Es klausījos kā sapnī, tikai nodomāju: "Vai tāda laime iespējama?"
"Bet diemžēl nekas no tā neiznāk, Deivids turpināja: Tad viņš izņēma no kabatas dažādus dokumentus un deva man pa vienam pašai lasīt. Visu nakti un dienu biju domājusi, ka esmu daktera sabiedrībā, kas tā arī bija, bet papīros izlasīju vēl ko citu - Amerikas Savienoto Valstu militārā atašeja asistents. Un to viņš trīsdesmit viena gada vecumā sasniedzis!
Tad, lūk, kādēļ viņš zināja, ka viņam visur seko "aste"! Vēl kādu papīru viņš man lika sevišķi rūpīgi izlasīt. Tas bija parakstīts dokuments, ka viņš pēc ASV vēstniecībā Maskavā nokalpotajiem diviem gadiem atgriežas Kalifornijā. Uz jautājumiem, kādi ģimenes locekļi brauc līdzi, bija ierakstītas atbildes: sievas - nav, bērnu - nav.
Ja šī anketa nebūtu izpildīta, varētu daudz kas mainīties. Cik liktenis var būt nežēlīgs! Bez tam viņš man ļoti patika. Visā mūžā tādu vīrieti var sastapt tikai vienu vienīgu reizi. Šī vienīgā reize pienāca, bet palikt kopā nav lemts, un tikai tādēļ, ka man ir jādzīvo okupētā zemē.
Tikai pēc divdesmit gadiem, kad jau dzīvoju Ņujorkā, es varēju viņam aizrakstīt un paziņot, ka tomēr esmu Amerikā. Atbildē uzzināju, ka viņam ir ģimene, kā citādi, bet ar pirmo teikumu viņš pateicās Dievam, ka beidzot esmu tikusi prom no okupētas zemes.
Pēc trīsdesmit stundu prombūtnes Deivids Lengdons atgriezās viesnīcā "Rīga".
Kādu mēnesi pēc Lengdona aizbraukšanas vizinājos ar kuģīti "Raķete" pa Daugavu. Tur nejauši satiku Džonu Vesmani, kurš man pastāstīja satraucošas ziņas par vislielākajām nepatikšanām, kādas atgadījušās viņa darbā "Intūristā". Daudz netrūka, ka pazaudētu darbu, ja diplomāts nebūtu atradies savlaicīgi.
Pirms apmēram mēneša tieši no "Rīgas" viesnīcas esot nolaupīts amerikāņu diplomāts. Trauksme bijusi izziņota pa visu Rīgu. Meklējuši veselu nakti un dienu, bet bez panākumiem. Bet tad otrās dienas vakarā diplomāts negaidot pats ieradies viesnīcā - sveiks un vesels, bez redzamām vardarbības pazīmēm. Pie tam viņam totāli bijusi zudusi atmiņa, viņš pat nav varējis uz kartes parādīt virzienu, kur bijis, kad "Intūrists" (lasi VDK) gribēja ievākt informāciju. Pie tam pazudis gaišā dienas laikā, kā ūdenī iekritis.
"Tas laikam pirmais gadījums, kopš tu strādā "Intūristā", es ar līdzjūtības pieskaņu pajautāju. "Jā, pirmais gan, bet jāvēlas, lai būtu pēdējais." "Varbūt bija piedzēries?" tīšām gribēju vēl ko izdzirdēt par Deividu.
"Nē, dzēris nebija nemaz, diplomāti nepiedzeras."
Vēlāk, visu pārdomājot un atceeroties, vairākkārt pasmaidīju un nopriecājos, ka viss noticis kā pasakā. Un tomēr vienu kļūdu Deivids bija pieļāvis. Viņš man atsūtīja divas vēstules rokrakstā un ar parakstu "Deivids". Bet mākslas grāmatu un paku no Kalifornijas sūtīja gan ar citu vārdu.
Biju nolēmusi dzīvot noslēgti. Nekur negāju, tikai uz darbu un no darba mājās. Klausījos mūziku, adīju un lasīju.
