"Ak tā? Es nekad neesmu devusi nevienai pārvaldniecei dāvanu. Un kas, pēc jūsu domām, man būtu jānopērk?" "Nu, teiksim, kādu kristāla trauku vai vāzi, kas katrā mājā der." "Tev laikam pašai tādas lietas patīk," es nodomāju un apsolījos nopirkt vajadzīgo dāvanu.
Dažas dienas vēlāk atkal satikāmies Veidenbauma ielā. Man bija līdzi liela, smaga kristāla vāze un neļķes arī, ko vāzē likt. Apskatījusi pirkumu, krieviete atzinīgi pamāja ar galvu, un mēs gājām uz namu pārvaldi. Tur viss nokārtojās gludi, jo namu pārvaldniece, arī krieviete, izrādījās ar manu krievieti labas paziņas. Laikam jau iepriekš bija saskaņojušas, kādu dāvanu pārvaldniece grib.
Es tā arī krievietei nepajautāju, kur viņa strādā un par ko, bet pēc čekistes viņa neizskatījās. Turklāt kukuļdošana pārvaldniecei, tāpat trūcīgā istaba, pati arī ļoti smaidīga.
Saņēmusi istabas atslēgu, pārvākties nesteidzos, jo istaba prasīja lielu remontu, apmetums saplaisājis, un vienā stūrī milzīga sprauga, gandrīz tāda - izbāz roku un sasveicinies ar ielas gājējiem.
Visus remonta darbus paveicu viena pati, pašās beigās nokrāsoju grīdu ar labu eļļas krāsu, tādu koši zaļu, un vēl pēc kādām četrām piecām dienām, kad grīda bija labi nožuvusi, varēju ievākties. Pēc mēneša, kad biju iegādājusies jaunu riekstkoka trīsdurvju skapi, kuru viena pati samontēju, stāvlampu, grāmatu sekciju un tepiķi, istaba mani pilnīgi apmierināja. Malku arī viena pati sakrāvu šķūnī un skaldīju pēc vajadzības. Baltā podiņu krāsns sildīja labi. Tomēr kaut kas bija tāds neizskaidrojams un aizdomīgs, kas man nedeva mieru. Jau sienas labojot, tās pamatīgi pārbaudīju - vai nav kur iemontēta noklausīšanās ierīce. Pārmeklēju krāsns augšu, grīdu, bet nekur nekā aizdomīga neatradu. Tad sāku ar lielām aizdomām skatīties uz to vietu, kur agrāk bijušas durvis uz blakus, dzīvokli. Nolēmu kaimiņus apciemot un pie izdevības nopētīt to sienas daļu no otras puses. Kad pēc kāda mēneša radās iespēj sienu apskatīt no otras puses, arī nekā interesanta neredzēju, siena sen krāsota, nekādu labojumu tur nebija.
Sadraudzējos ar Emīliju Ivanovnu. Tā bija veca dāma ar labām manierēm. Viņa labi runāja latviski, krieviski, franciski, vāciski. Jaunībā dzīvojusi Pēterpilī un Parīzē.
Reiz viņa jautāja, vai varētu uz mana atskaņotāja paklausīties pāris plates - kad man būtu kāds brīvs brīdis. Viņa nevēloties mani apgrūtināt ar savu lūgumu. Tāda diena drīzumā pienāca. Iztinusi no flaneļa drānās plates, viņa man tās sniedza ar lielu uzmanību un saudzību. Es tādas savā mūžā nebiju redzējusi. Tās bija ļoti biezas, smagas un ieraksts tikai vienā pusē. Paskatījusies otro pusi, ievēroju iegravētu tekstu, kuru man nebija grūti izlasīt un saprast. Tur itāļu valodā bija rakstīts: MANAI LIELAJAI MĪLESTĪBAI EMĪLIJAI NO ENRIKO KARUZO. Jā, nu man kļuva skaidrs, kādu svētumu, kādu dārgumu turu savās rokās! Ieraksts, atklāti sakot, skanēja nekvalitatīvi, tomēr tas bija viņš, un tas bija oriģināls. Dziedoni Karuzo mana kaimiņiene pazinusi ilgāku laiku. Viņi tikušies Parīzē. No tās reizes es Emīliju Ivanovnu uzskatīju par savu draudzeni, mūs taču šķīra tikai nieka piecdesmit gadi. Es viņai labprāt palīdzēju, kad tas bija nepieciešams. Tātad ar kaimiņiem attiecības ātri izveidojās īsti sirsnīgas, un nekādām raizēm nebija pamata. Beidzot manas aizdomas apstājās pie durvju atslēgas. Varbūt krieviete otro atslēgu saišķi atstājusi Vladimiram Ivanovičam un, kamēr esmu darbā, "viņi" var kontrolēt manus papīrus vai ko citu?
