Vienam maisiņā pie vēdera 5 kg cukura. Mums bija pīrāgi, zoss un kāposti. Tie bija pamatīgi Ziemassvētki, pirmie tādi pēc kara.
Vēlāk, to visu atceroties, padomāju - kāda čekas nolaidība, kā Staļina laikā somi mierīgi varēja iet un nākt un neviens nebija izsekojis?
Toreiz manā īpašumā nonāca arī pirmie divi Reader’s Digest žurnālīši angļu valodā, kurus ar vārdnīcas palīdzību aizrautīgi lasīju. Tātad jau 1945. gadā biju tikusi pie tā saucamās pretpadomju literatūras. Tā bija mana pirmā literatūra angļu valodā.
Vispār tie ārzemnieki bija ziņkārīgi, viņi nopētīja, kādas grāmatas es lasu. Plauktos gan bija tikai solīdās grāmatas, ceļojumu apraksti un Kopotie raksti, vairums vācu valodā. Viņi arī atzinīgi izteicās par manām eļļas gleznām, bet tas jau nu tā, pieklājības pēc. Solījās, pat atvest eļļas krāsas tūbiņās, bet tas gan nenotika.
N K V D
Pēc Jaungada brīvlaika, 1946. gada janvārī, mūsu klasei pievienojās divi jauni skolēni, repatrianti no Krievijas. Pesiju Foss nosēdināja man blakus, jo līdz tam biju sēdējusi viena un pirmajā rindā. Viņa izskatījās ļoti īpatnēji, arī tērpusies bija dīvaini - krievu plintnieces - armijas drēbēs, kuras viņai nepavisam nepiestāvēja, jo bija ļoti resna. Otrs bija Harijs Murovskis. Savādi, ka viņi nāca uz latviešu vidusskolu. Liepājā tak bija arī krievu skola, un krievu valodā viņi orientējās nesalīdzināmi labāk. Murovskis jau no pašām pirmajām dienām iekārtojās tā, lai reizē ar mani ietu uz mājām. Viņam esot ar mani pa ceļam. Reiz, ne no šā, ne no tā, Murovskis man stāstīja, ka Ziemas ostā stāvot divi angļu kuģi un viens dāņu kabeļkuģis. Pajautāju, kā viņš to zin, ja jau dzīvo manā rajonā, bet Ziemas osta tālu. Viņš esot pats redzējis, kā angļi turpat ostas teritorijā sniegā futbolu spēlē. Toreiz, muļķe, nepajautāju, kādēļ viņš tieši man to stāsta un kā var no tālienes noteikt, kādas tautības jūrnieki spēlē ostā futbolu. Bet par dāņu kabeļkuģi gan ieinteresējos, jo domāju, ka tur varbūt varētu kaut ko uzzināt par skolas draudzeni Astrīdu Sudmali. Astrīdas tēvs pirms kara bija apvienoto ziemeļvalstu telegrāfa aģentūras direktors ar rezidenci Liepājā, bet viņiem bija arī vasaras māja Dānijā. ģimene atstāja Latviju 1944. gada rudenī. Sudmaļi toreiz aicināja mani līdzi, taču bija neskaidrības ar maniem vecākiem, jo māte pati taisījās izceļot, bet nevarējām no Liepājas uz Rīgu sazināties. Pieļāvu varbūtību, ka mana māte ir jau Vācijā, un gaidīju ar nepacietību ziņu. Sudmaļi aizbrauca, un, kad Liepājā iebruka krievu ordas, es briesmīgi nožēloju, ka neaizbraucu Sudmaļiem līdzi.
Un vajadzēja tā sagadīties, ka burtiski nākošajā dienā uz Graudu ielas satiku dāņu kabeļkuģa kapteini divu virsnieku pavadībā! Tur viņi stāvēja un prašņāja garāmgājējiem kādu adresi. Devos droši klāt, parādīju, kur jāiet, un pie reizes apjautājos, vai kapteinis nepazīst bijušo telegrāfā direktoru Sudmaļa kungu un vai nezina viņa adresi. Teicu, ka ar Sudmaļa meitu kopā skolā gāju. Jā, viņš dzīvi iesaucās. Viņš labi pazīstot Sudmaļu ģimeni, bet sakarā ar padomju armijas straujo virzīšanos uz Rietumiem viņi esot pārcēlušies uz Turciju. Pateicos par ziņām un atvadījos. Gan to, gan daudzas nākamās dienas es nevarēju vien nomierināties un sev piedot toreizējo kļūdu. (Tagad Astrīda dzīvo ASV, Nevadas štatā, un ir lielas naftas firmas viceprezidente.)
