"Amura bārā." (Domāts restorāns "Amūrs".) "Pēc tam?" "Pie meitenes." "Kā sauc?" es atkal cieši skatījos viņam acīs, lai atceras brīdinājumu. "Nezinu," viņš kautrīgi čukstēja, un viņa sazilējušās lūpas drebēja. Man bija tik neizsakāmi žēl pārsalušā zeņķa, ka būtu to labprāt ievedusi uz stūra pīrādziņu bodē un nopirkusi pāris krūzes karsta buljona ar pīrādziņiem. Viņš jau vairs nevarēja parunāt. Tagad viņam lika par katru cenu atcerēties, pa kādām ielām, uz kuru pusi gājis un kā sauc meiteni, pie kuras nakti pavadījis. Bet puika palika manam brīdinājumam uzticīgs un atkārtoja to pašu: "Nezinu, neatceros." Lai ātrāk izbeigtu zēna saldēšanu, es viņam pati pajautāju: "Tu varbūt biji par daudz iedzēris un tādēļ neko neatceries?"
"Jā," viņš tīri priecīgi izdvesa, atradis attaisnojumu "vājai atmiņai". Pārtulkojusi pēdējo jautājumu, teicu: "Nu laikam viss vajadzīgais noskaidrots. Man būtu laiks iet uz darbu."
Jā, es varot iet - redzēdami, ka nekā vairāk neuzzinās, čekisti mani atlaida. Ar paveikto tulkošanu jutos apmierināta. Vismaz aiztaupīju liekas nepatikšanas tai meičai, kura savā stulbumā aizvilkusi pliku zeņķi pie sevis. Būtu vismaz pameklējusi glītu, staltu, labi apģērbtu.
Kādas nedēļas vēlāk iegriezos Jaunielā. Tur bijusī saimniece Velta man šuva dažus apģērba gabalus. Mans kaktiņš gaitenī jau bija izdots jaunai sievietei Astrai. Velta mani uzcienāja ar karstu tēju, arī Astra sēdēja pie galda. Es pastāstīju, kā mani pasauca par tulku sakarā ar kāda norvēģu jūrnieka nokavēšanos uz kuģa. Pateicu visu, kā bija, te pēkšņi lielā uztraukumā man pateicās Astra par brīdinājumu nenosaukt vārdus. Izrādās, puisis ir bijis pie Astras un vēl "manā nišiņā". Cik Rīga maza, un cik ātri sanāk gali kopā! Astrai es stingri piekodināju tādas muļķības turpmāk gan nedarīt.
"Padomā, kas būtu, ja citam - "godīgam" tulkam būtu uzticēta šī nelaimīgā puišeļa lieta." Nu jā, viņa esot tikai tādēļ iežēlojusies, ka ārā tik auksts, taksītim nebijis naudas un šim nav bijis, kur iet. "Vajadzēja parādīt taisnāko ceļu uz ostu. Vakarā, kad bija iedzēris, būtu daudz vieglāk tos pāris kilometrus noskriet nekā no rīta. Un ja viņam tagad liek samaksāt tos tūkstošus par kuģa stāvēšanu? Varbūt desmit gadus no savas aldziņas maksās. Vai tev nav cilvēka žēl? Padomā!" Skatoties uz šo jēra dvēseli Astru, man tiešām sanāca dusmas.
"Un varbūt viņš jau šodien ir miris no plaušu karsoņa!" es vēl piebildu. Nē, pār to viņa nemaz neuztraucās, netaisnojās - tāda savdabīga, flegmatiska, vienaldzīga būtne.
DIVAS ELEONORAS
Ilgāku laiku kungi no stūra mājas, mani ne ar ko neapgrūtināja, bet Eleonora nāca vismaz trīs četras reizes nedēļā. Īsā laikā man kļuva skaidrs, ka angļu valodu viņa mācās ne tikai savu interešu dēļ vien. Vairākas reizes viņai uz papīra bija uzrakstīti vārdi krievu valodā, kuriem vajadzēja pierakstīt anglisko tulkojumu un kuri nekādā ziņā nav domāti vienkāršām sarunām astoņpadsmitgadīgai meitenei ar līdzīga vecuma jauniešiem.
