"Vai jūs gadījumā neslimojat ar paranoju?" es pieklājīgi apvaicājos.
Atbildi nesaņēmu, bet pārliecinājos, ka VDK kantorī strādā daudz vājprātīgo ar nopietnām psihiskām novirzēm. Iespējams, ka tas panākts ar pārmērībām smadzeņu skalošanas procesā. Toreiz Platonovu dzīvoklī man atņēma arī pudeli viskija, kuru biju taupījusi vairāk nekā divus gadus kādam sevišķam gadījumam. Tā arī esot saindēta, to izliešot kanalizācijā...
To man bija atstājis Eriksons, kad brauca prom. Viņš gan smietos, ja uzzinātu, ka viskijs saindēts. Un es lai ticu, ka to lies kanalizācijā, kādēļ tad nelēja manā klātbūtnē?
Pabeiguši atklāto laupīšanu patrepes kambarī, čekisti paziņoja, ka tieku apcietināta. Lai paņemot visu, kas nepieciešams cietumā: "Ķemmi, zobu suku, veļu utt.
Uz tādām dzīves pārmaiņām nebiju sagatavojusies. Pie kratīšanām biju jau pieradusi. Tādā veidā viņi laikam domāja salauzt manu pretošanos un cerēja, ka es padošos vervēšanai. Ja nelīdzēja ar laipnību piedāvātā karjera strādāt ārzemēs (vai, cik vilinoši!), tad varbūt mani nervi uzdos.
Kad man parādīja apcietināšanas pavēli, sapratu, ka tā ir atriebība, un atcerējos, kā pavisam nesen Ziedoņdārzā man tika piedraudēts. Tas varēja būt maija pirmajā nedēļā. VDK darbinieks, vārdā Jurijs, man piezvanīja uz darbu un lika atnākt uz Ziedoņdārzu. Jautāju, kādā sakarībā, jo zināju, ka nekur iejaukta neesmu, vienīgi 3. maijā biju vēlreiz Rīgas dzimtsarakstu nodaļā, lai pieteiktu reģistrēt laulību ar Anglijas pilsoni Braienu Džnsonu, kuram bija uzturēšanās atļauja. Bet laulību nereģistrēja cita iemesla dēļ. Šoreiz pieprasīja, lai Džonsons atved no savas pilsētas mēra dokumentu, ka mēram nav iebildumu, ka viņa pilsonis stājas laulībā ar pilsoni no Latvijas PSR. Šāds papīrs man būšot nepieciešams, ja es gribēšot iebraukt Anglijā. Teicu, ka tad man vīrs sūtīs izsaukumu un visu, ko vēl vajadzēs.
Muļķības! Nekur mēra atļauja, stājoties laulībā, netiek prasīta. Džonsons bija jauns cilvēks ar enerģisku raksturu un solīja, ka pēc mēneša būšot klāt ar visiem papīriem, un ne tikai no mēra, bet arī no premjera atvedīšot ar visiem zīmogiem un parakstiem. Ja nu viņš tagad patiešām ierodas ar visiem papīriem, tad var laulāties, ar ko grib, tikai ne ar mani, jo no čekas pagrabiem izlaulāt ārā viņš mani gan nevarētu.
Tātad gāju tikties ar Juriju. Jurijs pret sevi iedvesa manī šausmīgu nepatiku un antipātijas. Neliela auguma, drukns, nesimpātisku seju un atpakaļ atsukātiem blondiem matiem.
Ar viņu tiekoties, jutu tieši to pašu, ko jūt, mežā ieraugot šņācošu odzi. Par laimi, šī bija tikai otrā tikšanās reize. Jurijs ar mani pa telefonu nekādās sarunās neielaidās. Neiet arī nevarēju, jo zināju, ka visi viņi ir uz mani nikni. Nevarēdami mani piejaucēt, grib uzlikt iemauktus. Un galu galā neesmu nekāds robots, šad tad uznāk baiļu sajūta.
Bez gara ievada Jurijs man pateica to, ko es jau sen zināju: "viņi" neesot ar mani apmierināti. Es atbildēju, ka es to visu zinu, bet ka sevi pārveidot nevaru, kāda esmu, tādai man jā paliek. Man esot beidzot jāsaprot, bet es negribot un negribot saprast, ka viņi visu laiku esot nopūlējušies, lai man labu darītu, lai palīdzētu tikt dzīvē uz priekšu. Un nu esot pienākusi pēdējā reize - teikt jā vai nē. Lai es padomājot nopietni. Man visi grēki tikšot piedoti un aizmirsti, ja es aiziešot viņu uzdevumā pie kādiem latviešu cilvēkiem vai ģimenes...
