Norunātajā laikā viņš jau stāvēja kā briedis. Pastaigājāmies pa apstādījumiem un daudz runājām. Jā, viņš pats sāka man stāstīt, ka Latvijā un Igaunijā bijis jau kara laikā un ka te viņam nekas nav svešs. Pēc tam sekoja īsts šausmu stāsts par gūstā pavadīto laiku Krievijā. No savas puses centos dot viņam draudzīgu padomu par šīm lietām šajā zemē nerunāt un nevienam neko nestāstīt, jo tas viņam varētu kaitēt, kāds vēl iedomātos noturēt viņu par spiegu.
"Ah!" viņš izsaucās. "Kuru tas interesē, tie jau tā vai tā visu zina, un tieši tādēļ es gāju uz operu. Tur tak nav ko spiegot." "Jā, un tur iepazināties ar vietējo iedzīvotāju, lai nodibinātu sakarus," es atjokoju. Sāka līņāt, un Valters gribēja nākt man līdzi uz dzīvokli. Es atbildēju, ka ar lielāko prieku viņu pie sevis uzaicinātu ciemos, ja man būtu savas mājas. Un tad es pastāstīju viņam visu par to nenormālo stāvokli, ka, mums, latviešiem, savā zemē ir nepārvaramas grūtības tikt pie saviem dzīvokļiem. Pateicu, ka esmu jau divus gadus šķīrusies un nav bijusi nekāda iespēja pat par naudu iegūt pašai savu vienu istabu un ka esmu apmetusies pie divām dāmām koridorā.
"Tas nekas," viņš teica, "pudeli vīna mēs tak tur drīkstēsim izdzert." Viņam tā esot kabatā. Jaunielas dzīvokļa saimnieces par manu viesi priecājās vairāk nekā es pati, jo viņas bija "vācu laika meitenes", un viņām bija prieks atcerēties sava mūža patīkamāko laiku. Bez tam abas labi runāja vāciski. Valters arī jutās kā zivs ūdenī. Laika rādītājs arī viņam bija pagriezies par piecpadsmit gadiem atpakaļ. Visa mazā kompānija dziedāja vācu laika dziesmas. Valteram bija izcili laba, spēcīga balss. Viņš viens pats solo nodziedāja "Grenada". Šo dziesmu es dzirdēju pirmo reizi. Skaista! Vīna pudele iztukšota, saimnieces, atvadījušās un iegājušas savos apartamentos, atstāja mūs divatā. Valters, joprojām labā garastāvokli, dungodams "Grenadu", mierīgi novelk žaketi, noņem kaklasaiti un novelk kurpes, atguļas manā guļas vietā un, smaidīdams saulainu smaidu, aicina mani blakus. Apjukusi stāvēju un domāju, ko nu darīt, tādas izdarības nebiju paredzējusi. Bet viņš acīmredzot juta un saprata visu tā, kā bija radis vācu laikos. Es viņam teicu, ka tie laiki ir pagājuši, kad pie meitenēm varēja palikt pa nakti.
"Es jau nepalikšu visu nakti, ja tu to nevēlēsies, bet tagad, mīļumiņ nāc..."
"Nē, mīļais, mēs vēl esam pārāk sveši, un ne tādēļ es jums atļāvu nākt līdzi. Es domāju, mēs varēsim netraucēti parunāties un labāk iepazīties."
Nepaspēju pateikt visu, ko gribēju teikt, viņš strauji, kā tīģeris uzlēca, sagrāba mani ar ciešu tvērienu un, norāvis sev blakus, aizvēra man muti ar savējo. Biju sašutusi un, pēc diezgan sīvas cīņas atbrīvojusies no vācieša skavām, atvēru ārdurvis un pavēlēju:
"Ārā, tūlīt ārā!" Nē, to viņš nevarēja saprast, mēģināja vēl visādi pielabināties, bet, panākumus neguvis, apģērbās un tīri nelaimīgs aizgāja.
Otrā dienā, sameklējusi Staņislava Viktoroviča Zukuļa iedoto telefona numuru, gāju uz ielas stūra automātu zvanīt. Biju nikna. Sadzirdējusi Zukuļa balsi, es viņam jautāju:
"Vai zināt, ar ko jūs mani savedāt kopā? Ar seksuālu maniaku! Jūsu uzdevumā es ar Valteru Ēmu iepazinos, jūsu uzdevumā ar viņu gribēju runāt, bet viņš runāt vispār negribēja, kā pār slieksni pāri, tā rāva mani gultā. Labi, ka nedzīvoju viena, es viņu izdzinu. Un turpmāk lūdzu mani ar tādiem seksuāliem maniakiem neapgrūtināt." Ar to arī viss beidzās. Mani lika mierā.
