Es klausījos tā, it kā tas viss uz mani neattiektos. Ļāvu, lai runā vien. Un tad nāca galvenais. Lai tiktu darbā ārzemju konsulātā, no manis vajadzīgs tikai viens mazs, interesants pakalpojums. Sāku klausīties uzmanīgāk.
Pēc nedēļas Rīgā ieradīšoties kāds ārzemju zinātnieks. Kāds mani ar viņu iepazīstināšot. Tad man viņš jāatved uz māju un jāievilina gultā. Tur viņam jābūt pusplikam, man arī, nu, es varot būt apakšveļā. Īstajā brīdi ar savu atslēgu ieradīšoties "mans vīrs", kuru tēlos smaidīgais Vladimirs. Tad viņš būšot dusmīgs un sašutumā mani ar puspliko ārzemnieku nofotografēšot. Un tas viss. Biju bezgala sašutusi un teicu, ka tik riebīgos darījumos nekad nepiedalīšos un lai turpmāk ar mani par tādām lietām nerunā. Sapratu, ka tādu fotouzņēmumu droši vien Maskavas čeka pasūtījusi šantāžas nolūkam.
Veltīgi viņi tērēja laiku, mēģinādami mani pārliecināt, ka man no tā nekās slikts nenotikšot un tā es tikai pakalpošot padomju valsts interesēm.
Jutu, ka nevaru savaldīties, uzlecu kājās un iesaucos: "Es ienīstu padomju varu!" Viņi gan prata savaldīties. Staņislavs Viktorovičs tikai pajautāja, vai es to varu uzrakstīt arī uz papīra.
"Jā, protams, kādēļ ne!"
Man nolika priekšā tīru lapu, uz kuras es tikko teikto uzrakstīju pamatīgi lieliem burtiem.
"Parakstu arī."
"Jā, lūdzu, te ir paraksts!" Paņēmuši lapu, visi trīs klusēdami aizgāja. Otrā dienā es uz četrām dienām aizbraucu pie paziņām uz laukiem. Kad atgriezos, pie stūra sastapu sētnieci. Uztraukta viņa man pastāstīja, ka es esot apzagta, logs izsists, slēģus un durvis miliči aizzīmogojuši, es pati nedrīkstot atvērt. Lai nu ejot uz miliciju, viņi mani ielaidīšot. Milicijas darbinieki pierakstīja visu, kas nozagts. Visas drēbes no skapja bija prom. Milicija vainīgos neatrada. Iestikloju logu un gulēju ar cirvi zem spilvena, ja kāds līdīs pa logu, cirtīšu pa rokām. Bet ilgi neiznāca gulēt ar cirvi zem spilvena.
Pienāca vēstule no Permas apgabala, ka man divu nedēļu laikā no istabas jāizvācas, jo saimniece braucot atpakaļ. Divu gadu vietā nodzīvoju knapi vienu. Laikam biju vainīga, jo biju pārkāpusi spēles noteikumus. Ko nu darīt? Kā divu nedēļu laikā atrast citu pajumti? Tajā reizē izpalīdzēja Eleonora. Viņai bija draudzene Rita Platonova, pulkveža meita. Pats pulkvedis Platonovs gulēja savā trīsistabu dzīvoklī Ļeņina ielā slims ar vēzi. Ritas māte strādāja kosmētikas kabinetā, bet meita dauzījās apkārt pa kafejnīcām dienā, pa restorāniem naktīs. Slimajam pulkvedim bija nepieciešama kopēja. Es piekritu, jo nebija citas izvēles. Vēl man pulkveža sieva lika par manu naudu nopirkt autokravu malkas. Malka jāsanes pagraba, un dzīvoklī jākurina divas krāsnis. Visam piekritu un pildīju visus kalpones pienākumus, tīrīju dzīvokli, mazgāju traukus un veļu. Ziema togad bija auksta, un pirmā stāva dzīvokli nevarēju vien kārtīgi piekurināt.
Visaukstākā bija pirmā istaba, kurā es gulēju. Pēc kāda mēneša pulkvedis Platonovs nomira, bet mani kalpones vietā par pajumti paturēja. No paradīzes izraidīta biju nokļuvusi tieši ellē. Pēc tēva nāves Rita, kurai toreiz bija divdesmit divi gadi, pārvērta dzīvokli gar Dantes elli. Dienā, kamēr māte darbā, Rita izīrēja virtuvi kāršu spēlmaņiem, bet savu guļamistabu pārīšiem. Vakaros jauni cilvēki nāca un gāja, pie tam katrs kaut ko nozaga. Reiz restorānā Astorija Rita bija pārdevusi mani par kilogramu konfektēm "Lācītis", pēc tam pircēju atveda mājās un pieveda pie gultas, kurā es gulēju.
Sapratusi, kas notiek, izmetu pircēju pa durvīm, piedraudot ar miliciju. Janvāra beigās ap sešiem no rīta atkal klauvēja un zvanīja pie durvīm. No VDK bija ieradušies pie manis ar kratīšanas orderi. Paņēma veselu maisu literatūras, to pašu, kuru biju pa ilgāku laiku sakrājusi un kuru Veidenbauma ielā neviens neaiztika. Tur bija vairāki Readers Digest žurnālīši, daudz dažādu valstu modes žurnālu, kā arī Holivudas kinozvaigžņu tenku žurnāli. Paņēma arī visas grāmatas angļu, vācu un zviedru valodā, kurās nebija centrālā antikvariāta zīmogi.
