Pēc nepilniem diviem gadiem Bruno Celmiņš mani oficiāli bildināja, bet es par to pat dzirdēt negribēju. Nevēlējos savu dzīvi saistīt ar cita cilvēka dzīvi, jo baidījos zaudēt savu neatkarību un brīvību. Biju uzaugusi viena, un vienatnē jutos daudz labāk nekā otra cilvēka sabiedrībā: vienaldzīga, vai tā bija māte, vai tas bija tēvs, vai tas būtu vīrs. Mana māte jau kopš jaunības bija ļoti nervoza vai, kā vecāmāte mēdza teikt, - savādniece. Bērnībā, cik vien bija iespējams, centos izvairīties no tikšanās ar māti. Reiz man pat izdevās veselu nedēļu negadīties viņai ceļā. Mēs dzīvojām katra savā stāvā. Kādreiz, kad vēl biju maza, es uz māti bieži dusmojos par to, ka viņa vakaros savā otrā stāva istabā stundām ilgi spēlēja vijoli un bija vienaldzīga pret mani, bet vēlāk priecājos, ka mani netraucē, jo tad es varēju darīt visu, kas man ienāca prātā. Astoņu gadu vecumā pratu veikli izlavīties no mājām un, sadraudzējusies ar ugunsdzēsējiem kuriem toreiz bija jādežūrē kino izrāžu laikā, no ugunsdzēsēju ložas noskatījos samērā daudz pieaugušo filmu. Tur es redzēju, kā skaistas "dāmas" sēž bāros uz augstiem krēsliem ar ļoti garām cigarešu iemutēm rokā. Pārnākusi mājās, pie spoguļa ķēmojos pakal un nav brīnums, ka sāku uzsmēķēt astoņu gadu vecumā. Tajā laikā mans dzīves mērķis bija kļūt par tādu bāra "dāmu".
Desmit gadu vecumā radās citi mērķi. Sāku interesēties, kā ātrāk apgūt angļu valodu, lai varētu aizlaisties prom no mājām - plašā pasaulē, laikam arī kinofilmu iespaidā. Sapratu, ka ar vācu valodu, kuru toreiz zināju perfekti, jo tajā laikā gāju vācu pamatskolā un kopš dzimšanas māte ar mani citādi nerunāja, vien nepietiek. Biju nepacietīga. Man jau tajā vecumā gribējās visur būt, gan Abesīnijā (tagadējā Etiopijā), gan Austrālijā, Argentīnā un Brazīlijā, it kā bez manis tur neviens nevarētu iztikt. Te vēl jāpiemin, ka māti viena laiku apciemoja tāds draugs, kurš ilgus gadus bija klīdis pa pasauli. Atgriezies dzimtenē, labprāt stundām ilgi stāstīja visādus brīnumus. Es, izlikdamās, ka rotaļājos ar lellēm, visu noklausījos un iegaumēju. Tā bija mana iztēles pasaule. Ceļoju arī viena pati ar pirkstu pa karti, iegaumēju visus nosaukumus. Vēlākos gados daudz lasīju, visu pēc kārtas, neko nešķirojot.
Atceros, kad man bija sešpadsmit gadu, mēs ar māti divatā reiz sauļojāmies pludmalē un mūsu starpā norisinājās, var teikt, vienīgā saruna par dzīvi. Toreiz māte teica: "Ja tu dzīvē gribi būt nelaimīga, tad apprecies un dabū bērnus." Es teikto uz sevi neattiecināju, nē, manas domas virzījās citā virzienā. Sapratu, ka mana māte savu laulību un mani uzskatīja par savas dzīves nelaimes cēloņiem. Esmu secinājusi, ka acīmredzot mana māte pārāk jauna apprecējās, tādēļ nolēmu nesteigties, lai neizdarītu tādu kļūdu, kura vēlāk būtu jānožēlo.
Vienreiz Celmiņam ieminējos, vai nebūtu pareizāk mums abiem vispirms parūpēties par izglītību, nobeigt studijas un tad domāt par ģimenes dzīvi. Neko ar saviem prātīgiem padomiem nepanācu. Gluži otrādi - Celmiņš sadusmojās un teica: "Nedomā, ka tu varēsi pastaigāt kopā ar mani, kādus gadiņus, tad ar kādu citu, ņem vērā, cita nebūs, es to vienkārši nepieļaušu. Tu ne ar vienu citu uz ielas parādīties nevarēsi."
Tie jau izklausījās kā draudi. Biju apjukusi un nezināju nekā prātīgāka, ko atbildēt, tādēļ teicu: "Bet man tak neviena cita nav!" "Nu, ja nav, tad labi, un rīt pat ejam uz dzimtsarakstu nodaļu."
"Kā tad tā, bez iepriekšējas sagatavošanās?"
"Tam nav jāgatavojas."
"Bet es gribu padomāt, bez tam man pašai arī ir tiesības par savu nākotni lemt. Tu vēl neesi dzīvē grūtības piedzīvojis, es esmu un man ir nopietnāka pieeja visām lietām nekā tev."