Nolēmu bez vajadzības atslēgas nemainīt, bet, ejot prom, pie durvīm nometu neuzkrītošu diega galu. Bet atkal viss veltīgi. Diega gals, kur nomests, tur bija. Lai arī kā sev pūlējos iestāstīt, ka istaba man atstāta tikai saglabāšanai, tas fakts, ka čekists bijis starpnieks, mani traucēja tādā mērā, ka es vairs nesagājos ar draugiem un paziņām. Izdomāju, ka piesardzības dēļ man ir jāizvairās tikties ar draudzenēm un citiem tuviniekiem. Es šai istabai tomēr neuzticējos. Pati arī nekur sabiedrībā nerādījos, sēdēju istabā, jūsmoju par tīrību un spodrību, kādā tagad dzīvoju, biju priecīga, ka beidzot esmu viena un nodarbojos ar pašizglītību un valodām. Un nebija iemesla justies neapmierinātai. Bet kaut kas nomāca. Kaut ko gaidīju. Kaut kam bija jānotiek. Un, pienāca diena, kad ar pilnām tiesībām ieradās ciemiņi: Vladimirs Ivanovičs ar Staņislavu Viktoroviču Zukuli. Izteikuši atzinību par istabas glīto iekārtojumu un vēl devuši padomu, ka labajā pusē pie sienas derētu klavieres (bet par kādu naudu?), viņi sāka dot man dažādus padomus. Valodas tas ir labi, bet man esot nepieciešams paplašināt politisko izglītību. Vai es lasot avīzes? Teicu, ka nelasu. Nē, avīzes jālasa obligāti, katru dienu pasaulē kaut kas notiek, un man par to esot jābūt lietas kursā. Uz ko viņi velk? Kam viņi mani gatavo? Noklausījos padomu klusēdama. Viņi aizgāja. Man bija tikai viena vēlēšanās: kaut viņi nenāktu un liktu mani mierā.
Pagāja dažas nedēļas, un, pārnākusi mājās, pastkastītē atradu avīzi Cīņa. Pēc tam katru dienu man pienāca Cīņa, kuru izmantoju krāsns iekuram. Kas tieši avīzi piegādāja, man vēl šodien nav zināms. Un es nevienam to nepajautāju.
Kādu dienu pastkastītē bez avīzes atradu aploksni ar biļeti uz operu. Apskatījusi biļeti, redzēju, ka tā nav ložā, bet partera vidū, kādā 10. vai 12. rindā. Nu ir gan kavalieri, pie sevis nodomāju un pasmaidīju. Nu, ja opera, tad labi. Šoreiz, lai nodrošinātos pret nepatīkamām varbūtībām, nolēmu nevienu uz māju nevest. Toreiz bija citādi, dzīvoju gandrīz kā ģimenē. Tagad esmu viena, man jāmācās vienai dzīvot. Operā ieradusies, ievēroju, ka ļaužu pārpildītajā parterī ir viena vienīga pilnīgi tukša rinda un mana vieta ir tukšās rindas pašā vidū... Īsi pirms trešā zvana manā rindā no abām pusēm steidzīgi ieņēma vietas vācu jūrnieki. Es viena pati pašā vidū jutos, vienkārši izsakoties, riebīgi, kā svešķermenis tādēļ izlikos, ka blakussēdētājus neredzu, nedzirdu un koncentrējos vienīgi uz klausīšanos. Ļoti apmierināta ar sevi, ne uz vienu nepaskatījusies, steidzos taisnā ceļā uz mājām. Ja man kāds jautās kaut ko, kādēļ neesmu ne ar vienu runājusi, man atbilde bija gatava: "Neviena labi audzināta sieviete svešus vīriešus neuzrunā!" Bet neviens neko neprasīja, jo gan jau kāds novērotājs visu redzēja. No tās reizes brīvbiļeti uz operu vairs nesaņēmu.
