Toties vakarā ap septiņiem manā jaunajā rezidencē ieradās viesis no pašas Parīzes. Kurts Policers, neatradis mani Veidenbauma ielā, piezvanījis Eleonorai, kura, vēl neko nezinādama par pārmaiņām manā dzīvē, iedevusi Ritas Platonovas telefona numuru. Lai gan Rita slikti zināja vācu valodu, viņa bija nosaukusi savu adresi, lai Kurts brauc pie viņas. Tad viņi izsauca taksometru un kopā ar vēl kādu Ritas draugu, paņēmuši konjaka pudeli, visi atbrauca Doma laukumā tieši pie dēļu sētas. Kurts Policers vispirms man pasniedza atvestās dāvanas - lielu šokolādes kasti un franču smaržas. Tad viņš palūdza Ritu un viņas draugu, lai viņi paliek pāris stundas pie manām mantām un lai "pasildās" ar konjaku, bet mani uzaicināja uz restorānu vakariņās. Izņēmu no kofera vakarkleitu, kurpes, zeķes un lielā sajūsmā par interesanto satikšanos steidzos uz restorānu Astorija. Tur es dāmu istabā kārtīgi nomazgājos, jā, pat matus izmazgāju un ar roku žāvējamo fēnu, vairākkārt nospiežot podziņu, izžāvēju, saposos un varēju sēsties zālē pie galda. Arī Policers izrādīja lielu prieku, ka viņam ir izdevies mani sastapt, kaut arī tik sarežģītos apstākļos. Pēc trim stundām, labi paēdusi un sasildījusies, labā garastāvoklī kopā ar Policera kungu atgriezos Doma laukumā. Pateicu paldies Ritai par visu, ko viņa manā labā izdarījusi.
Policers kādas desmit minūtes vēl uzkavējās, bet, redzot viņa vieglos apavus, pierunāju, lai iet ātrāk uz viesnīcu. Man vēl atstāja neizdzerto konjaku, tā ka man otrā nakts vairs nelikās tik gara. Nākošā dienā Policera kungam atkal iztulkoju dokumentus, kad viņš ap divpadsmitiem atnāca. Vakarā viņš izlidoja uz Odesu. Un labi, ka tā, jo pēcpusdienā pie "maniem" vārtiem apstājās milicijas mašīna. Izkāpa vairāki miliči, paprasīja pasi un pajautāja, ko es te darot. "Vai neredzat - dzīvoju, jo man citur vietas nav." Izpētījuši pasi, konstatēja, ka esmu pierakstīta pēc tēva adreses Kr. Barona ielā 24. Lai es tūliņ vācoties prom.
"Ar lielāko prieku, tikai pasakiet, lūdzu, uz kurieni?" mierīgi turpināju stāvēt pie mantām. "Te jums pasē ir adrese, tur arī dzīvojat."
Es izstāstīju, kā pirms divām dienām ar kravas automašīnu es braucu ar nolūku dzīvot pie tēva, bet kā mani tur uzņēma - pat durvis neatvēra. "Labi, mēs aizbrauksim pārbaudīt," miliči braši noskaldīja, bet drīz bija atpakaļ nošļukušiem deguniem. Jā, tur gan man nebūšot iespējams dzīvot, viņi negribīgi piekrita.
"Bet te jūs tomēr palikt nevarat, jums var uzbrukt, var aplaupīt." "Nāciet sargāt manu mantu, ja jums bail, ka mani varētu aplaupīt," es pajokoju, bet tad teicu, ka esmu darījusi visu iespējamo, apzvanījusi visus pazīstamos, bet pagaidām neviena vieta nav atrasta. Tiklīdz kaut ko atradīšu, izvākšos no Doma laukuma. Vēl nebija satumsis, kad jau likām mantas kravas automobīlī, jo bija saņemta atļauja līdz pavasarim atstāt mantas Katlakalnā, kādas privātas mājas šķūnī. Arī par to man bija jābūt pateicīgai.
"Un tā un tā, un tā es klīstu, un tā es mūžam klīdīšu" - kaut kur dzirdētas dziesmas rinda. Ilgi klīdu. Labākajā gadījumā kādā dzīvokli uz krēsliem vai uz grīdas, sliktākajā - nosēdēju nakti telefona tālsarunu centrālē. Kādā algas dienā, saņēmusi naudu, vēlējos kārtīgi izgulēties labā viesnīcā, bet veltīgi: ja pase Rīgā pierakstīta, viesnīcā nelaiž. Kur tik stulbi likumi radušies! Un tad kāda paziņa mani pierunāja iet strādāt uz vasaras sezonu veikalā Majoros, jo tur būšot sava gulta verandā.