To teicu, domādama, kā Celmiņš, mātes lutināts, vispār neko no dzīves nezina, līdzīgi tiem simtiem tūkstošiem jauniešu, kuriem vecāki neko nav stāstījuši, vienkārši aiz piesardzības, lai viņu bērni, uzzinādami pārāk daudz, kaut kur neizpļāpātos vai, vēl vairāk, nacionālu jūtu pārņemti un alkdami pēc atriebības un taisnības nesāktu dumpoties. Bez tām Celmiņš toreiz atstāja tāda nenopietna cilvēka iespaidu es jutos par viņu daudz vecāka, bet īstenībā viņš bija divus gadus vecāks par mani. Reiz es viņam to pateicu, tad viņš, negribēdams atpalikt, man pastāstīja to, ko nekad nevienam nebija teicis. Tas bija drūms stāsts par to, kā viņš sešpadsmit gadu vecumā paņemts vācu karadienestā par pretgaisa aizsardzības izpalīgu, ko viņš tur piedzīvojis, kā nokļuvis Berlīnē un pēc tam krievu gūstā. Pēc diviem gūstā pavadītajiem gadiem atgriezies mājās pusdzīvs, utains, ar lūku vīzēm kājās. Lūku vīzes visus gadus glabājās viņa mājas bēniņos un laikam vēl šodien tur karājas, ja vien māja nav nojaukta. Vīzes esmu redzējusi un rokā turējusi. No tās dienas mūsu attiecībās daudz kas mainījās. Sāku uzskatīt viņu par sev līdzvērtīgu. Mūsu sarunu tēmas kļuva saturīgākas, kopīgi varējām kritizēt partiju un valdību, mums vienam no otra nebija jābaidās.
LIKUMĪGĀ LAULĪBĀ
Cik tas vienkārši - aiziet divi uz dzimtsarakstu nodaļu, un pēc piecām minūtēm ir vīrs un sieva. Toreiz pat baltās brūtes kleitas nebija modē. Mans tēvs pret laulībām neiebilda, bet mātei uz Liepāju par varbūtējo laulību es pat nepapūlējos paziņot, kaut kā neienāca prātā, ka tas obligāti būtu jādara. Līdz pēdējam brīdim pati vēl nebiju ar sevi skaidrībā. Pēc mēneša mātei paziņoju, ka man cits uzvārds. Celmiņa tēvs, tāpat kā mans tēvs, ar prieku tādu notikumu atbalstīja, bet māte pretojās, negribēdama savu vienīgo, ļoti vēlu dzimušo dēlu atdot svešai sievietei. Un tā, bez īpašas sajūsmas, it kā pavisam nejauši, nevienam neko īsti nepateikuši, it kā pastaigādamies, bijām sareģistrējušies. Tā sagadījās, ka vajadzīgos trīs rubļus reģistrācijas nodevai arī kaut kur aizņēmāmies, jo mums pašiem to tajā brīdi nebija. Tajā dienā vienīgais līdzzinātājs, mans tēvs, sarūpēja mums vakariņu galdu. Otrā dienā bijām uzaicināti uz pusdienām pie vīratēva un viņa dzīvesbiedres.
Pie likumīgā vīra un viņa mātes es nekad mājās nebiju bijusi, kaut kas mani atturēja, jo zināju, ka mani tur negaida, esmu nevēlama persona. Tāpat kā daudzi citi latviešu tautības jaunlaulātie, mēs dzīvojām katrs savā vietā. Vīrs nāca katru vakaru paciemoties, bet, līdzko palika pa nakti, tā centīgie sētnieki Ērmaņi steidzīgi paziņoja milicijai - un naktskontrole klāt. Nevienu no mums neapcietināja, bet soda nauda desmit rubļu apmērā jāsamaksā. Par naktskontrolēm Celmiņš bija sašutis, man arī tās krita uz nerviem, bet ja jau dzīvojam brīvā zemē, tad jāpierod pie tādas "brīvības", kādu mums un daudziem citiem latviešiem okupanti uzspieda. Jā, viņš vairākkārt gribēja mani vest pie sevis, es teicu, ka ātrāk neiešu, kamēr vīramāte mani aicinās. Un notika tā, ka aicināja. Vēl vairāk, pati ar taksometru atbrauca kaļ, aizveda mani kā princesi. Pirmajā laikā attiecības ar vīra māti izveidojās tīri diplomātiskas, bet ar laiku kļuva arvien sirsnīgākas. Sevišķi sirsnīgas un draudzīgas kļuvām tad, kad Bruno uzradās otrā, trešā un vēl ceturtā sieva... Tad vīramāte nāca pie manis un sūdzējās par nesaskaņām. Mūsu kopdzīves laikā, tieši tāpat kā pirms tās, Celmiņam bija un palika niķis nozust jeb, kā saka, "iekrist". Es neparko negāju "iekritušo" meklēt, vienīgi tad, kad vīramāte sūtīja, uzmeklēju vīru ar vārdiem: "Māte sūtīja."
Reiz vīramāte mani uzcēla nakts vidū un jautāja, kas es par sievu esot, ja neejot vīru meklēt. Jutos dziļi nelaimīga par iztraucēto miegu un teicu, ka man adrese nav atstāta un nezinu, kur jāmeklē. Viņa man iedeva 50 rubļus taksītim, lai braucot meklēt. Mīļā miera dēļ kādu stundu pavizinājos pa tukšajām Rīgas ielām, tad atgriezos un teicu, ka nekur neatradu. Un es arī nekad nebūtu naktī klauvējusi pie svešu cilvēku durvīm, lepnums neļautu. Pa vidu atgadījās priecīgāki brīži, viens no tiem - lielā Tēva un Skolotāja, Staļina nāves ziņa.