Pēc viena mēneša Cīņa arī vairs nepienāca. Un labi, ka tā, nebūšu nevienam neko parādā!
NORVĒĢU ZĒNS
Tanī janvāra dienā sals knieba nežēlīgi. Mugurā man bija aitādas kažoks, apjozts ar siksnu, lai siltums labāk turētos. Garās bikses iebāztas lielos velteņos, kuri sniedzās līdz pat ceļiem. Ar visu to nebija iespējams mierīgi nostāvēt, un, lai dabūtu siltumu kaulos, mēs lēkājām, dīdījāmies - kā nu kurš. Pa visu Centrāltirgu pircējus varēja uz pirkstiem saskaitīt. Neprāts tādā laikā turēt atvērtus veikalus, kuri nav apsildāmi. Bet darbā ir jābūt, un darba diena kaut kādā veidā jānosit. Te pēkšņi divi nāk. Itin steidzīgi, gandrīz pusskriešus. Jau pa gabalu saprotu, ka tie nāk pie manis. Varēja redzēt, ka arī čekas vīriem salst. Ko nu atkal vajag, nevarēju iedomāties. Lai es tūliņ nākot līdzi. "Vai veikals jānoslēdz?"
Nē, nevajagot. Tepat uz īsu brīdi. Pa ceļam pateica, ka esmu nepieciešama kā tulks. Izgājām pa vārtiem, tālāk pagriezāmies pa labi līdz Maskavas ielai, kur iekāpām mikroautobusā. Busiņam logi aizsaluši ar biezu ledus kārtu. Tur uz sola, čokurā sarāvies, sēdēja kāds gaužām nožēlojams radījums, zili pelēku seju, izpūrušiem salmu krāsas matiem. Mugurā plāniņš vasaras uzvalciņš, zem žaketītes plāns, saņurcīts krekliņš. Viņam sala tā kā mums nevienam. Man bija pateikts tikai tik daudz, ka zēniņš, kuram vēl nevarēja būt divdesmit gadu, bet kurš, no aukstuma sarāvies, izskatījās pēc pusaudža, naktī nav bijis uz kuģa. Kuģim bijis rīta agrumā jāatstāj osta, bet zēna dēļ tas vēl tagad nav izgājis. To visu man čekists pastāstīja pa ceļam. Man nebija ne mazāko šaubu par to, kas tajā reizē notika. Šo gadījumu čekisti bija nolēmuši izmantot, lai no Norvēģijas kuģu sabiedrības izspiestu naudu cietā valūtā ar katru lieko stundu, kuru kuģis pavada ostā. Ja zēns no rīta bija aizkavējis kuģa atiešanu uz divām stundām, tad tagad to nevajadzīgi vazāja apkārt mikroautobusā, lai kuģi aizturētu kaut līdz pēcpusdienai. Vismaz parastā, slimīgā spiega meklēšana šeit nebija paredzama. Piegājusi nelaimīgajam klāt, es, cieši skatoties viņam acīs, izteicu brīdinājumu, lai viņš nenosauc nevienu vārdā, kad es tulkošu jautājumus un atbildes. Tad, pagriezusies pret čekistu, teicu: "Jautājiet". "Kur viņš ir bijis pagājušajā nakti?"