Ņēmu papīru un zīmuli un sāku pierakstīt visu, kā trūkst. Nebija fotoaparāta, magnetofona lentes, porcelāna galda šķiltavas, brokāta rokassomiņas ar diviem zelta gredzeniem un zelta ķēdīti un sudraba papīrnaža ar ziloņkaula spalu. Trūka arī divi jauni kurpju pāri un sudraba trauki ar iegravētiem iniciāļiem un dienu, kurā mani kristīja. Jā, šo kristību dāvanu man visvairāk bija žēl. Visu citu var nopirkt, bet kristību sudrabu nekad. Aizskrēju atkal uz Vecrīgu, tur garāžā neviena vairs nebija.
Man bija līdzpaņemtā kabatas baterijas lampiņa. Pa spraugu paspīdināju un pierakstīju mašīnas numuru. Nākošajā dienā uzzināju, ka mašīna pieder 6. arodskolai. Sarakstu ar zudušām mantām aiznesu uz miliciju, tur visu izstāstīju. Pēc dažām dienām uzaicināja mani un šoferi milicijas kabinetā. Te es uzzināju to, ko vismazāk biju gaidījusi: proti, par palīdzību un pretimnākšanu, kādu man izrādījis šoferis, es viņu nekrietni apmelojot zagšanā. "Visu, ko viņa garāžā atstāja, viņa saņēma, man ir liecinieks, kurš redzēja: viņa pati pārliecinājās, ka garāžā uz grīdas nekas nepalika."
"Bet zelts un sudrabs nebija uz grīdas, tas bija iesaiņots un noglabāts koferos," es mēģināju protestēt, bet veltīgi, milicijas darbinieks bija šofera pusē un gudri pamācīja: "Ja tādas lietās jums vispār bija, tad nevajadzēja atstāt." Jā, tā bija taisnība, nevajadzēja atstāt...
Kambarī es jutos droši, jo dēļu sienas izskatījās stipras, un durvis varēja aizslēgt ar divām atslēgām. Iekšā bija gaisma. Varēju vakaros pēc darba lasīt. Tajā laikā es strādāju Rīgas maizes, rauga un makaronu fabrikā Ganību dambī. Biju pieņemta mākslinieciskās noformēšanas darbiem un pie viena pildīju bibliotekāres pienākumus. Ar darbu biju apmierināta, kaut arī sanāca mazliet par daudz nostrādāties. Bet tur bija arī savs labums. Kamēr vēl nebiju tikusi pie sava kambara patrepē, es sešos vakarā nodzēsu bibliotēkā gaismu, aizslēdzu durvis un, saklājusi uz galda vecus aizkarus, likos turpat gulēt. Vispār sešos miegs vēl nenāca un bija stipri par agru gulēšanai, bet bija jārada iespaids, ka esmu no darba aizgājusi. Reiz es veselu mēnesi nebiju pa darbavietas vārtiem izgājusi, jo ēdienu iegādājos dienas laikā turpat bufetē. Bet, ja kādreiz izgāju, tad man bija iepriekš jāzina, pie kuras draudzenes naktī gulēšu.
Pie patrepes kambara bija nedaudz jāpierod, jo blakus atradās lifts, un vakaros, kamēr augšējo stāvu īrnieki ar liftu braukāja, troksnis traucēja. Bet cilvēks pie visa pierod. Un kur tā labā sajūta, ka pašai savs kaktiņš.