Savādi, ka māte un meita nemaz neuztraucās, ka viņu dzīvoklī ieradās kratītāji, taču zināju, ka viņas tur nebija vainojamas. Dažas dienas vēlāk Ritas draugi man atkal nozaga vairākus apģērba gabalus. Ātri savācu atlikušās mantas, mēbeles bija novietotas pagrabā, malkas šķūni, piezvanīju Rīgas ekspresim, lai atbrauc ar kravas mašīnu. Biju nolēmusi braukt pie tēva. Bet neveicās. Tēva nebija mājās, un sieviete, kura nelegāli tur uzturējās, man neatvēra durvis. Šoferis, nevarēdams atbrīvoties no kravas, kļuva nepacietīgs un pavēlēja man, lai taču es nosaucot adresi, kur kravu izkraut. Nevarēdama ātrumā nevienu adresi nosaukt, liku, lai brauc uz Doma laukumu.
Atcerējos, ka ap Doma baznīcu uzcelta augsta dēļu sēta un ka sētai ir neaizslēgti plati vārti. Cerēju, ka tur varēšu droši pārlaist nakti, bet no rīta varētu zvanīt visiem pazīstamiem varbūt kāds zinās kādu pagrabu vai bēniņus, kur man atrast patvērumu. Kas šoferim par bēdu, brauc, kur liek. Par laimi, aukstā februāra pēcpusdienā Doma laukumā cilvēku tikpat kā nebija. Viens vīrietis - latvietis un pāris sievietes, garām ejot, gan pabrīnījās, redzot, ka mēbeles, gleznas un koferi tiek izkrauti Doma laukumā pie dēļu sētas. Teicu, ka man savā dzimtajā zemē vairs nav, kur dzīvot, bet krieviem ir. Viņi aizgāja bez komentāriem. Visu savu mantu novietoju aiz sēta. Tahtu man šoferis palīdzēja novietot tā, lai es uz tās varētu gulēt. Turpat blakus novietoju grīdas lampu, akordeonā kasti un visu pārējo. Man bija vairākas segas un pēlis, ar ko apsegties. Agri apklusa gājēju soļi. Atgūlos un raudzījos zvaigžņotajās debesīs.
Kamēr iekārtojos jaunajos apstākļos, pārmērīgi aukstumu nejutu, bet, pavadījusi, pāris stundas bez kustībām, sāku salt. Sāku staigāt, lēkāt, aizgāju līdz telefona automātam un piezvanīju Ritai Platonovai, pastāstīju, kāda ir manā jaunā adrese. Rita likās stipri norūpējusies, kā es izturēšot, jo ārā esot -24 o sals. Cik ir, tik ir, te vairs neko grozīt nevarēja. Gāju atpakaļ uz savu guļasvietu, atgūlos, savilku segas pāri galvai un sildīju sevi ar pašas elpu. Kaut kur tālumā dzirdēju piedzērušo klaigas dažu automašīnu trokšņus, bet ap pusnakti viss apklusa.
Pēkšņi ap baznīcas jumtu sākās kovārņu kņada, nezin, kas tos bija iztraucējis. Uz pāris, stundām noguruma pārņemta, aizmigu, bet, kad atmodos, zobs uz zoba vairs neturējās šausmīgi sala kājās. Ar lielu nepatiku piecēlos un sāku staigāt šurpu turpu, kamēr visu sniegu biju nomīdījusi. Gara, ļoti gara nakts, nemaz rītu sagaidīt nevarēju.
Pārdomājot pēdējā gada notikumus, neko nenožēloju, jo sapratu, ka tikai ar negodīgu rīcību būtu varējusi tikt pie labklājības. Šausmīgi gribējās zināt, par kādiem nopelniem citi ir dabūjuši labus dzīvokļus un kas ir visi tie, kuri strādā konsulātos un vēstniecībās, cik aptraipītas ir viņu dvēseles un vai viņi labi jūtas.
No rīta mani apciemoja divas krievu meitenītes. Jautāju, kā viņas zina, ka es te esmu apmetusies uz dzīvi. Mani bija ievērojuši no tuvējās mājas loga pateicu, ka man vienkārši nav kur palikt. Pēc neilga laiciņa viņas man atnesa lielu krūzi ar karstu tēju. Mamma iedevusi, un vai man vēl ko nevajagot. Iedevu naudu un palūdzu, lai man atnes no veikala maizi un desu. Pēc skolas meitenes mani atkal aplaimoja ar karsto tēju. Un tā katru dienu. Par tēju es labi samaksāju, jo biju ļoti priecīga par laipnību, kādu man parādīja. Dienā tik pārmērīgi nesalu un, iedzērusi karsto tēju, jutos pavisam labi. Pa telefonu neko prātīgu sazvanīt neizdevās.