— Ak tik negantas tās lietas! — Ķetaurītis novilka.
— Jā, tā nebija vienkārši bedre, bet nomaskēti slazdi. Letenīte, kas ar šaušalām bija noklausījusies mātes stāstā, lūdzās: — Iesim tālāk no slazdiem!
— Iesim! — Pinkaine piekrita.
KOKĀ JĀTIEK!
Ķetaurītim un Letenītei gribējās kā zaķēniem brīvi apkārt paskraidīt un darīt visu, kas tik iešaujas prātā. Bet nedrīkstēja. Pinkaine uzmanīja katru lācēnu soli. Arī mācīties vajadzēja daudz.
Viena no pirmajām apmācībām bija kokā kāpšana. Tā lāču dzīvē ir ļoti nepieciešama. Kokā jākāpj pēc medus, augļiem un riekstiem. Mazotnē kokā jāglābjas arī no ienaidniekiem.
Ne jau viegli kokā kāpšanas māka sākumā padevās. Letenīte reižu reizēm pūlējās uzkļūt staltā priedē. Viņa, ar ķepām naski strādādama, parāpās, parāpās pa stumbru mazu gabaliņu augšup, bet drīz nogura un apstājās. Nevarēdama ilgi uz vietas noturēties, viņa atkal noslīdēja lejā.
— Ko tu iesāksi, tāda tūļa? Pat kokā uzkāpt nevari iemācīties, — Pinkaine pukojās.
Letenīte nokaunējās un mēģināja no jauna, bet, pirmo zaru nesasniegusi, viņa atkal nevarīgi nošļūca lejā.
Letenīte ar skaudību noskatījās, kā Ķetaurītis žigli vien tika citā priedē. Viņš, ar priekškājām stumbru aptvēris un ar pakaļējo ķepu nagiem ieķerdamies mizā, atspērās un rāpās arvien augstāk un augstāk. Sasniedzis pirmo zaru, viņš ar zobiem ieķērās tajā, pakarājās, atpūtināja ķepas, tad vienā rāvienā uzrausās uz zara. Tālāk jau gāja daudz vieglāk: uz katra nākošā zara, kas arvien tuvāk sekoja cits citam, varēja atvilkt elpu. Drīz vien ķetaurītis sasniedza pašu galotni.
— Kaut es tāpat būtu varējusi! — Letenīte nopūtās. Bet viņa atviegloti uzelpoja, kad redzēja, ka Ķetaurītis, nabadziņš, bailēs trīcēja, no tik liela augstuma atmuguriski lejup šļūcot. Viņš bieži apstājās un, kā palīdzību meklēdams, izbīļa pilniem skatieniem raudzījās lejup. Beidzot viņš laimīgi nokāpa zemē un steidzās pie noskumušās Letenītes.
— Letenīt, mēģini vēlreiz! — viņš teica. — Es tev palīdzēšu. Letenīti nevajadzēja divreiz skubināt. Viņa aptvēra stumbru un rausās augšup. Ķetaurītis, cik vien spēdams, balstīja Letenīti, bet tai kā neizdevās, tā neizdevās tikt līdz zariem. Tad iejaucās māte.
— Letenīt, kokā jātiek, — viņa stingri noteica un aizveda nelaimīgo pie divām slaidām dižeglēm, kas, no vienas saknes izaugušas, stāvēja kā divas māsas viena otrai līdzās. Pinkaine iebīdīja Letenīti stumbru starpā un pavēlēja:
— Rāpies augšā!
Letenīte ar visām četrām ķepām cieši ieķērās vienā dižeglē un ar apaļo muguru atbalstījās pret otru. Tā viņai izdevās sasniegt abu dižegļu savijušos zarus un pazust tajos. Drīz viņa no pašas galotnes uzvaras priekā raudzījās uz lejā palikušo māti un brāļuku.
Ar laiku lācēni tā ievingrinājās pa kokiem kāpelēt, ka brīvo laiku viņi labprātāk pavadīja kokos nekā uz zemes. Viņi tur bieži rotaļājās: viens otru ķēra vai rāva aiz pakaļējās ķepas zemē.
Letenīte pat guļas vietu bija ietaisījusi tajā dižeglē, kurā viņa pirmoreiz uzkāpa. Viņa prata gandrīz vai vāveres žiglumā tur noslēpties un nepamanīta nolikties uz diendusu.
— Ķetaurītis bieži šūpojās augstāko koku galotnēs, no kurienes varēja tālu pārredzēt. Tur viņš sacentās ar vēju aurošanā un šad tad pabaidīja putnus.
Reizēm Pinkainei nepatika, ka lācēni pa kokiem ilgi dauzās, tad viņa nosauca tos lejā un aizrādīja:
— Ne jau lai darītu aušības, jūs mācījāties kokos kāpt. Pienāks laiks, kad kokos vajadzēs meklēt barību vai glābiņu.
