Viņš pūlējās aizvērt durvis, bet tas viņam neizdevās, jo Eleonora bija paspējusi ielikt kāju durvīs. Tad notika neticamais - viņš viņu grūda! Tik pārskaitušos es viņu nebiju redzējusi un nevarēju pat iedomāties, ka viņš spētu kādu sievieti grūst.
Viņa nepadevās, bet ieķērās Eriksona drēbēs. Mani viņa neredzēja, jo es notiekošo vēroju no attāluma, pa durvju spraugu. Tikai tad, kad Eriksons piedraudēja, ka tūlīt sauks policiju Eleonora padevās, un viņš varēja aizvērt durvis.
Mēs šo nepatīkamo starpgadījumu pārrunājām visu atlikušo vakaru un netikām gudri, kur viņa dabūjusi adresi, jo es to viņai nebiju devusi. Eriksons man ticēja. Jādomā, ka viņa mani bija izsekojusi. Tāpat negaidīta, neaicināta viņa ieradās Veidenbauma ielā, lai man pastāstītu, kur un kam redzējusi manu garo lietussargu, kurš man bija pirms kāda mēneša nozagts. Par to viņai pateicos un, aizgājusi uz norādīto adresi Tērbatas ielā, es kādā cepuru veikalā savu lietussargu dabūju vēl reizi mūžā redzēt, bet savā īpašumā vairs neatguvu. Veltīgs izrādījās mans ziņojums milicijai - neieradās ne tā, kura bija lietussargu nozagusi un pārdevusi, ne arī jaunā īpašniece.
Tā nu Eleonora, apzinādamās, ka izdarījusi man pakalpojumu, jo atradusi man nozagto mantu, sāka mani diezgan regulāri apciemot. Un atkārtojās tie paši bēdu stāsti, cik ļoti viņai jātiek pie vecākiem. Laikam vecākiem Amerikā bija veicies, jo savai meitai tie sūtīja ļoti vērtīgus kažokus un visdārgākās mantas, kādas citi savējiem nevarēja atļauties sūtīt.
Teicu, lai paciešas, gan jau pienāks diena, kad laidīs braukt pie vecākiem. Tai pašā laikā domāju, kaut nenāktu vairs mani traucēt.
Reiz, iedama gar Zooveikalu, iegāju paskatīties, ko tur pārdod. Manu uzmanību piesaistīja dzīva čūska. Cena tikai 22 rubļi. Te man radās ģeniāla ideja. Ja čūska būs manā istabā, Eleonoras, baidoties no rāpuļa, nenāks. Domāts - darīts. Iegādājos čūsku un priecīga devos uz māju. Ko ar akordeonu nepanācu, ar čūsku panācu.
Pirmā atnāca latviete un, tikko istabā ienākusi un čūsku ieraudzījusi, skaļi kliegdama, izmetās pa durvīm ārā. Kopš tās reizes viņa vairs nav pār manu slieksni kāju spērusi. Bet ar čūsku sadzīvot tā vienkārši nevarēju. Viņai naktīs obligāti jāložņā pa visiem kaktiem un viss jāapgāž. Par tādu miega traucēšanu liku izgatavot piemērotu krātiņu un ievietoju čūsku krātiņā. Krieviete Eleonora arī baidījās, bet, redzēdama rāpuli krātiņā un bailes pārvarējusi, turpināja nākt. Man apnika krātiņu tīrīt, jo smaka nebija ciešama. Pēc dažiem mēnešiem čūsku atdevu kādam jauneklim, kurš to ļoti gribēja.
Rīgas polim Janekam bieži slimoja tante, pie kuras viņš dzīvoja. Ārsts bija ieteicis kādas amerikāņu zāles. Lai šīs zāles tantei sagādātu, Janeks bija iepazinies ar ASV vēstniecības ārstu Deividu Lengdonu, bet, nezinādams angļu valodu, nevarēja ar amerikāni pietiekami labi izskaidroties. Nejauši saticis mani, Janeks lūdza patulkot.
Tas notika operas apstādījumos pie strūklakas. Kad viss par zālēm bija izrunāts, amerikānis vēl gribēja ar mani parunāties. Janeks pateicās par palīdzību un atstāja mūs divatā. Runādami staigājām šurp un turp. Amerikāni ļoti interesēja viss, ko es stāstīju par Latviju, kāda tā bija agrāk un kāda kļuvusi pēc okupācijas.
Aizgājām līdz Doma laukumam. Tur amerikānis man pajautāja, vai es zinot, ka viņam ir "aste", kura visu laiku seko.
"Bet no "astes" var atšūties, ja pa īstam grib," es, pa pusei jokodama, iesaucos. "Es tam neticu." "Pamēģināsim. Šeit ir laukums cilvēku maz, jo ir vasaras vidus, svētdienas pēcpusdiena, visi izbraukuši. Iesim, lūk, tajā šaurā ieliņā un tad pavērosim."
Izstaigājām visas Vecrīgas šaurās ieliņas un tik tiešām - neviens mums nesekoja.