Kādā vēlā vakarā ieradās Eleonora ar ļoti elegantu vecāku kungu. Jā, ko nu darīt, ar šo kungu Eleonora sarunāties neprata. Tas bija Kurts Policers, kādas lielas Francijas firmas pārstāvis. Firma nodarbojās ar augļu un garšvielu importu - eksportu. Marokā uzpirktos apelsīnus un mandeles ar kuģiem veda uz Odesas, Ļeņingradas un Rīgas ostām. Regulāri Policera kungam bijušas darīšanas Odesā. Rīgā šī bija pirmā reize. Ar mani iepazīstoties, Policera kungs izrādīja lielu sajūsmu, jo viņam vācu valoda nebija sliktāka par franču, un, kā vēlāk izrādījās, es viņam varēju daudz palīdzēt. Katru kuģa kravu pārbaudīja komisija no Rīgas tirdzniecības palātas, un visus kravas pieņemšanas aktus izsniedza Policera kungam krievu valodā. Bet Policers krievu valodā neko nesaprata. Nolicis dokumentus man priekšā, viņš lūdza, lai es tos iztulkoju. Tur, piemēram, bija teikums, ka mandeles esot tik un tik procentu rūgtas un sasistas. "Tā nav taisnība!" viņš iesaucās. "Viņi grib nosist cenu!" Lai arī kas un kā būtu sarakstīts, viņam par visu vajadzēja telegrafēt uz Parīzi. Telegrāfā arī mana palīdzība bija nepieciešama: Šādas sadarbības ar Policera kungu mums bija katru reizi, kad viņš ieradās Rīgā apmēram 2-3 reizes gadā. Par pakalpojumiem saņēmu smaržas un šokolādi. Vienā tādā reizē es Policera kungam iedevu trīsdesmit piecus dolārus un palūdzu, lai viņš par tiem man nopērk vislētāko neilona kažoku. Cerēju, ka viņš kažoku atvedīs pats, bet viņš to atsūtīja pa pastu un nebūt ne pašu lētāko. Kažoks bija skaistā sudrabaini pelēkā krāsā, un par šo kažoku vēl būs runa stūra mājā. Kādā citā reizē Eleonora atskrēja viena un lika man ātri saģērbties, jo netālu no manas mājas viņa atstājusi uz ielas stūra divus inteliģentus somus. Viņi esot nodomājuši iet uz restorānu, bet lai Eteonora paņemot līdzi kādu draudzeni. Nevarēju izšķirties - iet vai neiet, bet Eleonora neatlaidās. Aizgāju. Kafejnīcā "Luna" toreiz spēlēja meiteņu orķestris. Viens soms ļoti daudz tērzēja un jutās pārāks par otru, kurš bija kluss un atturīgs. Bet atturīgais Kurts Slote zināja vairākas valodas un strādāja uz kuģa par telegrāfistu. Pēc vakariņām nedaudz padejojām. Kurts palūdza manu adresi un apsolījās rakstīt. Viņš savu solījumu turēja, rakstīja man bieži un katru reizi citā valodā! Vienā reizē pat spāniski, un man bija jāņem palīgā vārdnīca, lai izlasītu jauko vēstuli ar kvēliem mīlas apliecinājumiem.
Pēc kāda pusgada Kurts Slote, atkal ieradies Rīgā, uzmeklēja mani viens, bez draugiem un sagādāja man pavisam necerētu pārsteigumu, lūgdams manu roku un sirdi. Mans lielais sapnis bija piepildījies, un tik pēkšņi! Par Kurtu biju bieži domājusi, kad atbildēju uz vēstulēm, bet prātā nenāca, ka šī sarakste varētu beigties ar bildinājumu un laulībām! Viņš bija gara auguma, ļoti izskatīgs, trīs gadus jaunāks par mani. Otrā dienā pēc bildinājuma satikāmies no rīta, lai dotos uz dzimtsarakstu nodaļu. Nonācu visai neērtā situācijā, kad dzimtsarakstu nodaļā man bija jāpaskaidro nāciena iemesls: "Šis pilsonis ir soms, un mēs vēlamies salaulāties."
"Vai viņam ir dokumenti?"
Teicu Kurtam, ka prasa dokumentus: jā, viņam bija Somijas pase, kuru viņš uzrādīja.
"Vai viņam ir uzturēšanās atļauja?" Te es apjuku un nezināju, ko atbildēt, tādēļ pajautāju, kas ir uzturēšanās atļauja, jo līgavainis ir ieradies ar kuģi.
"Ja viņš dzīvo uz kuģa, tad viņam nav uzturēšanās atļaujas, jo somu kuģis pieder Somijai. Ar ārzemnieku bez uzturēšanās atļaujas laulību nereģistrē." dzimtsarakstu nodaļas darbiniece noskaldīja skaidrā krievu valodā! "Ejam prom," teicu Kurtam. "Mums te nav ko darīt. Tā krieviete, iebraukusi manā zemē, ir noteicēja, ar ko man ir tiesības laulāties, ar ko nē."
Kurts ļoti brīnījās, kā tas var būt un kādēļ mēs nevaram salaulāties. Pagāja ilgāks laiks, kamēr es viņam visu izskaidroju. Vienalga, viņam grūti nācās visu saprast. Teicu: "Lūk, tā ir padomju īstenība un paradīze, kādas nav citur."
Bēdīgi un skumji mēs pavadījām dienu, staigādami pa bulvāriem un parkiem. Iegājām restorānā, un tur Kurts pirmo reizi savā mūžā piedzērās... Bija iemesls.
Eleonorai neko par šo gājienu nestāstīju, bet tas nenozīmēja, ka neviens cits to nebūtu zinājis, lai gan man nekad neviens neko neatgādināja. Bet varbūt arī neuzzināja.
JAUNI UZTRAUKUMI
Ilgāku laiku neviens no stūra mājas mani nebija traucējis.
Jau nodomāju, ka varbūt mani aizmirsuši un atraduši piemērotākus kandidātus ar labām zināšanām svešvalodās.
Bet izrādījās, ka velns savus upurus tik viegli nepalaiž. Šoreiz vairs ne divi, bet trīs vīri ieradās, lai mani vestu pie prāta. Tie bija: Staņislavs Viktorovičs, Vladimirs Ivanovičs un vēl viens Vladimirs, ļoti smaidīgs, gara auguma, izskatīgs vīrietis. Sākumā runāja glītais, smaidīgais, pēc principa: smukiem vīriešiem pie sievietēm labāki panākumi. Īsi un kodolīgi. Pēc neliela ievada man tika piedāvāta galvu reibinoša karjera. Mani sagatavošot darbam kādam padomju konsulātam ārzemēs. Viņi man došot visus nepieciešamos ieteikumus, Maskavā jānokārto tikai formalitātes. Viss tik vienkārši, kā pārlauzt sērkociņu. Bet manu pretestību viņi nepārlauzīs ne ar ko.