Šim "pircējam" vajadzēja māksliniekus. Tāpat ieslodzītos sastādīja rindā, bet bija vēl viena prasība: lai būtu pirmā sodamība un lai sods nepārsniegtu trīs gadus. Labošanas darbu nometne Nr.6 atradās netālu no Brasas stacijas. Tā skaitījās invalīdu nometne, bet, ja vajadzēja kādu, kas ko prot, tad "piepirka" tādus ar maziem sodiem. Nometnē invalīdi nagloja taras kastes, citi izgatavoja rūpnīcas VEF pasūtītās shēmas, bet vienā palielā darbnīcā gatavoja šūpuļzirgus. Formās iemīcīja papīra un līmes masu (papjēmašē), krāsnīs izkaltēja, samontēja, noslīpēja un gatavos zirdziņus nokrāsoja, trūka tikai mākslinieka, kurš ar eļļas krāsu uzgleznotu skaistas, vijīgas krēpes, izteiksmīgas acis, seglus, iemuktus, - nu tā, lai zirdziņš patiktu gan bērniem, gan viņu vecākiem. O, tāds darbs man gan patika! Ar katru dienu mani zirdziņi iznāca skaistāki, uz segliem ar tievo otiņu un košām krāsām sazīmēju skaistus latviešu rakstus, gan saulīte, gan auseklīšus, un tie izskatījās tiešām jauki, priecājos pati, priecājās citi, un nometnes priekšnieki nebeidza mani slavēt. Viņi tak nezināja un nepazina mūsu tautiskos rakstus, viņi vērtēja tikai skaistumu. Es arī neteicu, ka tie ir mūsu nacionālie raksti un ka īstenībā tā nav mana māksla, bet tautas mākslinieku radītā. Visumā par dzīvi sestajā nometnē sūdzēties nevarēja. Piemērots darbs, jauki cilvēki, vīrieši ar sievietēm visu dienu kopā strādāja, jokoja, smējās, tikai naktī gulēja atsevišķās barakās. Sešos mēnešos biju iemanījusies ar brīvu roku tik labi gleznot krēpes un acis, ka negribējās vairs no zirdziņiem šķirties, labprāt gadiem ilgi vilktu ar otiņu pa šūpuļzirdziņu gludajiem kakliem.
Pēc atbrīvošanās bēdājos, ka nedrīkstēju iet un nākt uz nometni kā uz darbu. Bet man izņēmuma kārtā atļāva gan atnākt kādreiz ciemos pie bijušajiem darba kolēģiem. Es to arī darīju: izcepu mājās cepumus vai kūkas un nesu draugiem, atļāva pat satikties, parunāt. Bet, kad centrālā universālveikala skatlogā ieraudzīju savus zirdziņus, priecājos no sirds. Tie tak ir mani! Manu roku darbs glaunākā Rīgas veikalā!
VISS JĀSĀK NO JAUNA
Nu es sevi uzskatīju par lielu speciālisti rotaļlietu apgleznošanas profesijā un, nezaudējot laiku, gāju prasīt darbu arteļa "Mākslinieks" rotaļlietu darbnīcā. Nenācās pārāk grūti pārliecināt arteļa priekšsēdētāju Pormali, ka labāku par mani nekur neatradīs, ka ar brīvu roku varu ar otiņu vilkt garas jo garas līnijas un to uz vietas varu pierādīt. Mani pieņēma. Biju jau nokārtojusi pie rakstīšanos pie tēva, arī darbā ar mani bija apmierināti. Varēju atkal zīmēt krēpes, tikai maziem koka zirdziņiem. Bieži ciemojos pie Ērikas mātes.
Viņa labprāt man deva lasīt Ērikas vēstules, un man vairākas reizes nācās visu stāstīt no gala. Ērikas māte man kļuva ļoti tuva, un bija bezgala žēl, redzot viņas aiziešanu.
Pie Gunāra Hermanovska sievas arī kļuvu par tādu gaidītu ciemiņu, jo skumjas un sāpes cilvēkus satuvina, un ir labi, ja ir cilvēki, ar kuriem var runāt visu, kas uz sirds. Tāda bija Valija Hermanovska. Katru reizi, kad Magadanā sākās kuģojamā sezona un varēja sūtīt pārtiku, cukuru un speķi, Valija mani palūdza uzrakstīt krievu burtiem adresi uz pakām. (Arī Gunāru mēs sagaidījām mājās un kopīgi nosvinējām 1958. gadu.)
Valijas Hermanovskas dzīvoklī sastapu daudz interesantu personību. Viens no pirmajiem, ar ko tiku iepazīstināta, bija Gunārs Cīlītis, toreiz Mākslas akadēmijas trešā kursa students. Jauns, glīts cilvēks ar brīnišķīgām brūnām acīm, bet tie apavi gan! Kā var māksliniekiem patikt staigāt pa ielu smagos rupjos ādas "tankos"?
Taču kādas man tiesības viņam aizrādīt? Varbūt cilvēkam nebija naudas glītu apavu iegādei, bet varbūt viņam pati ka citus šokēt.