Es tālāk neļāvu viņam runāt, sacīdama, ka grēkus var piedot tikai Dievs un lai viņš nekādus cilvēkus nepiemin, jo negribu pat dzirdēt. Izteicu apbrīnu par viņu neatlaidību, jo, pēc manām domām, viņiem jau sen tas bija jāsaprot, ka no manas puses sadarbība nekad nebūs.
"To jūs rūgti nožēlosiet" Jurijs pateica tādā tonī, lai es atcerētos. Jā, tie bija draudi: Ejot uz māju, man šie vārdi visu ceļu skanēja ausīs.
Vienu es tomēr izskaidrot nevarēju. Ja neko nepanāca ar glaimiem un laipnību, vai tad varēja cerēt uz panākumiem pēc brutālām kratīšanām un sariebšanas? Absurds.
Bet par draudiem es ātri aizmirsu, jo ļoti pārdzīvoju izlikšanu no patrepes.
Draudus atcerējos tikai tad, kad posos ceļam uz VDK izolatoru. Tā pati pelēkā Volga, ar kuru mani vadāja no rīta uz darbavietu un atpakaļ, tagad veda uz Stūra māju.
STŪRA MĀJĀ
Iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā man atņēma pēdējo, kas vēl piederēja: pulksteni, gredzenus, auskarus, vienīgi zelta ķēdīti ar krustiņu nebija pamanījuši. Pirmo nakti vēl biju vecmāmiņas zelta krustiņa īpašniece, bet agri no rīta ieradās čekistene uniformā un, izčamdījusi mani no galvas līdz kājām, pavēlēja krustiņu noņemt un atdot viņai. Atteicos krustiņu noņemt, teicu, ka tas man no vecmāmiņas un nevienam nedošu. Ne vārda neteikdama, viņa mani izveda no kameras un aizveda uz dežūrtelpu. Tur man atkal lika krustiņu noņemt. Kad nepaklausīju, trīs vīri uniformās mani turēja, jo neganti spārdījos un locījos, pie tam vēl šausmīgi kliedzu, bet čekistene panāca savu, krustiņu man noņēma. Mani kliedzieni bija satracinājuši citus ieslodzītos, tie sita ar krūzītēm un kājām pa kameras durvīm. Ellišķīgs troksnis sacēlās, tādā veidā es pieteicu savu ierašanos.
Mani turēja ārkārtīgi šaurā vieninieka kamerā - kādu pusmetru garākā par guļamo lāvu. Tumši pelēkas, ar eļļas krāsu krāsotas sienas, melna asfalta grīda, mazs lodziņš pie pašiem griestiem. Tā mani noturēja divus mēnešus, lai labi varētu pārdomāt dzīvi, pat uz pratināšanām nesauca. Un tieši tādēļ, ka nesauca, iedomājos, ka varbūt nekad nesauks, varbūt mani ievietoja krātiņā ar nolūku salauzt manu pretestību, bet varbūt vēl kādi citi nolūki, piemēram, grib mani izolēt, lai es nevarētu satikties ar kādiem ārzemniekiem, kuri vasarā uzturas Rīgā. Pēdīgi sāku apšaubīt visas varbūtības, kādas pati biju safantazējusi, un sāku pārcilāt atmiņas. Bija jāgatavojas visļaunākajam. Atcerējos dažādas epizodes un pie sevis kalkulēju, ko čeka zina, ko nezina, visu arī viņi nevar zināt. Par vēstulēm, kuras nav sūtītas pa pastu, viņi zināja tikai Ventspils gadījumu, pretējā gadījumā būtu ko teikuši. Kopumā uz dažādām pasaules malām biju nogādājusi ap simts vēstuļu, un tikai puse no tām bija manas.
Par angļu diplomātiem nezina, jo ar tiem tikos Maskavā. Par Amerikas diplomātu arī nezina. Nu, par tiem amerikāņu studentiem, kuri intensīvi vāca materiālus par ekonomisko un politisko dzīves līmeni tepat Rīgā, diezin vai čekisti nojauš, ka es ar tiem arī biju tikusies. Es zināju, ka viņi katru vakaru pieraksta "dienas grāmatā" visu dienā dzirdēto un redzēto, es viņu vecākajam- Eduardam piekodināju nekādā gadījumā piezīmes neatstāt viesnīcā. Un, ja arī čekisti zinātu, ka man studenti pazīstami, kas tur liels, puiši ar ģitārām gāja parkos, smuki dziedāja, kad salasījās ziņkārīgi klausītāji, puiši pajautāja, kurš no klātesošiem runā angliski, tad parunāja, šo to pajautāja. Maz bija tādu, kas zināja angļu valodu tādā līmenī, lai visu saprastu, ko amerikāņu studenti jautā. Tādēļ, satikuši mani, viņi vēlējās vēlreiz tikties, lai varētu nopietnāk parunāt. Bet par somu žurnālistu Larsu Lindholmu noteikti zināja.