Tolaik pa sanatorijām dzīvoja tikai privileģētie okupanti un viņu ģimenes. Un vēl divi tūkstoši jāmaksā par ceļazīmi.
Bet es tiku brīdināta visā nopietnībā, ka, tā dzīvojot, ātri vien ar man būšot beigas. Pārnākusi mājās, uzstādīju savam vīram ultimātu: teicu, lai beidz ākstīties un laiž mani strādāt, lai varu nopelnīt normālai iztikai. Bet Celmiņam taču piemita pavisam slimīga greizsirdība, un viņš negribēja ne dzirdēt par kaut kādu darbā iešanu. "Tad mums tūlīt uz vietas jāšķiras," man pēkšņi paspruka. To pateikusi, jutos agresīvi noskaņota pret visādiem greizsirdības murgiem un varonīgi aizstāvēju savas tiesības. Rezultātā pēc mutiska "līguma" vienojāmies, ka es Celmiņu nepametīšu līdz diplomdarba aizstāvēšanai. Nolēmu, ka tomēr nebūtu labi tik atbildīgā brīdī atstāt viņu vienu. Toreiz māksliniekam, izvēloties tēmu, bija jāpatur prātā, kur mēs dzīvojam, kādā laikā dzīvojam un vai varēsim arī turpmāk dzīvot. Nedrīkstēja gleznot kaut ko tādu, ko kāds varētu pārprast, nesaprast vai izprast gleznā pesimismu, nacionālas tendences, jeb vēl ko briesmīgāku.
Celmiņš savam diplomdarbam atbilstoši tolaiku prasībām bija izvēlējies ļoti pateicīgu tēmu - "Zvejnieku kolhozs Uzvara". Viņš to uzgleznoja gaišu un saulainu. Darbs padevās viegli un bez piepūles. Visiem patika, visi bija apmierināti.
Diplomdarba aizstāvēšanas diena Bruno Celmiņam tomēr bija svarīgākā diena visā mūžā. Es viņam uzdāvināju franču gleznošanas otu komplektu. Ar otām toreiz arī bija sarežģīti. Vispirms jāsagādā simts trīsdesmit rubļi, tad jātiek Mākslinieku savienības priekšsēdētāja kabinetā, tur jāizskaidro, kādam nolūkam otas nepieciešamas, un beigās ar parakstītu atļauju rokā un uzvaras prieku sirdī varēju doties uz kiosku pēc otām. Katrā ziņā tādu dāvanu katrs diplomands vēlētos saņemt.
Tajā dienā pie mums mājās māksliniekam veltītās pusdienās bija salūgti visi vīra radi. Es šajās pusdienās nepiedalījos, jo uzskatīju savu misiju par pabeigtu. "Līgumā" nebija paredzēts, ka man pēc diploma iegūšanas būtu jāpiedalās ģimenes svinībās. Bez tam mielasts tika sagatavots bez manas ziņas un līdzdalības. Es par to uzzināju tikai tad, kad sāka ierasties lūgtie viesi. Savu solījumu biju izpildījusi ar uzviju, jo franču otas nekad nebiju apsolījusi. Kamēr viesi ēda, es klīdu pa ielām un atcerējos savas dzīves drūmākās lappuses. No vienas puses, kopdzīve ar Celmiņu šķita nožēlojama, no otras - ja ne man, tad vismaz viņam no visa tā ir kas ticis, un tas mani apmierināja.
Celmiņa diplomdarbs guva lielus panākumus. Mākslas kritiķe Judīte Baga Celmiņa darbam veltīja puslapu "Literatūrā un Mākslā", uzsvērdama ne tikai nozīmīgo tēmu, bet arī lielo meistarību un labi izjustos toņus. Žurnālā "Ogoņok" darbs bija iespiests krāsās, arī Maskavā to iespieda krāsainās pastkartītēs.