ISTABA VEIDENBAUMA IELĀ
Pagāja vairāki mēneši. Kādā rudens dienā, pārnākusi no darba, gatavojos iet paēst. Kāds zvanīja pie durvīm. Ar zināmu nepatiku konstatēju, ka nācējs bija Vladimirs Ivanovičs. Ienāca tāds kluss un gandrīz vai pazemīgs. Neko nejautāja. Viņš, lūk, esot domājis par mani un par to, kādos apstākļos es dzīvojot. Viņš zinot kādu istabu, kura pēc divām nedēļām atbrīvošoties. Sāku uzmanīgi klausīties, uz kuru pusi velk, bet neko nejautāju. Tad viņš turpināja: kādai viņa paziņai esot jābrauc prom no Rīgas uz veseliem diviem gadiem, bet viņa negribot pazaudēt istabu, t.i., savu platību, un es varētu tur dzīvot, maksājot īri un elektrību, jo viņa man atstāšot grāmatiņas, kuras palikšot uz viņas vārda. Viss teiktais izklausījās pieņemami. Tūlīt arī iedomājos: ja man dotu kādu istabu vai dzīvokli uz mana vārda, tad es tādam Vladimiram Ivanovičam paliktu parādniece un man liktu parādu atkalpot, bet šajā variantā es būtu tā, kas nāk pretī krievietei, saglabājot viņas dzīvojamo platību. Pateikusies par laipnību un rūpēm, pajautāju: "Un kas man jādara?" Atbilde skanēja pieņemama. Rīt vakarā lai es aizejot uz Veidenbauma ielu, kur viņa paziņa mani gaidīšot, un mēs pašas varēšot par visu vienoties. To pateicis, viņš aizgāja. Visu nakti domāju: lamatas vai vienkārša pretīmnākšana. Kas to var zināt, jāpavēro. Pārāk liels tāds kārdinājums - pašai sava istaba, kaut arī uz diviem gadiem.
Otrā dienā, ne ar vienu neaprunājusies, gāju uz uzdoto adresi. Tā izrādījās vecā koka mājā, blakus Krīgera pirtij. Ieeja caur vārtiem. Dzīvoklis apakšējā stāvā, bet minētajai istabai atsevišķa ieeja, kreisajā pusē. Krieviete atvēra. Ļoti jauka, smaidīga, kalsena sieviete pusmūža gados.
Iegāju palielā istabā ar augstiem griestiem, bet nevarēju vien beigt brīnīties, kā tādā neglītā telpā var dzīvot, turklāt sieviete. Sākumā domāju, varbūt istaba pieder kādai čekas darbiniecei, bet, pēc manām domām, čekas darbiniecei būtu vismaz pieklājīgas mēbeles. Tās, ko es tur redzēju, par mēbelēm nosaukt nevarēja. Kaktā bija novietota šausmīgi veca, ar nodriskātu ādas imitāciju pārvilkta, ārstu kabinetiem tipiska kušete. Maziņš, vecs, neapklāts; savu mūžu nokalpojis apaļš galdiņš un divi nenosakāmas krāsas Vīnes krēsli. Logam priekšā ar divām naglām piestiprināta netīra katūna lupata. Ak, kādā nožēlojamā nabadzībā šī krieviete dzīvojusi! Drēbes pakārtas uz naglām pie durvīm. Pati gan apģērbusies tīri pieklājīgi.
"Jā," viņa iesāka, "man jābrauc komandējumā uz Permu, uz diviem gadiem. Pēc tam gribu šeit atgriezties un tādēļ saglabāt šo istabu. Vladimirs Ivanovičs man teica, ka jūs dzīvojot kādā gaitenī, un tad man ienāca prātā, ka jūs varētu uz mana vārda turpināt maksāt īri un šeit dzīvot. Es, protams, neizrakstīšos, bet aiziesim uz namu pārvaldi un jūs uz laiku šeit pierakstīsim ar noteikumu, ka jūs manu īri samaksāsiet."
"Protams, samaksāšu, par to nevar būt pat runa, bet kur šeit ūdens un labierīcības?" "Jā, to šeit nav, ar atslēgu jāiet blakus dzīvoklī, tur ir virtuve, ūdens un tualete, bet es jūs iepazīstināšu un pateikšu, ka atstāju savā vietā." "Un, ja drīkstu zināt, kādi cilvēki dzīvo blakus dzīvoklī?" Manī perinājās visādas aizdomas, bet pilnīgi nomierinājos, kad uzzināju, ka vienā istabā dzīvo pavisam veca, jauka tantiņa, bet otrā kāda jauna latviešu ģimene - vīrs, sieva un mazs bērniņš. Tad arī ievēroju, ka sienas labajā pusē kādreiz bijušas durvis, bet tās tagad kapitāli aiztaisītas.
Vēl pajautāju, kur likt viņas mēbeles, jo man būs pašai savas. Jā, tās es drīkstot ievietot malkas šķūnītī, kuru viņa man parādīja. Kad gatavojāmies iet uz namu pārvaldi, krieviete man pamācīja nopirkt veikalā kādu dāvanu namu pārvaldniecei.