Un tad mani ieperinājās jaunas idejas. Kā būtu, ja es mēģinātu satikt tos angļus, man tak mājās ir dažas zeltlietiņas, kuras krievu “atbrīvotāji”, izvandot mūsu dzīvokli, nebija dabūjuši, jo tad tās vēl nebija izraktas no slēptuves malkas šķūnītī, kur tās glabājās visu kara laiku, iebāztas piena pudelēs ar zīmītēm, kam tās pieder. Nolēmu angļiem piedāvāt zelta gredzenus kā atlīdzību, ja mani paslēptu kuģī un aizvestu uz Angliju. Domāts - darīts. Aizbraucu ar tramvaju līdz Ziemas ostai. Vēroju apkārtni un sapratu, ka nekur netikšu klāt. Gāju uz kapsētu. Tur redzu - kapsētu no ostas teritorijas atdala dzeloņdrāšu nožogojums. Vienā vietā zem dzeloņdrātīm padziļa bedrīte, caur kuru suns mierīgi varētu izlīst. Tuvumā atradu koka sprunguli, ar kuru varēju bedrīti padziļināt. Tāda nieka šķēršļa dēļ tak neatteikšos no varbūtējām dzīves pārmaiņām! Ņēmos kasīt. Zeme virspusē nedaudz sasalusi, tālāk jau gāja vieglāk. Kapos nevienas dzīvas dvēseles. Pabeigusi rakt, noģērbu mēteli, salocīju ar oderi uz āru un izstūmu otrā pusē žogam. Pati gūlos uz muguras un pēc mirkļa biju aizliegtajā zonā. Apģērbos un vēroju, kā tur izskatās. Parādījās krievu sargkareivis lielā plikādas kažokā, ar šauteni pār plecu. Novēroju, ka viņš staigā no viena ostas gala uz otru. Viens kuģis ar Anglijas karogu man tieši pretī, otrs tālāk. Sargs aizgāja uz otru pusi, es pielavījos kuģim tuvāk un noslēpos aiz benzīna mucām. Sargu visu laiku paturēju savā redzeslokā. Viņš attālinājās. Nieka pārdesmit metrus noskrēju nedaudzās sekundēs un pa taisno, pa laipu biju uz kuģa. Kuģa klājā neviena cilvēka, ko nu darīt. Paskatījusies, ko dara sargkareivis, pagāju dažus soļus uz priekšu un noslēpos aiz lielas kastes, tad sāku saukt: ”Is somebody there?”(Vai tur kāds ir?) Pēc mirkļa iznāca matrozis. Nezaudējot laiku, teicu, ka man steidzīgi jārunā ar kādu virsnieku.
Matrozis, ar izbrīnu noraudzījies uz mani, pagriezās un sauca. Parādījās tāds nopietnāk ņemams vīrietis pusmūža gados. Pateicu savu vēlēšanos - lai mani paslēpj uz kuģa, par ko atlīdzināšu zeltā. Pēc atlīdzības varētu nosūtīt uz mājām kādu angļu matrozi ar vēstuli, jo pašai iet vēlreiz caur žogu negribētos.
Anglis, mani uzklausījis, saprotoši pamāja ar galvu, bet tad centās mani pārliecināt, ka tas nav iespējams. Sāku lūgties un biju tuvu raudām. Laikam asaras jau parādījās, anglis apgriezās un iegāja kuģa telpās, domāju, varbūt aprunāsies ar kādu prātīgāku cilvēku un mani tomēr noslēps. Pēc brītiņa tas pats nāk atpakaļ, rokās šokolādes tāfelītes, kuras sniedz man. Jutos šausmīgi vīlusies un apkaunota, jo neesmu nekāda ostas diedelniece. Negribēju šokolādi ņemt, tad, padomājusi, prasīju, vai nevar vismaz šokolādi pret cigaretēm samainīt, jo man pārdzīvojumu rezultātā šausmīgi gribējās uzsmēķēt. Anglis brīnījās, kādēļ mazai meitenei cigaretes (I.itle girl - meitenīte), atzinos, ka smēķēju no astoņu gadu vecuma, bet ka mājās to vēl nezin, jo atklāti vēl neesmu uzdrošinājusies. Man atnesa veselu bloku Camel cigaretes. Ja es būtu pieprasījusi viskiju, laikam arī to man būtu devuši, lai tikai ātrāk dabūtu mani prom.
Bet es negribēju tik viegli atkāpties, rādīju uz kasti un pieprasīju, lai bāž mani iekšā. Vīrs visā nopietnībā sāka mani pārliecināt, ka viņi to nedrīkst darīt. Anglija mani neņemšot pretī, jo tur ir stingri imigrācijas likumi, kur tad es palik?ot. Visu teikto sapratu. Nu, ja tā; tad neko nevar darīt Palūdzu vēl, lai pārbauda, uz kuru pusi iet sargkareivis, un lai man pamāj, kad varu iet. To viņi darīja labprāt. Iegūtās trofejas man ielika papīra tūtā. Apbēdināta par šausmīgo neveiksmi, devos atpakaļ no “Anglijas” uz okupēto Latviju. Laimīgi nokļuvusi kapos, apsēdos uz kāda soliņa, uzpīpēju amerikāņu cigareti un pārdomāju dzīvi... Cigaretes un šokolādi mājās rūpīgi noslēpu, bet uz skolu gan otrā dienā paņēmu līdzi cigaretes zēniem un šokolādi meitenēm.
Ar zēniem mēs parasti gājām smēķēt skolas bēniņos garajā brīvstundā. Visi zēni brīnījās, kur man tādas cigaretes gadījušās, teicu, ka Amerikas onkulis atsūtīja. Bet Murovskis gan saprata, no kā esmu cigaretes dabūjusi. Divas dienas pagāja bez sevišķiem notikumiem. Bet trešajā dienā redzēju, ka skolas direktora kabinetā iegāja divi sveši, nekad agrāk neredzēti vīrieši ādas mēteļos. Pēc stundas mani izsauca uz direktora kabinetu, tur man iedeva pavēsti, izrakstītu uz mana vārda, ierasties Kr.Barona ielā plkst. 12.00 naktī. Teicu, ka mana māte mani tādā stundā no mājas nelaidīs. Lai es atnākot agrāk, bet mājās nedrīkstot teikt, uz kurieni eju. “Bet mātē mani sitīs, ja neteikšu.” Lai nu es pati izdomājot, ko teikt, bet viņu iestādi pieminēt nedrīkstot ne mājās, ne skolā, pretējā gadījumā varētu būt bēdīgas sekas. Tā man tika piedraudēts.