MĒNESS JĀDABŪ ROKĀ
Pinkaine ar lācēniem nogulēja visu silto pavasara pēcpusdienu un novakari. Kad bija jau satumsis, saltums ieknieba lācēniem purniņos un pamodināja gulētājus. Sals stindzināja locekļus. Izstaipījušies lācēni paskraidīja pa noriņu, ko bija pārklājusi sarma. Letenīte ieraudzīja austrumu pusē lielu, sārtu blāzmu. Viņa brīnījās un jautāja:
— Kas tas varētu būt?
Ķetaurītis arī brīnījās. Lācēni palika stāvot un vēroja neredzēto parādību. Izplūdušais sārtums maz pamazām iezīmējās par noteiktu ripu, kas kāpa arvien augstāk pie debesīm un pārvērtās sidrabotā spožumā.
Pienāca māte. Letenīte ar ķepu rādīja uz spožo ripu un jautāja:
— Kas tas par brīnumu?
— Mēness, — Pinkaine atbildēja un aizgāja uz blāvās mēness gaismas apspīdēto mežmalu. Letenīte aizsteidzās viņai līdzi. Ķetaurītis palika, kur stāvējis, un nebeidza lūkoties uz mēnesi, kas, kā viņam šķita, iekāpa augstākās priedes galotnē.
«Vajadzētu to spožo mēness ripu dabūt rokā un nonest zemē, un paritināt pa noru,» Ķetaurītis prātoja. Ne mirkli vairs nevilcinādamies, viņš palēkšus vien devās pie priedes, kuras zaros mēness šūpojās. Zem priedes nonācis, viņš vēl palūkojās augšup. Kas zin, vai nav aizbēdzis projām. Nē. Tikai paslēpies aiz zariem.
Ķetaurītis priecīgi ierūcās un rāpās kokā. Viņš bija gandrīz līdz galotnei ticis, kad mēnesim priekšā aizvilkās mākonis, izdzēsdams mežā blāvo gaismu. Pēkšņi nakts tumsā un klusumā, turpat virs Ķetaurīša galvas, atskanēja skaļš kliedziens: «Uuuū...» Galotnē iešvīkstējās spārnu vēdas, un baiga ēna tuvojās lācēnam. Ķetaurītim šķita, ka spožais mēness, pārvērties par tumšu ērmu, grasās viņu notvert. Viņu pārņēma bailes, un, cik vien ātri varēdams, viņš rausās no koka lejā. Tur bija pienākusi Pinkaine un, apakšā stāvēdama, uztraukti sauca:
— Ķetaurīt, sargies, ka tevi nenogrābj ūpis un neizknābj acis!
Tumšie spārni aizķērās zaros. Ķetaurītis sveiks nonāca zemē un kopā ar māti un Letenīti aizskrēja meža klajumiņā. Pinkaine atsēdās pašā klajienes vidū. Lācēni gan gribēja bēgt nezin kur, bet māte viņus nomierināja:
— Manā tuvumā jums no ūpja nav jābīstas. Pieaugušiem lāčiem tas neuzbrūk.
Tad Ķetaurītis un Letenīte apmetās mātei iepretim.
Mēness izlīda no mākoņu apakšas, un klajiene atkal pielija blāvas gaismas pilna. Kaut kur mežā noskanēja gari stiepts «uuuū...».
— Ieklausieties labi, kā ūpis kliedz! — Pinkaine teica. — Šis milzum lielais, ausainais plēsoņa ar platām acim pa dienu slēpjas koku zaros, bet pa nakti laižas medībās. Viņa lidojums ir tik kluss, ka to grūti sadzirdēt. Ja neuzmanās, var piedzīvot lielu nelaimi. — Šos vārdus izrunājusi, Pinkaine nopūtās un tad turpināja stāstīt:
— Kad es vēl biju tikpat maza kā jūs, kādā naktī baigs kliedziens pārtrauca klusumu, un tajā pašā mirklī ūpis uzklupa manam brālim Ķepainītim. Plēsoņas asie nagi iecirtās viņa mugurā. Ūpis mēģināja savu upuri aiznest projām, bet nespēja pacelties spārnos: nesamais bija par smagu. Ķepainītis, no pirmā izbīļa attapies, pretojās uzbrucējam. Tas sakaitināja ūpi, un viņš sāka ar spārniem dauzīt Ķepainīti un ar līko knābi dažos mirkļos izknāba viņam abas acis. Piesteidzās māte un aizdzina laupītāju. Bet brālis, nabadziņš, palika pilnīgi akls.
Atkal cauri vienmuļajai koku šalkoņai varēja sadzirdēt draudīgo «uuuū...».
Letenīte nodrebēja un, it kā aizsargādamās, piemiedza acis un aizsedza tās ar ķepām. Kad ūpja kliedzieni mitējās, viņa bēdīgi iesaucās: