Darba vietā to pateica pa vietējo radio. Es tad izsaucos: "Kāda laime, beidzot kādi sapratušies un viņu novākuši." Vairāki darbabiedri, man pienākuši, paspieda roku, bet sirsnīgi lūdza neizrunāties, visiem joprojām no kaut kā bija bailes. Materiālā ziņā Staļina nāve mūsu ģimenei bija īpaši izdevīga. Kā jau minēju, vīramāte strādāja puķu veikalā. Tur nu organizācijas un iestādes pasūtīja lielus skuju vainagus. Vainagiem vajadzēja sarkanas lentes ar zelta burtiem. Visas lentes es viena pati uzrakstīju: mīļajam, dārgajam, dižajam Staļinam - līdz riebumam.
Par katru lenti saņēmu 50 rubļus, tā toreiz skaitījās vienkārša strādnieka dienas alga, bet es rakstīju desmit lentes dienā un tiku pie jauna, ļoti modīga mēteļa.
Pirmajā laulības gadā Celmiņš akadēmijā piedalījās kādā iedzeršanā, kurā nokurināja krāsnī dažas taburetes. Celmiņam pateica, ka viņu no akadēmijas izslēdz. Pārnācis mājās, vīrs staigāja apkārt tāds galīgi sašļucis un bēdīgs, neuzdrošinājās neko stāstīt. Kad visu kā no palaidņa puikas biju izvilkusi, un konstatējusi, ka viņa vaina visniecīgākā, otrā dienā aizgāju uz akadēmiju pie rektora Kruglova un teicu apmēram tā: Celmiņš visu laiku atradās mātes gādībā, un par to laiku es neatbildu, turpmāk par viņu rūpēšos es, viņa sieva, un nekas tamlīdzīgs vairs nenotiks. Kruglovam mana valoda patika, un viņš atsauca izslēgšanu, tādā veidā Celmiņam laimējās nobeigt akadēmiju. Vienīgi man iznāca diezgan daudz piestrādāt. Celmiņam neparko negribējās apmeklēt lekcijas, it īpaši tās par dialektisko materiālismu, bet bez šim zinībām līdz diplomdarbam netikt. Tad es ņēmu piezīmes no paraugstudentes Birutas Goģes un pa vakariem pārrakstīju, gultiņā lasīju vīram priekšā visas pārrakstītās lekcijas un pasvītroju tos teikumus, kuri jāzina un jāatceras, kad vajadzēs atskaitīties. Rezultāti bija labi. Arī valodas vīram nepadevās un neinteresēja. Tad es ņēmu un uzrakstīju visu, kas mācību programmā paredzēts, sacīdama, lai ņem un pārraksta, jo viss būs pareizi. To nu gan nē, viņš tak netērēšot laiku un enerģiju pārrakstīšanai.
Un tā viss aizgāja uz akadēmiju manā rokrakstā, un visur Bruno dabūja labas atzīmes ieskaitēs. Redzēdama, cik viss vienkārši, nolēmu pati stāties akadēmijā. To padzirdējis, vīrs ne pa jokam uztraucās un tikmēr runāja, kamēr pierunāja pagaidīt, līdz viņš beigšot mācības. Pēc pāris nieka gadiem viņš pelnīs un es tad varēšu studēt bez rūpēm un raizēm. Tas izklausījās tik sirsnīgi un jauki, ka beidzot piekritu. Celmiņam draugu pulks vienmēr bija liels - un slavenības vien, slavenībās vien. Kādu vakaru ziemas vidū pie durvīm zvana, vīramāte iet ielaist un pārbīstas. Durvīs stāv cilvēks, vējā izpluinītiem matiem un gluži kailām krūtīm. Cilvēks saka: "Nebīstieties, kundze, es esmu Pestītājs." Tas bija Jānis Pauļuks...