"Fantastika," viņš pabrīnījās, pārliecinājies, ka neseko. Līdz pat tumsai staigājām un runājām. Viņš atzinās, ka tik pamatīgi neviens neko viņam nav stāstījis un ka es viņam esmu atklājusi lietas, pār kurām viņš nekad nebija dzirdējis, lai gan jau divus gadus nodzīvojis Maskavā ASV vēstniecībā. Es savukārt priecājos, atradusi tik pacietīgu klausītāju un vēl amerikāni.
Uzzinājis, ka es brīvajā laikā gleznoju, Deivids gribēja manus darbus redzēt. Teicu, ka nekā sevišķa tur nav, ko redzēt. "Bet tomēr."
Pārvarējusi kautrību, teicu, lai nāk arī. Bet lai necer ieraudzīt īstas modernas gleznas.
Iegājusi kāpņu telpā, sastingu, jo pamanīju, ka pie manām durvīm kāds tumsā stāv un, mani izdzirdis, sarosās. Gribēju jau iet atpakaļ ārā uz ielas, kad saklausīju Eleonoras balsi:
"Helēna, tā esmu es."
"Tevis tik man šovakar trūka!" gribēju iesaukties, bet noklusēju.
Pāris minūšu laikā viss noskaidrojās. Šī dullā skuķe par savu naudu nopirkusi aviobiļeti, aizbraukusi uz Maskavu, tur kādam precētam vīram uzdāvinājusi savu nevainību, kad tam no rīta sieva piezvanījusi, šis Eleonoru atdāvinājis savam draugam, un nu viņa piesmieta, pagalam nelaimīga, baidoties rādīties mātei acīs. Ar visu koferīti sēdējusi pie manām durvīm un gaidījusi, kad pārnākšu.
Pēc negulētām divām diennaktīm Eleonora iekrita manā gultā un uz vietas aizmiga, nemaz nepajautājusi, vai man nav iebildumu. Un, pretēji savam ieradumam vai uzdevumam, pat nepainteresējās, kas ir kopā ar mani. Deivids bija gara auguma tumšmatis, labi veidotiem sejas pantiem; ar platiem pleciem, īsāk izsakoties - ļoti izskatīgs vīrietis. Dažos teikumos paskaidroju, kādēļ Eleonora baidās iet uz savām mājām un izteicu nožēlu par tādu sagadīšanos. Deivids bez ceremonijām apsēdās uz grīdās tepiķa un atspieda muguru pret tahtu, uz kuras šņāca gulētāja. Viņš aicināja mani, lai es sekoju viņa piemēram. Es gan nekad dzīvē uz grīdas vēl nebiju sēdējusi, bet, ja jau smalks amerikānis tā dara, kādēļ lai es to nevarētu?
Sēdējām un tērzējām. Man pat nebija, ar ko viesi uzcienāt, jo vairākus mēnešus nevienu netiku aicinājusi. Tā amerikānis palika bez vakariņām. Tas bija pirmais ārzemnieks, kas ar lielu interesi klausījās mani, un ik pa laikam vēl uzdeva papildjautājumus. Visu nakti vienā laidā būtu grūti runāt, ja pa starpu nebūtu pārmijuši kvēlus skūpstus. Tā bija visādā ziņā neaizmirstama nakts! No rīta ap astoņiem negaidīta ieradās Eleonoras māte. Grūti izskaidrot, kādēļ viņa savu meitu meklēja pie manis. Ar lielu troksni viņa ieradās, bet, sapratusi, ka svešā mājā klaigāt nav smuki, atvainojās un aizveda meitu mājās.
Pabrokastojuši piena restorānā, uz ielas apturējuši taksi, aizbraucām uz Rīgas jūrmalu. Peldējāmies, sauļojāmies, un es turpināju stāstīt visu, visu par komunistu briesmu darbiem.
Vēlāk, ejot pa ielu, Deivids jautāja? "Un kam pieder šīs vasarnīcas?"
"Agrāk tās piederēja latviešu cilvēkiem, daļa bijušo īpašnieku deportēti uz Sibīriju, bet daļa dzīvo trimdā pie jums Amerikā un citur pasaulē. Pameta mājas ar visu iedzīvi un bēga no komunistu bendēm. Tagad tajās dzīvo un priecājas krievi, jo lielākajās ir ierīkoti atpūtas nami ar ļoti skaļu mūziku, jo nami īstenībā nekalpo atpūtai."
Atpakaļ braucām ar elektrisko vilcienu pavisam tukšā vagonā. Varējām brīvi runāties un brīvi skūpstīties - tāds komforts! Kā lai notic, ka okupētā padomju zemē nav brīvības?
Atgriezāmies vēlreiz manā istabā Veidenbauma ielā. Šoreiz lomas mainījās. Runāja Deivids, es klausījos.
"Redzi," viņš teica. "Es tevi ļoti labprāt apprecētu un aizvestu tu sev līdzi uz ASV. Tur mēs kopā padzīvotu un pārliecinātos, cik piemēroti viens otram esam. Ja mums labi saskanētu, varētu palikt kopā, ja nē, es tevi apgādātu ar dzīvokli un darbu, un tu varētu dzīvot tādos apstākļos, kādus tu būtu pelnījusi."