Lūdzos, lai tak nedusmojas, ja netic, lai paprasa skolotājai, programma tik tikko beidzās un es tikai vienu pašu deju tik ļoti gribēju nodejot. Pēc tās būtu gājusi mājās. Bet mātes dusmas tikai pieauga, neatceros, ko viņa teica, bet atceros, ka mēs tā savādi gājām uz māju: māte pa ietvi, bet es, turēdamās no viņas tālāk, jo baidījos saņemt sitienus, gāju pa ielas vidu. Un tad, atceroties visas tās reizes, kad par sīkumiem māte mani bijā situsi, man uznāca tāda savāda dusmu lēkme, kādu nekad agrāk nebiju izjutusi. Un tādā nervu uzbudinājuma stāvoklī es pateicu mātei vārdus, kurus savā mūžā esmu daudzkārt nožēlojusi: "Kaut tu salauztu kāju un nevarētu man pakaļ izstaigāt, un, ja tu tiktu cietumā, tu arī to nevarētu." Līdzko to pateicu, man acumirkli pārgāja dusmas un bija kauns, ka esmu tik ļauni runājusi. Kad pēc mēneša māti apcietināja, es šos vārdus atcerējos, tikai nevarēju saprast, vai manis dēļ šie vārdi piepildījušies. Bet tad, kad māte bija kāju salauzusi un izcietusi tik drausmīgas sāpes un mocības, man nekur nebija miera. Es dziļi nožēloju teikto un vēlējos, kaut nekad tā nebūtu sacījusi. Es tak negribēju savu māti nolādēt, es tikai biju dusmīga par to, ka man vienīgajai no visas skolas atnāca pakaļ, lai izvestu no zāles kā no ķēdes norāvušos šuneli.
Toreiz, kad mātei iztaisīja otro operāciju, es, nevarēdama atbrīvoties no sirdsapziņas pārmetumiem, biju baznīcā, noliku svecīti un lūdzu Dievu, lai man piedod dusmās izteiktos lāstus. No tās dienas mātes stāvoklis uzlabojās. Man kļuva vieglāk. Bet Dievu es biju lūgusi, māti nekad. Tad, kad to vēl varēju, man tas neienāca prātā, vēlāk bija jau par vēlu. Varbūt, ja es būtu saņēmusi mātes piedošanu, ar mani nekas ļauns nebūtu noticis.
Ar lāstiem mētāties nevar, kur nu vēl pret savu māti, vistuvākā asins radinieci, kaut arī bieži viņa mani pilnīgi bez vainas bija šausmīgi pērusi.
Daudzreiz man bija vēlēšanās ar māti sirsnīgāk izrunāties, bet nekad tam neradās laiks un piemēroti apstākļi. Vienmēr viņa man šķita tāda vēsa un nepieejama .Un nu tas laiks ir pagājis, un man jānes pašai savs krusts.
Cietumā bijām visdažādākās personas. Vienai krievietei ļoti gribējās ar mani parunāties. Viņa bija jauna, un, ja viņa būtu no parastās zagļu vai palaistuvju sugas, es viņas vārdu nemūžam neatcerētos. Bet pēc tā, ko viņa man pastāstīja, es savas pirmās cietuma paziņas Vaļas Amosovas vārdu nekad neaizmirsīšu. Lūk, ko viņa man par sevi pastāstīja Pievakarē braukusi ar vilcienu, pretim sēdējis pavecāks onkulītis - "djadjka", viņam mutē bijis daudz zelta zobu un vispār izskatījies turīgs. Kādā nelielā stacijā onkulītim bijis jāizkāpj. Viņa, Amosova, arī izkāpusi. Gājusi viņam blakus, kaut ko runājuši, tad, Amosova uz ceļa pacēlusi akmeni un ar to onkuli nositusi. No kabatām izņēmusi diezgan daudz naudas. Kabatā bijis arī salokāmais nazis, tāds paliels. To arī paņēmusi. Tad atcerējusies daudzos zelta zobus. Nevar zeltu uz ceļa atstāt, bet kā tikt pie zobiem? Izdomājusi. Ar atrasto nazi, gan ar lielām grūtībām, nogriezusi vīrietim galvu un to paņēmusi somā līdzi uz mājām. Tur, virtuvē uz galda, likusi mātei galvu turēt, kamēr ar knīpstangām dabūjusi zobus ārā. Jutu, ka man uzmetas zosāda, bet nezināju, kā man, visu to dzirdējušai, jāreaģē un vispār - kādēļ viņa man to stāstīja? Apmulsusi laikam pajautāju, vai viņai nemaz nebija žēl cilvēka - vai kaut ko tamlīdzīgu. Atceros, viņa itin braši atcirta, ka tas tāds nieks vien ir, kā, piemēram, nogalināt peli. Man ilgi pēc Amosovas stāsta acu priekšā rēgojās skats, kā ap asiņaino galvu asinīm notraipītām rokām darbojas divas krievietes - meita un māte. Agri es uzzināju, uz ko krievietes un krievi ir spējīgi. Kādi viņi mums varbūt brāļi un māsas! Bet partija un valdība grib, lai Amosova būtu mana māsa... Un te viņa sēž man blakus un grib ar mani sadraudzēties, citas laikam viņu nepieņem. Strādāt mani norīkoja pirtī - "atutošanas" kamerā. Tas bija ļoti grūts darbs, tikai utis gan ne reizi nepamanīju, jo tajā laikā krievietes masveidīgi nenāca iekšā. Tikai nedaudzas.
