Tajā dienā, kad Persijs bija divdesmit dienu vecs, es viņu noskūpstīju pēdējo reizi, jo man pienāca pavēle: "Ar mantām". Domāju, vedīs atpakaļ uz darba kameru, nē, izveda pa sānu vārtiem, pāri dzelzceļa sliedēm, uz pārsūtīšanas cietumu. Ja Centrālcietumā vēl kā civilizācijas paliekas bija saglabājušās divstāvu dzelzs gultas ar vates matračiem, tad pārsūtīšanas cietumā nekā tamlīdzīga nebija. No sienas līdz sienai, visas kameras garumā, gultas atvietoja divstāvu koka nāras, blakšu pilnas. Kamera pārpildīta, ķermenis pie ķermeņa, tieši kā šprotes bundžā. Par tik smalkām lietām kā palagiem un spilveniem drīkstēja tikai sapņot. Pagalvī katrai sava mantu kule, un viss. Pat gaiss bija jāaizmirst, to atvietoja visādas nejaukas smakas un mahorkas zilie dūmi. Pa naktīm ņēma sievietes uz virtuvi kartupeļus mizot. Es vienmēr pieteicos, jo tur varēja elpot un uzēst kartupeļus.
Reiz naktī kādi vīriešu stāvi vēja ātrumā izšāvās cauri virtuvei,sacēlās liels troksnis, visapkārt skrēja, tad sekoja pamatīga šaušana, kāds kliedza: "Streļaiķe, streļaiķe v ž...!" Izrādījās, ka bija notikusi no ārpuses organizēta bēgšana. Divi tomēr tikuši žogam pāri, citus ievainoja, citus sabāza karceros. Vienīgi žēl, ka izbēgušie bija kriminālie. Citā dienā ap dienas vidu, atgriežoties no īslaicīgas pastaigas, redzēju, kā no blakus kameras iznesa jauna vīrieša līķi, "draugi" esot šo uz kārtīm nospēlējuši. Jā, pārsūtīšanas cietumā viss atgadījās.
Kādā pirmdienā ieradās "pircēji"- brangi nobarojušies krievu virsnieki, likās, tikko tāds pakustēsies, mundieris pa vīlēm pārsprāgs.
Mūs visas nostādīja garā rindā, un vien sauca: "Šuvējas, divus soļus uz priekšu!" Dažas izgāja. "Pianistes, divus soļus uz priekšu!" Nebija nevienas. Šuvējas aizveda, kameras durvis aizcirtās. Noklausījusies profesionālo cietumnieču sarunas, daudz ko uzzināju. Nometnes dzīve esot jauka: pašdarbības koncerti, kino, dejas. Nu jā, sieviete ar sievieti nometnēs sadejojās un tā turpina visu dzīvi. Jāpiezīmē, ka lielajā kamerā mēs bijām tikai divas latvietes, otra noķerta, tirgū pārdodot vilnas lakatiņus, somā arī divi atrasti - spekulācijas pants pēc visiem likumiem. Bezgaisa telpā dzīvojot, man uznāca kaut kas līdzīgs depresijai. Prasījos, lai ātrāk sūta prom uz nometni. Man rupji atcirta - jāgaida. Sadomāju pieteikt bada streiku. Ja bada streiku piesaka, atkal jāievēro likumi, tiku vieniniekā. Un nenožēloju, lai arī kāds, bet tomēr gaiss tādā vieniniekā ir. Varētu atsaukt bada streiku, bet tad nebūs tiesības palikt vieniniekā. Trīs dienas nepieņēmu pārtiku, ceturtajā mani pārvietoja stacionārā un baroja mākslīgi, neiedomājami resnu gumijas zondi grūžot kuņģī. Divas dienas spīdzināšana ar mākslīgo barošanu turpinājās, tad nolēmuši no manis atbrīvoties un vienu pašu aizveda uz stingrā režīma labošanas darbu nometni Sarkandaugavā, bijušā Provodņika rūpnīcā. Man gan spriedumā nebija "stingrais", bet vispārējais režīms, bet ko es varēju teikt, kam sūdzēties?