SAVA GULTA VERANDĀ
Pārāk vilinošs tāds variants, lai atteiktos! Majoros meklēja pārdevēju maizes veikalā. Smags darbs, jācilā kastes ar maizi un smieklīgi maza alga, bet toties par dzelzs gultas lietošanu verandā naudu neprasīja. Visas pārtikas nodaļas pārdevējas vienu nedēļu strādāja, otra brīva, jo veikals atvērts līdz vienpadsmitiem vakarā. Verandā atradās vieta četrām gultām. Man laimējās, jo varēju savā gultā gulēt arī brīvajā nedēļā. Bez gultām tur atradās bojāti ledusskapji un taras kastes, kuras izmantojām gar galdiem.
Tas bija augusta mēnesi, kad manā veikalā ienāca kafiju dzert precēts pāris no Francijas - Pjērs un Marta Landeri. Tieši tajā laikā pašmācības ceļā mācījos franču valodu, un nu radās izdevība sarunāties. Viņi dzīvoja Bulduros, tur esot atpūtas māja ārzemniekiem. Pjērs universitātē bija spāņu valodas profesors, Marta - vingrošanas skolotāja kādā skolā. Abi Francijas komunistiskās partijas biedri. Viņi izteica vēlēšanos ar mani tikties ārpus darba laika. Pateicu, ka man visa nākošā nedēļa būs brīva. Mēs satikāmies, sadraudzējāmies, stundām staigājām gar jūrmalu. Pa vasaru biju uzgleznojusi vairākas ainavas, un tās nedaudz izdaiļoja mūsu kopmītni verandā.
Savedusi telpu kārtībā, uzaicināju franču pāri, viesos, lai parādītu, kādos apstākļos man jādzīvo, lai gan esmu dzimusi un uzaugusi savā zemē, bet iebraucēji no Krievijas saņem labos dzīvokļus. Pie viena izstāstīju visu, kas man bija zināms par Latvijas okupācijas sekām, ko piedzīvoja mana māte cietumā un kā mātes brāli, ledlauža " Kr. Valdemāra" virsnieku 1941. gadā komunisti nošāva, pat uzvārdu nepaprasot. Beigās uzsvēru: "Jūs, Francijas komunisti, nemaz nezināt, kādus briesmu darbus strādā padomju komunisti."
Marta piebilda: "Mēs cīnāmies par vienlīdzību." "Par vienlīdzību jūs varat cīnīties, cik jums patīk, tikai nedariet pāri cilvēkiem un neticiet padomju komunistiem." Apmēram ar tādiem vārdiem mūsu saruna beidzās, un mēs vairāk nesatikāmies.
Franču pārim izrādījās izcila atmiņa - ne jau velti Pjērs ir profesors - jo negribas domāt, ka viņiem būtu bijis līdzi magnetofons. Visu, visu, ko es biju teikusi, tieši tādā secībā, ko runāju pirmajā, ko otrajā dienā, man pēc desmit mēnešiem nolasīja priekšā čekas izmeklētājs Andris Trautmanis.
Bet daudzus gadus vēlāk, kad biju Parīzē, nevarēju nociesties, neiegājusi labējā žurnāla " Minute" redakcijā, lai darītu zināmu franču žurnālistiem, kādi cilvēki brauc no Francijas uz okupēto Latviju un kā viņi tur uzvedas. Protams, es čekā visu noliedzu, tā tikai vēl trūka - atzīties! Vienīgi piekritu, ka parādīju franču pārim, kādos apstākļos mēs, četras sievietes, guļam veikala noliktavas telpā verandā. Tiesā ieradās Intūrista gide Goldberga - kā apsūdzības lieciniece un liecināja par to, cik franču pāris bija sašutis par maniem izteicieniem un padomju īstenības apmelojumiem. Kādi tur apmelojumi, ja paši savām acīm visu redzēja un pat sēdēja uz dzelzs gultiņas verandā!
TALLINAS IELĀ
Ir jāatzīst, ka pārdevējām ir daudz plašāks paziņu loks, nekā citiem mirstīgajiem. Biju sezonas darba kolēģes informējusi par to, ka rudenī, ja neko neatradīšu, kļūšu atkal par klaidoni - bezpajumtnieci. Ir tāda kategorija citās zemēs, bet nav gan dzirdēts par strādājošiem bezpajumtniekiem. Tāda jauna kategorija ir iespējama tikai mūsu apstākļos. Es nebiju vienīgā. Pienāca rudens ar vēsām naktīm, vasaras sezonas darbs bija beidzies. Paliku verandā viena. Labi vēl, ka nedzina ārā. Vēl pēc nedēļas man radās sabiedrība: peles un žurkas, turklāt lielā skaitā, lai mani izklaidētu. Beigās kļuva pārdrošas un līda pie manis gultā sildīties. Esmu dzīvnieku mīļotāja, bet pret grauzējiem - pelēm un žurkām - jūtu riebumu un pat bailes. Lai būtu drošāk, aizņēmos no paziņām lielu vilku sugas suni - Pirātu. No Pirāta viņas baidījās un nebija vairs tik pārdrošas, bet slēpās aiz kastēm.