Tas bija 1949. gada decembrī. Cietumi bija pārpildīti ar latviešu zemniecēm, jaunām, spēcīgām un pavisam vecām, nevarīgām. Toreiz valsts pildīja kolektivizācijas realizācijas plānu, par nodokļu nenomaksāšanu apcietinot zemniekus un pie viena panākot, lai "mežabrāļiem" nebūtu pieejama pārtika. Netikdami galā ar partizāniem, atriebās zemniecēm. Cietumā viņas tika pakļautas necilvēcīgam pazemojumam - "sanitārajai apstrādei". Lika izģērbties kailām, stāvēt rindā, kamēr krievu zaldāti ņirgādamies ar bārdas dzenamām žiletēm noskuva visapslēptākās ķermeņa vietas. Kura neļāvās ar labu, tai to izdarīja ar varu, par pretošanos vēl sodot īpaši - noskuva arī galvas.
Šo skatu es pēc daudziem gadiem, jau būdama Amerikā, uzgleznoju uz liela audekla un izstādīju plašai publikas apskatei Ņujorkā, valdības ēkas vestibilā - ar klāt pievienotu paskaidrojuma tekstu angļu valodā. Veselu mēnesi amerikāņu skatītāji varēja vērot savu draugu un sabiedroto izdarības. Cietuma pirtī mans uzdevums bija no kailajām, zemniecēm saņemt smagās vilnas drānas, jērādas puskažokus, garas adītas vilnas zeķes, lakatus u.c. Apģērba gabali tika savērt uz lieliem dzelzs riņķiem, man šie riņķi bija jānes milzīgā dzelzs kamerā, zem kuras kūrās uguns. Karstums kamerā neiedomājams, tādēļ man kājās bija koka tupeles, rokās brezenta cimdi. Kamerā uz āķiem riņķi jāuzkar, tad aizbultēja dzelzs durvis un zināmu laiku apģērbus karsēja. Pēc tam atvēra kameras otrā pusē tādas pašas dzelzs durvis, kur sievietes pēc mazgāšanās pirtī savas drēbes varēja saņemt. Sarunāties bija kategoriski aizliegts, tādēļ ar vairākām tikai ar acīm sapratāmies, bet ar dažām tomēr sačukstējāmies. Mani pieķēra un jau ceturtajā dienā "no darba atlaida".
Karstumā un vienlaicīgi aukstajā caurvējā man gadījās saslimt. Ar augstu temperatūru mani ievietoja slimnīcā. Tur iepazinos ar Ēriku Pāvilu, ārkārtīgi skaistu, gara auguma jaunu sievieti. Mēs bijām kamerā tikai divas un varējām viena otrai stāstīt visu, kas uz sirds.
Uzzinājusi mana tēva adresi, Ērika pateica ka tajā dzīvoklī dzīvo arī viņas paziņas. Vēl vairāk: es atcerējos, ka reiz atveru viņai durvis, kad viņa nāca pie Pētersoniem.
