1961. g. oktobra vidū no kādas pārdevējas saņēmu iepriecinošu ziņu, ka Tallina ielā 45 ir pārdodama viena istaba komunālā dzīvoklī. Redzēju istabu, glīti iztapsētu, izkrāsotu, arī cena pieņemama. Teicu, ka noteikti pirkšu, iedevu nelielu "rokas naudu" un palūdzu atļauju ievākties. Savākusi visas mantas vienkopus, laimīga bez mēra, ievācos jaunajā vietā, atlika tikai nokārtot papīrus. Bet te kā pret sienu: mani tur nepieraksta, jo istabas īpašniece mirusi, bet dēlam, kurš tur skaitījās pierakstīts, nav nekāda pamata mani, svešu personu, pierakstīt, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņam ir sava ģimene. Līdzjutēji mani pamācīja, lai dodot kukuli. Kam dot, kur dot, cik dot - to man neviens nezināja pateikt Kamēr neziņā skraidīju apkārt, padomus prasīdama, jau "ciemiņi" klāt, tikai bez sālsmaizes.
Tās vietā viņiem bija kabatā VDK apzīmogots kratīšanas orderis. Ātri uzzinājuši manu jauno, vēl neoficiālo adresi, pierakstīta tak nebiju, tāpat zinot, ka nu visa mana manta savākta vienkopus. Un ir parocīgi izdarīt kratīšanu. Kratītājus atveda Staņislavs Viktorovičs Zukulis. Man dzirdot, piekodināja, lai meklējot pamatīgi un, ja kas, tad lai rīkojoties operatīvi. Pats aizbrauca. Ilgi pie sevis prātoju, ko nozīmē vārdi "rīkoties operatīvi". Pavēle, protams, tika dota krievu valodā, bet nozīme nemainās.
Visu biju paspējusi novietot priekšzīmīgā kārtībā, viss labi pārredzams, nekādu lieku papīru nebija, tāpat nekādu ārzemju žurnālu.
Bet rīkojums dots - jākrata, un viņi sāka burtiski kratīt un purināt manus nedaudzos apģērba gabalus. Kļuvu nikna, to redzot, un indīgi pajautāju: "Bet vai jūs nenomazgātu rokas, pirms ķeraties pie manas tīrās veļas?" Viņu rokas esot tīras. "Bet es par to šaubos," piezīmēju.
Neko neatraduši, tukšām rokām viņi gribēja iet prom.
"Nē," teicu, "tagad salieciet visu atpakaļ skapī, kā bija."
Negribīgi, bet tomēr šā tā salika un neapmierināti aizgāja - bez operatīvām rīcībām. Nevarēju izdomāt iemeslu, kādēļ nāca kratīt istabu, kurā tikai pāris nedēļas dzīvoju. Nekur negāju, nevienam nesūdzējos, sēdēju dziļās pārdomās. Tik niknu es Zukuli nekad nebiju redzējusi, it kā es būtu izdarījusi atentāta mēģinājumu pret čekas ģenerāļiem vai kaut ko tamlīdzīgu. Iemeslu nekad neuzzināju. Laikam kāds safabricējis nepatiesu ziņojumu par mani, lai glābtu savu ādu. Tas bija vienīgais pieņemamais variants, un ar to man bija jāsamierinās.
Triju mēnešu laikā es ar dzīvokļa pirkšanu nevienu soli uz priekšu nebiju tikusi. Atnāca pārdevējs un paziņoja, ja es neprotot istabu nopirkt, tad man tā jāatbrīvo. Mēģināju pierunāt, lai tak atļauj dzīvot un ka kārtīgi maksāšu katru mēnesi un ar gadiem viņam rezultātā sanāks vairāk naudas. Sākumam solīju simts rubļus mēnesī, tad simtpiecdesmit, beigās iesaucos: "Nu cik jūs gribat?" Nē, viņam nauda esot vajadzīga tūliņ un viņam esot gruntīgs pircējs, kurš došot visu naudu uzreiz.
Nu, ja tā? Tomēr laikam ir gudrāki cilvēki par mani, kuri prot apiet likumus un normāli dzīvot nenormālā iekārtā.
Sarunāju, ka mantas varēšu aizvest un nolikt pie pazīstamiem Kr. Barona un Ģertrūdēs ielas stūrī, koka namiņa pagrabā. Kad ar kravu ierados, neviena mājās nebija, pagrabs aizslēgts. Kādu stundu gaidījām, tad šoferis - krievs paziņoja, ka ilgāk stāvēt nevarot, mašīna jāved uz garāžu. Ko nu darīt, kur likt mantas? Ja es gribot, varot mantas aizvest ar visu mašīnu uz viņa garāžu, tur vietas diezgan, kur mantas izkraut, un tad kādā nākošā dienām viņš pats atvedīšot, kur vajadzēs.
Bezizeja, mūžīgā bezizeja apnikusi līdz kaklam. Priekšlikumam piekritu, jo neko prātīgāku izdomāt nespēju. Tātad uzticēju svešam krievam visu savu mantu.