Četrus mēnešus jutos kā pilnvērtīgs cilvēks, tad atkal uzbruka nelaime. Vakarā, pārnākusi no darba, atslēdzu kambara durvis. Tajā brīdī kāds pajauns vīrietis kāpņu telpā mani cieši novēroja. iegājusi kambarī, steidzīgi aizbultēju durvis. Tad viņš klauvēja pie manām durvīm un krieviski teica, lai atverot. Tā tik vēl trūka, svešam garāmgājējam atvērt! Teicu, ka neatvēršu. Nākošajā vakarā savlaicīgi pamanīju, ka divi vīrieši stāv pie manām durvīm. Ātri apsviedos un izskrēju uz ielas. Atgriezos pēc dažām stundām un tikai tad, kad biju pārliecinājusies, ka neviena tuvumā nav, atvēru savas durvis. Visu nakti nevarēju gulēt, katrs troksnītis man lika satrūkties. Vēl pēc dienas atradu pie durvīm piespraustu zīmīti, ka man ir jāierodas 15. namu pārvaldē.
Namu pārvaldnieks, dusmīgs krievs, bez lieka ievada bruka man virsū: "Ar kādām tiesībām jūs dzīvojat kāpņu telpā?"
"Ar tādām, ka esmu daudzus gadus tajā mājā pierakstīta pie sava tēva, bet pašreiz pie viņa uzturas kāda sveša persona, un pa to laiku esmu spiesta dzīvot kāpņu telpas kambarī."
"Šodien pat es jums pavēlu kāpņu telpas noliktavu atbrīvot, jo tā ir domāta sētnieka darbarīkiem." "Domāju, ka tas nebūs iespējams ne šodien, ne tuvākajā laikā, jo man nav kur iet. Bez tam mans tēvs šajā namā dzīvo no 1924. gada, kad šo namu uzcēla. Un es šajā namā esmu uzaugusi," tā es cerēju namu pārvaldnieku mazdrusciņ piekāpīgāku padarīt, bet veltīgi. "Es jūs sūdzēšu tiesā." "Nu, ja tiesā, tad tiesā," es apgriezos un gāju prom.
1962. gada maija mēneša 16. dienā Rīgas Kirova rajona tautas tiesā man bija jāatbild uz veselu rindu jautājumu un jāpaskaidro kādēļ es dzīvojot kāpņu telpas pieliekamajā kambarī. Tiesā namu pārvaldnieks nelabi brēca un meloja, ka manam tēvam esot skaists dzīvoklis, kurā arī man esot vietas diezgan. Bet es esot spītīga un tādēļ dzīvojot zem kāpnēm. Es tiesnesei teicu, ka tā nav taisnība, jo manam tēvam ir tikai viena istaba un ka bez viņa tur vēl dzīvo sveša sieviete, kura man tēvu ir atņēmusi, un man nav kur iet, jo dzīvokļu pārvaldē mani rindā neņēma un tuvākajā laikā neņems tieši tādēļ, ka esmu pierakstīta pie tēva un platība 17 m ir paredzēta četrām personām.
Tiesnese man ticēja un atļāva vēl mēnesi dzīvot manā patrepē. Bet apstākļi sagadījās tā, ka nepaguvu pilnu mēnesi savā telpiņā nodzīvot. 1962. g. 12. jūnijā plkst. 6 no rīta ieradās trīs kungi no VDK ar kratīšanas orderi, iesēdināja mani "Volgā" un aizveda vispirms uz darbavietu. Kratīšanu izdarīja sekojošas personas: izmeklēšanas daļas vecākais izmeklētājs vec. leitnants Krasnovs, tās pašas daļas izmeklētājs leitnants Trautmanis, VDK operatīvās daļas pilnvarotais majors Ziediņš ar pieaicinātiem: Novikovu L. P., Hristenko E. V. un Rīgas rauga un maizes kombināta galveno inženieri Kružkinu, kā arī tā paša kombināta bibliotekāri - mākslinieci Celmiņu Helēnu. Pēc pamatīgas bibliotēkas pārmeklēšanas kādai VDK izmeklēšanas daļas darbiniecei Kafanovai lika pārmeklēt manas kabatas. Viņa man atņēma Revlon firmas pusizlietotu lūpu krāsu, kā arī paciņu ar 4 Pall Mall cigaretēm, tad vēl vienu tādu pašu paciņu ar 5 cigaretēm. Neļāva man pašai savas cigaretes nopīpēt. Būtu zinājusi, ka atņems, būtu vismaz tās deviņas cigaretes salauzusi.