Toreiz viņai bija skaists, melns kažoks, kas tik labi izskatījās pie blondiem, labi safrizētiem matiem. Ērikai bija populārais 58. pants un jau notiesāta uz desmit gadiem. Ērika, tāpat ka es, bija strādājusi vācu lazaretē, tikai citā darbā - par māsiņu. Tur bija iepazinusies ar latviešu zēniem leģionāriem. Kad leģionāri pēc izveseļošanās devušies atkal uz fronti, šķiršanās dienā kopā nofotografējušies. Ērika, nekā ļauna nedomādama, fotogrāfijas turējusi mājās, savā albumā. Viņa dzīvoja pie vecākiem, kopā ar savu sešgadīgo meitiņu. Vīrs strādāja Ventspilī un reti ieradās pie ģimenes. Vairāki draugi, iemodamies pie Ērikas, bija šķirstījuši albumu, taču kādam ienāca prātā nozagt liktenīgās fotogrāfijas un aiznest uz stūra māju. Ērika pat nevarēja iedomāties, kurš jeb kura to izdarīja, jo tiesā fotogrāfijas runāja pašas par sevi un nekādi liecinieki nebija nepieciešami. Ērikas vīrs, neskatoties uz to, ka Ērika tika apcietināta un tiesāta, gaidot otro bērnu, no sievas šķīrās. Un tā 1950.gada 16. janvārī Centrālcietumā bija lemts piedzimt latviešu puisītim.
Dzemdības sākās pēcpusdienā, es uztraukusies pieskrēju pie durvīm un klauvēju, cik spēka. Neviens nenāk. Tad noāvu kurpi un ar papēdi situ vēl skaļāk. Pienāk šķībacains cietumsargs un man uzkliedz: "Ko, karcerī sagribējās?" - Ātri sauciet kādu palīgā! Bērns nāk pasaulē!" Cietumsargs aizsit lodziņu un aiziet. Domāju, iet kādu māsiņu vai ārsti pasaukt. Steidzos pie Ērikas, glāstu viņai matus, runāju dažādus mīļus vārdus, pati esmu galīgi stulba, nepieredzējusi, nepiedzīvojusi, neziņā, ko darīt, kad dzimst bērns. Bet tik daudz es tomēr sapratu, ka bērns nenāca normāli. Ērika kliedz. Es atkal pie durvīm, situ, klauvēju, saucu. Neviens nenāk. Piesteidzos atkal pie Ērikas un galīgi pārbijos, kad ieraudzīju divas mazas kājiņas. Ko nu darīt? Tik daudz prāta man bija, ka tādā situācijā bērniņš var nosmakt. Izmisumā ar abām rokām un strauju kustību uzspiedu viņai uz vēdera, Ērika šausmīgi iekliedzās, es pārbijos, ka būšu ko sliktu izdarījusi, tad atskanēja bērna brēciens. Ātri paķērusi dvieļus, apsedzu mazo ķermenīti, jo kamerā bija šausmīgi auksts. Skrēju atkal dauzīt durvis. Pienāca cits zaldāts, tas tad pateica par dzemdībām, un pēc laiciņa atnāca vecmāte un bērnu sakopa. Satīto bērniņu es paņēmu pie sevis, paslēpu aiz mēteļa azotē un caur dvieli pūtu siltu dvašu. Ērika uz kādu stundu iemiga dziļā miegā. Atmodusies viņa man pateicās par palīdzību, un mēs pārmaiņus sildījām mazo puisīti, kuru turpat uz vietas "nokristījām" par Persiju. Kaut arī skaitījos jau izveseļojusies, mani vēl atstāja pāris nedēļas par aukli mazajam Persijam. Zinot, ka es pēc nepilna gada atbrīvošos, Ērika mani lūdza apciemot viņas ģimeni un visu pastāstīt. Vēl viņa lūdza pasveicināt Gunāra Hermanovska sievu Valiju, jo Gunārs pats jau agrāk bija notiesāts uz desmit gadiem. Visu, kā Ērika bija vēlējusies, es izpildīju. Tālāko Ērikas likteni uzzināju jau pēc atbrīvošanās - no viņas vēstulēm mātei. Persijs miris vilcienā etapa laikā, ceļā uz Molotovas apgabalu, sešu mēnešu vecumā. Ērika strādāja Molotovas mežos. Māte meitu gaidīja ilgus gadus, bet, kad meita 1957. gadā atgriezās, māte nākošajā dienā nomira. Es tur biju klāt un visu redzēju. Pati Ērika bija pārmainījusies līdz nepazīšanai, ļoti slima no pārstaipīšanās, viss viņai sāpēja, un, kādus pāris gadus pamocījusies šajā sāpju pasaulē, viņa šķīrās no tās. Palika tikai meita Astrīda.