Drīz pēc diploma saņemšanas, samērā īsā laikā bija jārada vēl viens iespaidīgs darbs. Celmiņam piedāvāja iespēju piedalīties latviešu mākslas dekādes izstādē Maskavā. Šim darbam Celmiņš bija izvēlējies pārāk sarežģītu un nepateicīgu tēmu - "Padomju zemūdenes manevru laikā " Es, novērojusi, kā viņš, ar nezin kur sadabūtiem zemūdeņu modeļiem nomocījās, nolēmu viņam tās zemūdenes no galvas izdzīt. Nolikusi viņam priekšā K.Zariņa grāmatu "Kaugurieši", pateicu: "Izlasi! Tur tev būs pateicīga tēma, tu esi latvietis un tev jāglezno latvieši." Panākusi savu es jutu milzīgu prieku un enerģiju. Aizbraucām un nofotografējām Kauguru muižu no visām pusēm. Bibliotēkās sameklēju 19.g.s. sākuma Vidzemes latviešu apģērbu zīmējumus. No veciem palagiem un citiem drēbes gabaliem griezu, šuvu, krāsoju un izgatavoju "etniski pareizus" apģērbus, kuros ietērpām modeļus kā teātra izrādei. Pat parūkas no liniem uztaisīju. Visas sievietes "tēloju" es, citiem tipiem sarunāju radus un mājas kaimiņus, lai nāk pozēt. Viss ritēja spraigi un neiedomājami ātrā tempā, jo ar zemūdenēm izķēzītais laiks bija jāatgūst. Mēneša laikā lielais darbs - "Kauguru nemieri" bija gatavs. Darbu nopirka Maskavas ceļojošā izstāde (Peredvižnaja vistavka), samaksājot divdesmit divus ( 22 000 ) tūkstošus skaidrā naudā. Mazāka izmēra kopiju iegādājās Rīgas vēstures muzejs par 10 000 rubļiem. Jaunam māksliniekam labs sākums. Daži priecājās, daži brīnījās, citi apskauda.
CENTRĀLTIRGŪ
Meklējot darbu, interesējos tikai par labākām peļņas iespējām. Kāda paziņa man deva padomu, lai es pamēģinot tikt Centrāltirgū rūpniecības preču būdās, jo tur nauda nākot kā pa reni. Tāda valoda man nebija saprotama un vēl mazāk pieņemama. Taču tādu darbu, kas būtu kaut kādā veidā saistīts ar mākslu, izmeklējos veltīgi. Nāca rudens, sala, nebija ko uzģērbt, visas drēbes lombardā. Bezizejā nonākusi, tērpusies vīra novalkātā lietusmētelī, ar smagu sirdi vēru Rīgas 1. tirdzniecības uzņēmuma kantora durvis. Tur mani pieņēma pats direktors Rozenblūms. Lūdzu darbu tirgū.
Rozenblūms pabrīnījās, kādēļ tieši tirgū. Sacīju, ka man nav piemērota apģērba, lai stāvētu smalkā veikalā, ar savu izskatu deru tikai tirgū. Vai es esot kādreiz tirdzniecībā strādājusi? Tas nozīmēja - vai es protu iedot preci un saskaitīt naudu. Te nu es pameloju, sacīdama, ka pirms kara daudz palīdzēju vecāku veikalā. Gluži samelots nebija, jo manam tēvam kādreiz piederēja veikals, bet tad gan es tikai ar deguna galu varēju aizsniegt leti.
Viss nokārtojās neticami ātri, un mani, atbilstoši manam apģērbam, pieņēma darbā Centrāltirgū saimniecības preču veikalā, kur no rīta līdz vakaram svēru naglas. Tā lika veikaliņa "saimnieks" Kvīns: kamēr es vēl nezinot precēm cenas, jātirgo naglas. Tā īpatnēji izskatījās, kad ar saviem ļoti gariem, sarkani lakotajiem nagiem grābu naglas, uzmanīdamās, lai nagi nenolūst.
Piecdesmitajos gados daudziem čigāniem kaut kur pie Slokas tika ierādīti zemes gabaliņi mājokļu celšanai, jo padomju likums aizliedza klaidonību: Tā nu čigāniem bija vien jāceļ mājas, un viņi pirka pie manis naglas. Šķindeļu naglas jumtu apsišanai ņēma veselām kastēm, tās nebija jāsver. Tikai vēlāk uzzināju, cik izdevīgas Kvīnam tieši šīs šķindeļu naglas, jo tās visas, nākdamas veselām autokravām, ar fiktīvām pavadzīmēm bija "kreisā prece". Kad to aptvēru un mājās izdarīju aprēķinu, konstatēju, ka uz naglām vien Kvīns mēnesī pelnīja 30 000 rubļu.
Mazliet par pašu Kvīnu. Viņam jau bija ap septiņdesmit gadu. Ļoti vājš, slimīgs cilvēks, ar milzīgi plānu, līku degunu un īpatnējām lielām ausīm, no kurām tādas garas, sirmas otiņas rēgojās. Sieva ar diviem dēliem gājuši bojā vācu okupācijas laikā. Vecumā nodibinājis jaunu ģimeni. Jaunā sieva uz pusi jaunāka par vīru, ziedoša sārtvaidze ar ārstes diplomu, skaista žīdiete no Krievijas. Viņiem radās pat mazs puisītis, kuram toreiz vēl nebija divi gadi. Neskatoties uz vīra labajiem ienākumiem, sieva strādāja savā profesijā, un viņi algoja mājkalpotāju. Reiz Kvīns man to visu izstāstīja un teica, ka viņš varētu sen jau būt pensijā, bet ir jāstrādā un ļoti daudz jāriskē, lai savam bērnam nodrošinātu nākotni. Protams, tie bija nopietni un labi mērķi.