Sadraudzības vakars jaunrades namā beidzās ar dziedāšanu - kurš skaļāk var. Pēc administrācijas aizrādījuma izbeigt skaļo dziedāšanu draugi aizgāja uz pludmali un tur nakts vidū dziedāja visi reizē, tikai katrs savu dziesmu. Bet tad dziedāšana pārtrūka tik pēkšņi, kā ar cirvi nocirsta. Visi pārbīli apklusa, jo Grasmanis bija uzņēmis vadošo toni un skaļāk par visiem dziedāja mūsu lūgšanu, mūsu himnu. Draugi pārbijušies mēģināja Grasmani apklusināt, jo tad vēl nebija himnas dziedamais laiks. Neizdevās - Grasmanis iespaidīgi nodziedāja līdz galam. Toreiz tas varēja maksāt vairākus gadus aiz restēm. Labi, ka tuvumā nebija neviena nodevēja.
Nākošajā gadā Celmiņš, saņēmis stipendijas naudu, gribēja īrēt kādā vasarnīcā istabu Mellužos. Ilgi meklējām, jo naudas nepietika, lai kaut ko pieklājīgu varētu noīrēt. Dabūjām tādu nelielu šķūnīti, kur tikko pietika vietas divām saliekamām gultiņām un vienam galdiņam. Turklāt Celmiņš lika man aiziet no darba, jo, braukājot no rīta un vakaros pa vilcieniem, varot gadīties, ka man kāds sagroza galvu. Tāda nepamatota greizsirdība šad tad uzbruka manam vīram, un tur neko līdzēt nevarēja. Tā nu mēs pusbadā Mellužos dzīvojām. Gāju uz mežu sēnes lasīt. Sēnes rītā, sēnes vakarā, cita nekā mums nebija. Sēnes vārīju ārā. Uz trim akmeņiem uzliku katliņu - gluži kā mežoņi dara. Kurināmajam vilku no meža nolūzušos zarus vai salasīju čiekurus, bet pēc malkas nācās iet aizvien tālāk, jo tuvumā visu biju nolasījusi. Beigās pietrūka sāls, ko sēnēm uzkaisīt, tad ar sērkociņu kastīti gāju šur tur "aizņemties". Mākslas dēļ jāpacieš daudz. Visa nauda aizgāja krāsām un audekliem. Visas mellenes, zilenes arī nolasīju līdz pēdējai odziņai. Paretam gadījās, ka zvejnieki, redzēdami galīgi izkāmējušo gleznotāju, kurš caurām dienām gleznoja viņu laivas un jūru, iedeva kādu zivi. Tie bija svētki. Sapazinies ar zvejniekiem, Celmiņš uzzināja, kur ravējams liels zemeņu lauks. Bija jau mazliet par vēlu, jo saimnieks bija zaudējis savu sievu - ravētāju. Lai lauks galīgi neaizietu bojā, bija vien jāravē. Alga 3 rubļi dienā plus paēst. Augustā lika ravējot zemeņu dobes, zemeņu ceriem jāapgriež visi jaunie dzinumi. Dobes bija tā aizaugušas, ka sākumā grūti nācās atrast, kur īsti aug zemeņu ceri. Saule tajā gadā sildīja karstāk nekā iepriekšējos. Iedomājos, ka strādāju gandrīz kā nēģeris plantācijās. Ēdienu deva viduvēju, galvenokārt zivis, turklāt es savu ēdienu nedrīkstēju apēst viena, ņēmu trauku no mājām un lielāko pusi nesu vīram, žēl bija skatīties, cik vājš kļuvis. Paretam atbrauca vīramāte ar baltmaizi, biezpienu un kādu desas gabalu somā. Viņa īstenībā nemaz nezināja, kā mēs dzīvojam. Lepni bijām, sak, paši varam iztikt, bet badu ciest gan nebija prātīgi. Par ravēšanu iegūto naudu izlietojām saprātīgi - maizei, miltiem un citiem vislētākajiem pārtikas produktiem. Vienreiz sadomāju izcept pankūkas, iejaucu miltus ūdenī, bet tauku nav. Atradu pudeli, kurā nedaudz eļļas. Cepu, bet jūtu - kaut kas tik savādi ož kā mehāniskajā darbnīcā. Izrādās, tā bija mašineļļa, un cerības uz pankūku ēšanu vējā.
Pēdējo naudu, ko nopelnīju par ravēšanu, Celmiņš aiznesa uz Asaru stacijas bufeti un tur visu atstāja. Tad gan man kļuva bezgala smagi ap sirdi, bet kam sūdzēsies? Atcerējos mātes vārdus: "Ja gribi būt nelaimīga, tad apprecies."
Atkal pāris nedēļas sēnes rītā, vakarā. Reiz, no bada nogurusi, iedomājos, ka nu jau būs jāmirst. Tad ar jautrāku prātu iztēlojos kapu plāksnīti, uz kuras būtu jāraksta: "Mākslai ziedots mūžs." Bet vai nebūtu jāatrod daudz svarīgāki mērķi, kuriem ziedot mūžu?