Provodņikā sadzīves apstākļi bija cilvēcīgāki, kaut arī koka nāras, bet uz nārām vatēti matrači, palagi un spilveni un tīras telpas.
Tajā laikā Provodņikā bija pie divi tūkstoši ieslodzīto. Vīriešu zona no sieviešu atdalīta ar augstu dēļu sētu, pie spraugām pielipuši mīlas upuri, kuriem neviens sevišķu vērību nepievērsa. Jau pirmajā dienā satiku savas mātes advokāta Zvejnieka kunga meitu, tievu, trauslu būtni ar brillītēm, no Liepājas. Dažas dienas vēlāk mani iepazīstināja ar bijušā Armijas ekonomiskā veikala direktora sievu Leja- Sauss kundzi un vēl ar vairākām inteliģentām dāmām. Leja - Sauss kundze man pastāstīja, ka viņa ir no 1941. gada izsūtītajām. 1948. gadā viņai ir izdevies pašai uz savu roku atgriezties Latvijā. Par to viņa tiesāta, piespriežot trīs gadus cietumsoda un pēc tam nosūtīšanu atpakaļ uz to pašu apgabalu Sibīrijā, no kura izbēgusi.
Ilgāku laiku nomocījos ar pārdomām, kas ir necilvēcīgo likumu devēji un izpildītāji un cik lielam ir jābūt ciešanu mēram cienījamai kundzei, kuras vienīgais noziegums ir bijis tas, ka viņa bijusi precējusies ar veikala direktoru - cilvēku, kam bija uzticēts Latvijas lielākais veikals.
Provodņikā mani jau otrajā dienā pielika nakts maiņā pie gatera zāģa par palīdzi. Zāģi atradās vīriešu zonā, vīrieši stūma apaļus baļķus, lai no tiem iegūtu dēļus, sievietes zāģa otrā galā vilka dēļus, (tās skaitījās palīdzes) tad lika uz pleca un nesa uz piestātni. Sarkandaugavā baržās citi vīrieši dēļus salika pēc izmēriem. Dēļi smagi, rokas pilnas skabargām, bet gaiss labs, smaržīgs - atsvēra smago darbu. Reiz man gadījās nopietnāk ievainot roku un gāju uz medpunktu. Tur sarunas novirzījās uz dažādām traumām, kādas nometnē atgadās, un atkal negaidīta, liktenīga sagadīšanās. Māsiņa, Kurt man pārsēja roku, pirms diviem gadiem sniegusi pirmo palīdzību manai mātei. Viņa man visos sīkumos izstāstīja par manu māti to, ko māte man nekad nepateica, laikam nevēlēdamās par to runāt, lai nebūtu par jaunu jāatceras visas pārdzīvotās šausmas.
Mana māte kopā ar citām ieslodzītajām strādājusi celtniecības darbus. Viņām bija jānes ķieģeļi un cementa java pa dēļu laipu uz augšējiem stāviem, kur mūrnieki strādāja. Gadījies, ka siena piecu stāvu augstumā nogruvusi, piecas sievietes, kuras tajā brīdī atradās lejā, palika zem ķieģeļu gruvešiem. Kamēr gruvešus attīrija, četras bija jau mirušas, mana māte, vienīgā dzīvā, ļoti smagā stāvoklī nogādāta uz ortopēdisko slimnīcu. Nu mums atkal bija viela garām pārdomām. Kurš ir tas, kas mani atveda uz vietu, kur mātei notika nelaime un nelaimes lieciniece man tagad pārsēja sīku ievainojumu? To nevar vairs nosaukt par sagadīšanos. Citi teiktu - liktenis. Bet kas ir liktenis? Kas likteņus nosaka? Nebūtu es to muļķīgo badastreiku bez nopietniem iemesliem uzsākusi, nekad nebūtu uzzinājusi, kā veidojies mātes liktenis. Tagad zinu un pats interesantākais - jau otrā dienā pēc medpunkta apmeklējuma mani "pircējs" nopirka un aizveda uz citu nometni!