Lindholms pārstāvēja Helsinku laikrakstu Sanomat Pōivōn un man katru trešdienas vakaru ap septiņiem zvanīja no Helsinkiem uz Platonovu dzīvokli - toreiz, kad es tur dzīvoju. Bet tur nebija, nekā tāda, kas čeku būtu varējis interesēt. Lai arī sarunas ieilga no pusstundas līdz pat stundai, izņemot kvēlus mīlestības aplecinājumus no soma puses, tur nekā interesanta nebija. Traks soms, bet bagāts jau var darīt, kā grib, tikai žēl, ka viņš nepavisam nebija manā gaumē. Ja es būtu izrādījusi mazāko iniciatīvu, tas gan būtu pārvarējis neskaitāmos šķēršļus, lai beigu beigās salaulātos un dabūtu mani uz Somiju. Katru trešdienu viņš man jautāja, kad es došu jā vārdu un tad viņš tūliņ ieradīsies. Sēžot vieninieka kamerā un visu to atmiņā pārcilājot, bija pat jāsmaida. Bet tas, kurš mani visu laiku pa actiņu novēroja, laikam nodomāja, ka esmu no vientulības jau mazliet no prāta nojūgusies. Vienreiz tīšām sāku skaļi smieties, jo biju ziņkārīga, kas notiks. Pavēris barošanas durtiņas, viņš bargi mani norāja un piedraudēja ar karceri.
"Bet vai tad šis nav karceris?" noprasīju. Atbilde izpalika.
Laikam Somijā neviena negribēja ar Lindholmu precēties, tādēļ viņš tik izmisīgi pūlējās mani pierunāt. Stāstīja par savu bagātību, par sešstāvu namu Helsinkos, bet veltīgi. Viņam bija tikai divdesmit deviņi gadi. Kādreiz bijis Somijas hokeja zvaigzne, bet tad pārtraucis, sācis negausīgi dzert un šausmīgi aptaukojies. Nu kurai tāds var patikt! Žēl. Labs, sirsnīgs puisis bija. Negribēju būt tik negodīga, lai, izmantojot otra cilvēka jūtas savās interesēs, ar viņu apprecētos un pēc tam pamestu. No morālā viedokļa biju rīkojusies pareizi un, pat sēdēdama mūra krātiņā, neko nenožēloju. No visas sirds nožēloju gan to muļķību, ka 1944. gada rudenī neaizbraucu kopā ar Sudmaļu ģimeni, kad viņi man tādu vienreizēju izdevību piedāvāja. Kā izrādījās, piecpadsmit gadu vecumā man vēl nebija pietiekami daudz prāta un uzņēmības. Es taču labi zināju, ka nevienam nebiju īsti vajadzīga un ka neviens pēc manis neraudās. Bet tas bija tik sen, un par to vairs nav jādomā. Jāsāk atkal pārcilāt nesenos notikumus, visos sīkumos analizējot, kur pieļauta kāda kļūda. Bet ej nu sazini, viņiem tā domāšana tāda abstrakta, kas manā izpratnē liekas pareizi, tas viņiem nepareizi un otrādi.
Visgrūtākais tomēr ir neziņa. Tieši tādēļ mani tik ilgt turēja neziņā. Nekur citur pasaulē tā nedara, tūliņ pie apcietināšanas paskaidro, par kādām aizdomām vai noziegumiem persona tiek apcietināta. Pēdīgi mani sāka vadāt augšā lejā. Biju nodota izmeklētāja Trautmaņa rīcībā, un tad sākās... Daži jautājumi bija sastādīti gudri un rafinēti, turpretī citi pilnīgi idiotiski. Kādēļ tādas galējības? Varbūt tā vajag, lai pratināmo apmulsinātu, iet varbūt, lai nokaitinātu, jo dažs dusmās var pateikt to, ko nedomā.