No vienas puses šķita, ka laiks ir zemē nomests, no otras - sapratu, ka esmu ne tikai sieva un putras vārītāja, bet arī tuvs draugs.
Celmiņš bieži izvēlējās tieši mani par savu darbu "kritiķi". Salika studijas rindā un pajautāja, kura man vislabāk patīk. Apskatījusi darbus, katru reizi nekļūdīgi norādīju uz labāko. Daži darbi man izskatījās samocīti, krāsa likta vairākkārt, nav vairs tik dzīva kā tajos darbos, kur tā veikli uzlikta ar vienu vienīgu virtuozu triepienu. Par tādu darbu nevarēju vien beigt jūsmot. Vīrs par manu sajūsmu priecājās, un, neskatoties uz šausmīgo nabadzību, kādā tolaik dzīvojām, jutāmies īsti laimīgi. Tādus brīžus nevar aizmirst. Tie paliek atmiņā uz mūžu. Katru reizi, kad vēroju vīru veiksmīgi gleznojam, es viņu dievināju.
Trīs vasaras nomocījāmies vislētākajās vasaras būdās, kur nevīžīgi saimnieki pat dārzu nekad neuzraka. Mani tāda nolaidība kaitināja, un, iegādājusies gladiolu sīpolus, katru pavasari palūdzu atļauju uzrakt pāris dobes. Ar patiku vēroju, kā uzaug gladiolas, no kurām bija prieks pašiem un makam, jo skaistos garkātainos ziedus vedu uz tirgu pārdot.
Bet man arī ļoti gribējās gleznot. Mana vēlēšanās gan piepildījās tikai tādās reizēs, kad uz paletes palika pāri neizlietotās krāsas, jo krāsas bija jātaupa. Parastā aina bija tāda: vīrs glezno, sieva sēž turpat blakus un ada svešiem pasūtītājiem jakas, kleitas, šalles vai ko citu. Reiz kāda sveša krieviete no Maskavas, noskatījusi manu darbu ar skaistiem ieadītiem latvju rakstiem, nelikās mierā, lai uzadot viņas meitai svārciņus, jaciņu, cepuri, šalli, jo meita esot daiļslidotāja. Meita turpat Vaivaros, pionieru nometnē. Šausmīgi negribējās ar krievieti ielaisties, bet apstākļi spieda. Viņa man iedeva naudu dzijai un krāsām. Katli kūpēja, dzijas vārījās septiņās krāsās, un mēneša laikā viss bija noadīts. Krieviete priecīga samaksāja prasītos tūkstoš rubļus, jo tā bija iepriekš norunāts.
Tikusi pie naudas, arī es sajutu tādu kā gandarījumu, Un tomēr tādu dzīvi nevarēja uzskatīt par normālu: šad tad paēst, cik gribas, bet lielāko tiesu dzīvot pusbadā. Bez tam es pārāk viegli pavasarī ļāvos pierunāties ielikt kažoku un citas labākās drēbes lombardā, lai vasarā būtu nauda krāsām un audekliem. Man pat neienāca prātā pajautāt, kādēļ manām drēbēm jābūt ieķīlātām, nevis viņa. Tajā rudenī ar adīšanu nopelnītās naudas pietika, lai no lombarda varētu visu izpirkt, bet divus iepriekšējos rudeņus naudas nebija nemaz un tā bija jāaizņemas no radiem un draugiem. Kažociņš kļuva aizvien vecāks, un spalva sāka dilt, ar katru pavasari ķīlu nauda tāpat dila, toties rudenī varēju vieglāk izpirkt. Pati arī sāku dilt. Beigās sadilu tā, ka nevarēju vairs pieliekties, lai kaut ko paceltu no zemes, šausmīgi reiba galva. Tad sākās regulāras galvas sāpes. Beidzot aizgāju pie ārsta. Mani ievietoja Sarkanā Krusta slimnīcā. Tiku daktera Šiliņa nodaļā. Manuprāt dakteris bija pārāk ziņkārīgs, daudz jautāja, bet laikam jau dakterim jāzin, kāpēc esmu tik šausmīgi izkāmējusi un kā mani izārstēt. Pirmajās dienās stūrgalvīgi klusēju, bet, kad dakteris mani, savā kabinetā iesaucis, nemitējās izprašņāt, tad atzinos, ka trīs gadi nodzīvoti gandrīz no svaiga gaisa un mīlestības. Dakteris, toreiz jau krietni gados, ļoti brīnījās, kā tā var dzīvot. Nuja, viņam bija stipri vecmodīgi uzskati par ģimenes dzīvi un dzīvi vispār, jo vīram esot jāuztur sieva un tā tālāk. Slimnīcā sabiju veselu mēnesi, jo man visu laiku bija neiedomājami zems asinsspiediens. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas man piekodināja, ka jābrauc uz sanatoriju, kā arī iedeva līdzi papīrus, ko uzrādīt sanatorijā. Kur nu tādu greznību!