Otrkārt, varēja manīt, ka valodu viņa mācās bez intereses, kādā noteiktā uzdevumā. Un darīt to liek viņas tēvs, Iekšlietu ministrijas revidents. Tādēļ bez aplinkiem es viņai reiz pajautāju, cik sen viņa pazīst Staņislavu Viktoroviču un Vladimiru Ivanoviču. Eleonoras apaļā seja pietvīka tumši sārta, un mongoliskās, ieslīpās acis iepletās neredzēti platas. Es zināju, ka viņa to nedrīkst teikt, tādēļ iedrošināju viņu, sacīdama:
"Man tu to vari teikt droši, jo es viņus pazīstu ne sliktāk par tevi, citiem gan nesaki. Un es arī nevienam neteikšu. Tas paliks mūsu starpā."
Viņa man noticēja un kļuva atklāta. Manas aizdomas apstiprinājās visā pilnībā: viņa šos kungus pazina jau pirms manis. "Un, ja atgadīsies kaut kas tāds, par ko tu gribēsi viņiem noklusēt, uz mani vari paļauties, nekad, nevienam tavus noslēpumus neizpaudīšu." Eleonora nu kļuva ļoti priecīga, zinādama, ka man varēs uzticēt priekus un bēdas, nebaidoties par sekām. Es savukārt jutos apmierināta, ka nu biju skaidrībā, ka no šis meitenes jāsargās un katrs vārds pirms teikšanas jāpārdomā. Un nebija ilgi jāgaida uz tādām reizēm, kad Eleonoras mute runāja ne ar saviem vārdiem, ne ar savām domām. Provokatoriski jautājumi sekoja cits citam. Vienā tādā stūra mājas režisora iepriekš sagatavotā scenārijā izskanēja jautājums, vai es gribētu aizbraukt prom, uz ārzemēm.
"Jā, ar lielāko prieku, bet tikai ar tūristu vīzu. Palikt nekādā gadījumā es nevēlētos."
"Bet, ja kāds ārzemnieks tevi gribētu apprecēt?"
"Skatoties, kāds ārzemnieks. Un ir vajadzīgs ilgs laiks, lai varētu cilvēku labi iepazīt. Nu, jā kāds dzīvotu un strādātu tepat, tad nav izslēgta varbūtība, ka ar tādu var saistīt dzīvi."
Šādas neauglīgas sarunas mūsu starpā risinājās laiku pa laikam.
Vairākas reizes domāju, kā no Eleonoras atbrīvoties, jo jutu, ka viņai ir uzdevums mani izsekot, izspiegot, varbūt pat uzraudzīt.
Iegādājos akordeonu, un katru reizi, tikko angļu valodas stunda beidzās, ņēmu akordeonu un sāku mācīties tieši tos gabalus, kuri neparko nepadevās. Nelīdzēja Eleonoras lūgumi vingrināšanos atlikt. Stūrgalvīgi turpināju nejēdzīgo, šausmīgi kļūdaino akordeona staipīšanu.
Neatceros, kādā sakarībā pie manis sāka nākt vēl viena Eleonora, stipri ekscentriska latviete, jau labi pāri pusmūžam, koši melni krāsotiem, sprogainiem matiem, vienmēr eleganti ģērbta. Es viņu redzēju pirmo reizi tad, kad dzīvoju pie Juhana Eriksona.
Kāda mana darba biedrene bija viņai izstāstījusi par mani un Eriksonu. Tad Eleonora nāca uz manu darbu ievadīt sarunas, lai es no Eriksona atsakoties viņai par labu: "Jūs vēl esat jauna, jūs vēl atradīsiet citu, bet man, saprotiet, šis zviedru kungs ir vajadzīgs tagad. Mani vecāki ir ļoti veci, viņi dzīvo Amerikā, un man ir jātiek pie viņiem. Es apprecētos ar Eriksonu un tiktu pie saviem mīļajiem vecākiem. "
Ar šo stāstu viņa man visas ausis piekūkoja. Nebija glābiņa no šīs uzmācīgās sievas. Lai es viņu ar Eriksonu iepazīstinot. Teicu, ka man vispirms jāpajautā, vai viņš vēlas iepazīties ar kādu dāmu. Atbilde bija negatīva. Es viņai to pateicu. Viņa, protams, man nenoticēja. Tad kādu vakaru ap desmitiem kad mēs ar Eriksonu lasījām avīzes, atskanēja pie durvīm zvans. Eriksons gāja atvērt. Izdzirdējusi savādu troksni, gāju paklausīties, kas notiek. Tā bija Eleonora, kura ar varu mēģināja ielauzties Eriksona dzīvoklī. Viņa sauca pilnā balsī vāciski: "Es jūs mīlu, ielaidiet! Lūdzu, lūdzu, ielaidiet!" Eriksons ļoti korekti, bet dusmīgi viņai vāciski atbildēja: "Kundze, es jūs nepazīstu un lūdzu netraucējiet mani!"