Pabeiguši kratīšanu darbavietā, to turpināt mani veda uz mājām. Tur piedalījās tie paši VDK vīri - Krasnovs, Trautmanis un Ziediņš, bet pieaicinātie bija sameklēti citi. Tie bija: Tuncova E. M., Budrimenko K. I. un, kur gadījies, kur ne, mūsu 15. namu pārvaldes tehniķis Timošenko I. M. Tas bija tas pats pajaunais vīrietis, kurš atklāja, kur es dzīvoju, un pār savu atklājumu paziņoja tālāk. Centīgs darbonis! Tagad stāvā sajūsmā noskatās, kā čekisti vanda manu mantību, bet teikt neko nedrīkstēju.
Kratīšanas sākumā man teica, lai es labprātīgi atdodu valūtu un pretpadomju literatūru. Atbildēju, ka man nav ne valūtas, ne pretpadomju literatūras. Tālāk kratīšanas protokolā ierakstīts: Celmiņa labprātīgi atdeva:
1. Ārzemēs ražotas skaņuplates -19 gab.
2. Magnetofona lente 190 metru (vācu ražojums).
3. Cigaretes (2 paciņas "Pall Mall").
4. Košļājamā gumija (10 gab. ar etiķeti P.K.").
5. Neilona zeķes, ārzemju celofāna iesaiņojumā. 3 pāri.
6. Pudelīte franču odekolona "Violette".
7. Spēļu kāršu komplekts, Zviedrijā ražots.
8. Lodīšu Pildspalva "Kuizer".
Tie ir salti meli, neko viņiem neatdevu. Viņi paši ņēma, pierakstīja un bāza maisā. Visā mūžā sakrātās fotogrāfijas un manas fotogrāfijas, sākot no 8 mēnešu vecuma. Es saprotu, ka var patikt Glena Millera mūzika un Elvisa Preslija dziesmas, bet kratīšanas pavēlē nebija paredzēta skaņuplašu, smaržu, zeķu atsavināšana. Franču odekolona bija tikai puspudelīte. Tā visa kratīšana pārvērtās par atklātu laupīšanu, pēc principa - ja nav pīles ko šaut, tad nošauj briežus, lai nebūtu tukšā jāpaliek.
Vecākajam leitnantam Krasnovam ļoti iepatikās balta atlasa rokassomiņa, izšūta ar zelta puķēm, viņš to jau sagrāba, lai bāztu maisā, bet majors Ziediņš nobremzēja, teikdams: "To nē." Redzēdama, kā tieku aplaupīta, izjutu lielu apmierinājumu, ka viņi netiek klāt Policera kunga atsūtītajam kažokam, dažām labākām kleitām un nesen komisijas veikalā nopirktajam sarkanajam mētelim, jo tās drēbes glabājās māsīcas dzīvoklī, citādi viss būtu atņemts. Man jau bija uzkrājusies pieredze no iepriekšējām kratīšanām, ka, neatrodot meklēto, ņem un grābj, ko var. Epizodi ar šokolādi nemūžam neaizmirsīšu. Vandoties pa manām mantām, Ritas Platonovas dzīvoklī atrada divas tāfelītes veselas, vienu pusapēstu angļu šokolādi un bez kautrēšanās visu pievāca, pusēsto arī. Es iepīkstējos, ka šokolāde nav ne valūta, ne literatūra. Tad man VDK vīrs visā nopietnībā paskaidroja to, ko es vēl nekad nebiju dzirdējusi: 'Šo šokolādi angļi ir iesūtījuši ar nolūku, lai noindētu miermīlīgos padomju iedzīvotājus. Tā ir saindēta. Mēs viņu paņemam, lai speciālas komisijas klātbūtnē sastādītu aktu un šokolādi iznīcinātu."