Divatā ātri visu izkrāvām. Norunājām, ka es garāžā pa durvju spraugu iemetīšu zīmīti, kurā dienā un cikos pēc mantas ieradīšos. Garāža atradās Vecrīgā, un to ar pamatīgu piekaramo atslēgu manā klātbūtnē aizslēdza.
PATREPES KAMBARĪ
Parasti tiku ar saviem priekiem un bēdām viena galā, ja jau kopš dzimšanas patstāvīga, tad tādai visu mūžu jāpaliek.
Šoreiz jutu spēkus izsīkstam. Uznāca briesmīga vēlēšanās ar kādu parunāt, ar vārdu sakot, sirdi izkratīt. Man bija ļoti prātīga māsīca, kura ar ģimeni apdzīvoja mazu pagraba dzīvoklīti Kr. Barona ielā 24, tajā, pašā mājā, kur otrajā stāvā dzīvoja mans tēvs un kur es skaitījos pierakstīta.
Pasēdējām pie vakariņu galda, pakritizējām manu tēvu un svešo sievieti Annu, kura bija tēvu pret mani noskaņojusi, lai pati, nekur nestrādādama, varētu pie viņa dzīvot un viņu izmantot.
Tas, ko dzirdēju par Annas un tēva attiecībām, manī radīja izbrīnu, kā viens saprātīgs vīrietis tādu sievieti var mīlēt. Bet ja jau nemīlētu, tad savā mājā neturētu. Reiz māsīca gājusi sakarā ar kādu vajadzību pie tēva. Tēvs gulējis gultā, Anna sēdējusi uz gultas malas un turējusi rokā lielu atvēztu bārdas skujama nazi (tādu, kuru asina uz ādas siksnas). Nazi piespiedusi tēvam pie kakla, Anna vairākkārt kliegusi: "Saki, vecais mērkaķi, kuru tu mīli: mani vai savu meitu?" "Nu, protams, ka tevi," bijusi tēva atbilde. Pirms kāda gada viņa tēvu tā bija sagraizījusi, ka visa māja bijusi ar asinīm aptašķīta un tēvs bijis jāved uz slimnīcu, kur viņam vairākas šuves uzliktas. Gluži kā kriminālromānā! Māsīca domāja, ka es varētu uziet aprunāties ar sētnieci, vai viņa nevarētu ielaist mani ar mantām kambarīti zem kāpnēm. "Tu šajā mājā esi pierakstīta, visa māja zina, kāda ir Anna, un, kamēr tu atradīsi ko labāku, vari padzīvot kambarī. Tur ir silts, jo viena siena silst no centrālapkures krāsns. Vienīgi cementa grīdai kādi dēļi jāuzliek. Labākās drēbes, kuras tu katru dienu nenēsā, ieliec čemodānā un ienes pie manis."
Tūlīt, uz karstām pēdām, gāju pie sētnieces. Būtu vēl bijis bijušais sētnieks Erdmanis, ne par kādu naudu neietu. Sētniece, jauka sieviete vidējos gados, līdzjūtīgi noklausījās manu stāstu. Viņa visu zināja - gan par tēva un Annas interesantajām izdarībām, gan arī par mani.
Apskatījām kambari zem kāpnēm ar dalītām jūtām, jo, pēc manām domām, vieta dzīvošanai bija diezgan laba, bet sētniece domāja, ka tā ir nožēlojama un dzīvošanai nepiemērota. Taču, ja man galīgi neesot, kur palikt, tad kambarī tomēr ir labāk, nekā sēdēt visu nakti telefona tālsarunu centrālē. Vienojāmies, ka viņa izvāks no kambara slotas un lāpstas, kuras viņa tikpat labi var turēt kurtuvē, un ka es jau nākošā dienā vedīšu mantas. Vēl tajā pašā vakarā aizskrēju uz Vecrīgu un iemetu garāžas durvju spraugā zīmīti, ka būšu nākošās dienas pēcpusdienā pēc mantām. Pie mantu iekraušanas mašīnā bez šofera piedalījās vēl viens krievs: vai nu draugs, vai radinieks.
Viņiem patika viena glezna, to es uzdāvināju šoferim par mantu uzglabāšanu. Ļoti ātri abi vīrieši sanesa visu kambarī. Skapi izjauktā veidā ievietoja pašā dibenā, pie gala sienas. Vien malā labi varēja ievietot guļamo tahtu, otrā malā grāmatu plauktu, bet pie durvīm vēl atlika vieta radio galdiņam un koferiem. Samaksāju par vedumu un sāku iekārtoties. Kurtuves siena pietiekami mazo telpu apsildīja, bet, negribēdama gulēt pie netīrā cementa mūra, es tur piekāru tepiķi. Novietojusi radio un skaņotāju uz galdiņa, sāku meklēt savu magnetofonu, bet to nekur neatradu. Vai būtu atstāts kravas mašīnā? Tomēr nē, jo viņi mani paaicināja pārliecināties, ka mašīna tukša. Garažā es pati pārbaudīju, vai kas nav palicis. Bet magnetofons pazudis. Vēlāk, atvērusi koferus, konstatēju, ka esmu apzagta, daudz, ļoti daudz kā trūka, vienīgi no drēbēm nekas netrūka.