzā.

— Iesim uz burunduka noliktavu! — Pinkaine aicināja.

— Kur tā atrodas? — Ķetaurītis vaicāja.

— Zem tās pašas akmeņu kaudzes, no kuras viņš izlīda. — Pinkaine rādīja.

— Ak šis strīpainais kuplastītis ir burunduks! — lācēni iesaucās.

— Kā tad, — māte apstiprināja.

— Ja jūs zinātu, kas par lieliem riekstu krājumiem ir viņa noliktavās! Jūs abi vienā reizē visus nemaz nenoēstu.

Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte sāka velt nost akmeni pēc akmens, bet ala kā nerādījās, tā nerādījās.

Brīnums gan, kā tik mazs dzīvnieciņš varēja sanest tik lielu kaudzi! — Letenīte brīnījās.

— Ne jau burunduks to izdarīja. To ir veicis kāds cits spēkonis, — Pinkaine paskaidroja.

— Var būt, ka lāča bērni rotaļādamies uzcēluši sev šo pili, — Ķetaurītis ieminējās.

— Var jau būt, — māte piebilda.

Akmeņu kaudze tika izvandīta uz visām pusēm. Vēl tikai divi zemē iegūlušies milzeņi bija palikuši savās vietās. To virspuses bija sakļāvušās cieši kopā. Vienā vietā starp tiem atradās sprauga — ieeja burunduka alā. Vajadzēja tikai vienu akmeni dabūt nost, tad riekstu krājumi kļūtu pieejami. Bet šis pēdējais uzdevums nebija veicams pat lāča spēkiem. Lielie akmeņi bija tik dziļi zemē, ka tos nevarēja izkustināt.

Burunduks, bērzā tupēdams, zobojās:

— Otra labuma tīkotāji, mani aplaupīt gribējāt, bet neizdevās: spēciņš par vāju.

ZIEMAS MIGA

Drūms un pelēks pienāca vēlais rudens. Pinkaine ar lācēniem gausi un tūļīgi čāpoja arvien dziļāk meža biezoknī. Viņi vienaldzīgi gāja garām ogu pilniem pīlādžiem un pat neievēroja zem ozoliem nokritušās zīles. Nebija vairs vēlēšanās, nedz vajadzības ēst: pa garo vasaru un rudens ražas mēnešiem tauku kārta zem ādas bija uzkrājusies biezu biezā. Visu ziemu varēs iztikt bez ēšanas.