Cīlītim ar mani saistījās kāds nodoms sakarā ar drauga labklājību. Tīros labdarības nolūkos viņš gribot mani iepazīstināt ar jaunu Mākslas akadēmijas studentu, kuram visa dzīve sagājusi strupceļā un, lai viņš no bēdām nesāktu dzert, viņam būtu vajadzīga meitene, tieši tāda kā es. Es gan centos atrunāties, ka neveiksminieku glābšana nav mana profesija un, ja drauga ciešanu iemesls ir atraidīta mīlestība, tad visas pūles var izrādīties veltīgas. Taču pēc Cīlīša domām, vajadzēja mēģināt, un tas viss esot jādara ātri, turpat vai nedēļas laikā. Nevarēju saprast, kam tāda steiga, turklāt mani tas viss neinteresēja, man pašai problēmu netrūka - kā apiet likumu, lai tiktu kādā augstskolā. Es domāju par izglītības turpināšanu, jo visas draudzenes jau kaut kur, kaut ko studēja. Mani šī glābšanas misija nemaz nevilināja, tādēļ ar Bruno Celmiņu tikties nevēlējos. Un tomēr tikšanās notika, gan ne gluži pēc nedēļas un ne gluži bez manas piekrišanas. Cīlītis, vienojies ar Celmiņu, mani uzaicināja uz restorānu. Ieraugot Celmiņu, nekādā sajūsmā nebiju. Citas gan par viņu jūsmoja, bet par gaumi jau nestrīdas. Restorānā pavadītais laiks man šķita vienmuļš, neinteresants. Pēc restorāna, kā jau tas toreiz pie māksliniekiem pēc tradīcijas bija pieņemts, sekoja vizīte pie Leo Kokles. Es gan mēģināju protestēt, sacīdama, ka nav pieklājīgi vēlā vakara stundā citiem mieru traucēt, bet pārējie nepiekāpās. Leo Kokles viesmīlība pelnīja apbrīnošanu, vienīgi Kokles mamma nedaudz paburkšķēja. Atšķirībā no daudzām citām mana vecuma un mana laika meitenēm mani bohēmas dzīvē ievilkt nevarēja. Laikam biju savam vecumam jau sen pāraugusi, pārāk daudz nopietnu problēmu, dramatisku piedzīvojumu un milzīgais naids pret pastāvošo iekārtu man neļāva nodoties bezrūpīgai dzīvei. Manas domas, lai kur es ietu, lai ko darītu, visu laiku kavējās pie tās manas tautas daļas, kurai jāpavada dzīve aiz restēm vai tālajās Sibīrijas tundrās.
Bet vai pasaule to zin? Un, ja nezin, tad ko es šajā jomā varētu darīt? Mani mocīja it kā vainas apziņa: es te sēžu, nodarbojos ar mazsvarīgu rotaļlietu krāsošanu, bet varbūt man vajadzētu mēģināt pāriet robežu un paveikt kaut ko svarīgāku, rakstīt brīvās pasaules avīzēs patiesību par pārestībām un vardarbībām, kādas padomju varas apstākļos jācieš godīgiem Baltijas valstu iedzīvotājiem. Celmiņš mani ātri saprata. Viņš nekad vairs mani neaicināja uz iedzeršanām, gluži pretēji, viņš prata izlikties, ka arī viņu tās neinteresē. Viņš bieži nāca mani sagaidīt no darba ar ziediem rokā. Diezgan bieži viņam bija nopirktas biļetes uz kino, teātri vai operu. Taču reizēm viņš nerādījās veselu nedēļu. Man nekad nenāca prātā doma viņu uzmeklēt vai pajautāt kādam, kur palicis. Nē, ja vajadzēs mani satikt, zinās, kur esmu atrodama, ja nē, nevajaga. Bet, kad Celmiņš, labi ģērbies, ieradās atkal ar ziediem un teātra biļetēm, es gāju, nejautādama, kā pavadījis pagājušo nedēļu, jo man tas bija vienaldzīgi. Manas darba biedrenes bija stāvā sajūsmā par tādu kavalieri, kurš ar ziediem vien nāk, un deva man dažādus gan gudrus, gan muļķīgus padomus, bet mani tas viss it kā neskāra. Un kāds tur brīnums, ja ziedus nes puisis, kam māte puķu veikala vadītāja. Būtu jābrīnās, ja nenestu.
Teātru apmeklējumiem sekoja uzaicinājums uz Mākslas akadēmijas balli. Drusku šaubījos, tad tomēr izlēmu iet. Pati uzšuvu diezgan greznu balles tērpu, blūzi no vecas sarkana zīda kleitas, bet melniem gariem zīda svārkiem drēbi pirku, vēl atradās zelta brokāta gabaliņš, ar ko tērpu izgreznot. Viss kopā izskatījās labi, un redzēju, ka ballē esmu viena no elegantākajām. Kāds mani kopā ar Celmiņu nofotografēja. Tā bija mūsu pirmā kopīgā bilde.