Īpaši gribas pieminēt vienu no tuvākajiem Bruņa draugiem - Jāni Osi, kurš savā spēcīgajā diplomdarbā uzgleznoja izteiksmīgos zvejniekus laivā. Šīs gleznas kopija rotāja Rīgas centrāltirgus zivju paviljonu. Jānis Osis dzīvoja pie sava radinieka ārkārtīgi trūcīgos apstākļos, no kā viņi pārtika, grūti iedomāties. Vecākus viņam četrdesmit pirmajā atņēma sarkanais terors. Visu mantu nolaupīja, dzīvi izpostīja. Jāņa Oša diplomdarbs daudziem toreiz patika; darba tēma, teicami izpildīts, viss, kā vajag. Darbu ieteica Staļina prēmijai.
Lai nu kam, bet Osim tāda prēmijas nauda būtu bijis liels atbalsts. Bet Staļina prēmiju var saņemt tikai ar "tīru" biogrāfiju. Osim vecāku dēļ tā izrādījās netīra. Prēmiju neiedeva. Ak, šie padomju "saulainās" dzīves ērkšķi, kā tie mums dūrās sirdīs!
Arī dzejdaris Otomārs Rikmanis toreiz draudzējās ar Bruni un kādu rītu, mūsu mājā pamodies pēc nelielas uzdzīves, sēdēdams uz mūsu laulības gultas malas, uzrakstīja man veltītu poēmu. Tas tomēr bija skaists žests! Un, lai gan Staļina laiki it kā bija pagājuši, Otomārs ar savu dzeju sarieba iztapīgajiem režīma kalpiem mūsu pašu tautiešiem - un pār to samaksāja ar ieslodzījumu uz septiņiem gadiem slavenajā Mordovijas soda nometnē. Atgriezies no Mordovijas, Otomārs saticis Viļa Lāča vedeklu Ligitu Lāci. Saruna ievirzījusies par mani. Es līdz tam Ligitu Lāci personīgi nebiju pazinusi, vienīgi leģendāros nostāstus gadījās vairākkārt dzirdēt. Ligita Lāce sacījusi: viņai esot ziņas, ka es esot Mordovijā mirusi, bet Otomārs apgalvojis pretējo. Nu ko, saderējuši uz vairākām konjaka pudelēm. Lai derības vinnētu, Otomārs taksīti atbrauca uz māju, kurā es neilgu laiku pēc atgriešanās no Mordovijas mitinājos. Ligita un vēl kāds vecāks kungs, Ligitās privātais finansētājs, gaidīja taksīti. Mani, izrāvuši gandrīz no gultas, ņēma līdzi uz derībās vinnētā konjaka izdzeršanu. Brauca uz Ligitas dzīvokli kaut kur Juglas pusē. Tad man radās iespēja personīgi parunāties ar šo ļoti populāro dāmu. Uz mani viņa atstāja labu iespaidu.
Runājot par Bruņa draugiem, katrā ziņā jāpiemin Paulis Duškins. Jaunībā viņš laikam bija pats ekscentriskākais no visiem tā laika māksliniekiem. Kad Duškins izgāja uz ielas, viņš nevienai sievietei nepamanīts paiet garām nevarēja. Platmale vien bija ko vērta un pa gabalu ieraugāma, vienīgi žēl, ka stacijas laukumā, kūleņus metot, skaistā platmale tika nevērīgi samīcīta pret bruģa akmeņiem. Ar Pauli mums nācās ļoti bieži dzīvē tikties, un mūsu attiecības aizvien palika draudzīgas. Mani gan satrauca novērojumi attiecībā uz Pauļa otro sievu Rasmu. Viņa bija tikko atgriezusies dzimtenē no Kalifornijas, laikam pat nenojauta, ka viņas pirmie "kavalieri" bija čekas virsnieku izlase. Viņi pirmos mēnešus ārzemju latvieti neizlaida no savas "gādības", vadāja pa Rīgas labākajiem restorāniem un kavēja laiku. Un Rasma jutās labi tik smuku kungu sabiedrībā.