Vismaz pamazām man kļuva skaidrs, ko viņi zina un ko nezina. Izmeklētāja uzdevums pataisīt mani par visbriesmīgāko noziedznieci. Man savukārt jāpūlas sevi aizstāvēt un apdomīgi jāatbild uz āķīgiem jautājumiem. Katrs neapdomīgi izteikts vārds var maksāt gadus. Kā plika pa nātrēm biju pēdējos gados kūlusies. Negribēju iet čekas rozēm kaisīto ceļu, izvēlējos savu - šķembām kaisīto. Un pat apcietinājumā salīdzinājumā ar saviem bēdubrāļiem, es izņēmuma kārtā biju izpelnījusies cietsirdīgāku apiešanos. Pēc to laiku noteikumiem katram ieslodzītajam bija tiesības ar izmeklētāja piekrišanu saņemt vienu pārtikas pienesumu mēnesi. Man neļāva saņemt nevienu pienesumu. Mana māte bija izstaigājusi visu Rīgu, sākot ar VDK kantori un Iekšlietu ministriju, beidzot ar Augstāko padomi, lai dabūtu atļauju man nodot dažus citronus un kukulīti baltmaizes. Visur bijusi tikai viena atbilde - lai griežas pie izmeklētāja, bet izmeklētājs Trautmanis atteicās dot atļauju pienesumam. Biju kritusi galējā nežēlastībā, turpretī dažiem tika veltīta īpaša laipnība un, pretēji rakstītiem noteikumiem, atļāva pienesumus katru nedēļu. Te nu vienlīdzības sludinātāji pamatīgi sevi sakompromitēja, rīkodamies pretēji partijas ideoloģijai. Dažām apcietinātajām izmeklētāja kabinetā atļāva pat satikties ar ģimenes locekļiem un ar viņiem izdzert vīna pudeli. Tādus priekus varēja baudīt tie, kuri liecināja ko vairāk par citiem, arī par draugiem, paziņām, kuri vēl uz brīvām kājām vai atradās kādā blakus kamerā un nevēlējās ar izmeklētājiem runāt tik atklāti, kā viņi gribēja.
Kāda vispār var būt atklāta saruna ar čekistu - tautas bīstamāko naidnieku? Un kā var uzķerties uz čekista izmesto makšķeri, kad viņš mēģināja man iestāstīt: "Jūsu paziņas gan visu par jums stāsta, kādēļ jūs viņus tā saudzējat?" "Neko nestāsta. Pārāk novecojis un primitīvs paņēmiens"
Nesaņēmis nekādu informāciju par maniem draugiem un pazīstamiem, Trautmanis pārgāja uzbrukumā. Vispirms par vēstuļu sūtīšanu. Kādēļ es neesot sūtījusi vēstules pa pastu?
"Tādēļ, kā tad tās pie adresāta reti kad nonāk."
"Kam jūs esat sūtījusi vēstules?"
"Tiem, kuri tās vēlējās saņemt."
"Par ko jūs vēstulēs rakstījāt?"
"Par mīlestību."
"Vai visiem rakstījāt par mīlestību?"
"Jā, visiem, man ir plaša sirds."
"Vai arī Francijas prezidentam de Gollam rakstījāt par mīlestību?" "Es Francijas prezidentam nekad neesmu rakstījusi."
Par šo jautājumu jutos nepatīkami pārsteigta un nevārēju vien nobrīnīties, kā čeka par šo vēstuli zināja. Šo vēstuli rakstīja Francijā dzimušie armēņi: Apetjans, viņa māsa ar vīru, vecāki. Vesela ģimene, kura vēlējās izceļot uz dzimto zemi. Kādēļ nepalīdzēt armēņiem, kuri grib atstāt skaistu dzīvokli Rīgā, Elizabetes ielā, blakus kino Rīga un braukt uz Franciju? Es viņiem palīdzēju, viņu vēstuli iedevu Kurtam Policeram, un ļoti drīz no Francijas pienāca vēlamie dokumenti, pret kuriem padomju vara neko nevarēja iebilst, un Apetjans ar visiem radiem un radu bērniem izceļoja. Un man par to bija prieks.
"Vai jūs zināt, ka, iejaukdamās Francijas un Padomju Savienības politiskajās attiecībās, jūs varējāt tās sabojāt?" Uz tik stulbu jautājumu man nebija nekā ko atbildēt, tādēļ tikai paskaidroju, ka, pēc manām domām, cilvēkiem ir tiesības atgriezties zemē, kur viņi dzimuši un kuras pavalstnieki bijuši, un ka tāpat domājis Francijas prezidents, ja tik ātri devis viņiem iespēju atgriezties. Un vai padomju valdība domāja citādi? Atļauju izceļošanai visiem iedeva bez ierunas. Man parādīja vēl kādu vēstuli, kuru biju sūtījusi "caur laipnu roku", bet no šīs rokas tā bija nonākusi taisnā ceļā čekā. Kā tas bija noticis, man neviens nepaskaidroja. Vienīgais apmierinājums, ka vēstules rakstītāja biju pati un saturs visai nenozīmīgs.
Kādas četras vai piecas reizes ar nelieliem starplaikiem mani pratināja par Amerikas Savienoto Valstu militārā atašeja asistentu Deividu Lengdonu. Kad man par viņu jautāja pirmajā reizē, aiz pārsteiguma strauji palecos, jo biju svētā pārliecībā, ka tas ir mans lielais noslēpums par kuru neviens nezina. Gribēju visu noliegt, bet tad atcerējos, ka biju no Lengdona saņēmusi divas vēstules, vienu no Tbilisi, otru no Maskavas, kurā viņš paziņoja, ka pēc stundas izlidos uz ASV. Jā, tā bija neapdomīga rīcība no Deivida puses. Nu ko, ja jau zina, nav ko klusēt, mīlestība šķēršļus nepazīst.