Tikai tad, kad informāciju avots, viņai pašai to nezinot, bija izsmelts, viņa varēja uzsākt normālu dzīvi un strādāt kinostudijā par grimētāju. Laulība ar Duškinu izjuka, abi izrādījās ar raksturiem, un finālā Rasma vēl sasita skaistās kristāla vīna glāzes. To Duškins piedot nespēja. Mūsu "savedējs", Gunārs Cīlītis, arī šad tad jau pēc akadēmijas beigšanas ciemojās pie mums. Neatceros, ar ko Brunis toreiz saķērās un kā izcēlās kautiņš. Mums mājās grīdas bija vienmēr labi ievaskotas un spožas. Uz grīdas garš celiņš, un tieši uz celiņa viņi cīnījās. Gunārs, būdams asprātīgs, iedomāja pajokot un stingri pavilka celiņa vienu galu. Abi cīkstoņi smagi krita, palma gāzās, pods plīsa, zeme pa visu grīdu, tas tik bija skats! Bet vai tik vien cilvēka mūžā pārpratumu. Tie tik tādi jautri sīkumiņi. Kas būtu dzīve bez jautrības? Vīramāte gan tā gluži nedomāja, un sanāca skandāliņš. Man arī kāds vārds bija jāsaka, bet es (lai izpatiktu vīramātei) tikai to vien pateicu: "Kā tā var?"
Pie Bruņa draugiem toreiz arī Harijs Liepiņš no Dailes teātra bija pieskaitāms. Neatceros, par ko Liepiņš mani zvērīgi nokaitināja, un es, daudz nedomādama, atvēzos un "uzmaucu" viņam kaklā nelielu bildi. Triecot bildi pret Liepiņa galvu, audekls plīsa un rāmis palika kaklā - kā zirgam sakas. Nedomāju, ka viņš to spēja jebkad atcerēties, jo visi bija dūšīgi iesiluši un mani krietni nokaitinājuši.
Kādu vasaru Celmiņam piešķīra ceļazīmi uz jaunrades namu Dzintaros. Tur viņam ierādīja istabu divatā ar nedraugu Laimdoti Mūrnieku. Pirmā sūdzība no Celmiņa puses par Mūrnieku bija tāda: "Viņš nedzer," Nu, ja nedzer, kāda tur var būt runa par draudzību! Nekāda. Rīga nav tālu, draugi brauca ciemos. Atbrauca Pauļuks ar Kokli. Smuki padzīvojās, Celmiņam ar Pauļuku sanāca konflikts manis dēļ. Jā, tā bija mana vaina, jo reiz izpļāpājos par atgadījumu, kurš notika tad, kad es Celmiņu vēl nepazinu. Biju ciemojusies pie draudzenes Felicitas. Mūs iztraucēja Pauļuks. Viņi jau tad dzīvoja šķirti. Kā jau tādās pajukušās ģimenēs mēdz būt, Pauļuks paklaigāja un aizgāja. pēc laba laiciņa gāju arī es. Kāpņu telpā Pauļuks mani bija gaidījis. Mēs toreiz bijām sveši un pie Felicitas redzējāmies pirmo reizi. Bez ievada Pauļuks centās mani trepju telpā noskūpstīt. Es veikli izrāvos un aizmuku. Celmiņš, piepeši žvingulī tādu epizodi atcerējies, metās Pauļukam virsū un visu acu priekšā noplēsa žaketei piedurkni. Tā man bija mācība - visādus niekus turēt pie sevis un bez vajadzības nepļāpāt. Citā reizē atkal atbrauca draugu pulciņš, kopā ar viņiem operas dekorators Grasmanis. Viņa sieva toreiz bija slavenā vijolniece Lida Rubene. Man toreiz ļoti nepatika Grasmaņa lielība - piedzērušu draugu pulkā pļāpāt par ģimenes intīmām lietām: kādā izskatā sieva viņam spēlējot vijoli! Būtu priecājies pats un turējis mēli aiz zobiem. Ja papļāpā par svešām vienas nakts skaistulītēm, tad tas vēl kaut kādā mērā ir attaisnojami, jo vīrieši pēc dabas ir pļāpas.