Iešmaucu mazītiņā kajītē. Tur nu es stāvēju un brīnījos, cik praktiski tādā mazā telpiņā viss iekārtots divām personām, jo vienā pusē divstāvīga lāviņa, vidū mazs galdiņš, otrā pusē skapis un plaukti, viss no pelēka metāla. Kārtība ideāla, nekur nekas nemētājās, visi kakti tīri.
Nu ir īstā reize, nodomāju, kaut nu varētu kur paslēpties! Vispirms iedomājos par skapi, bet cik ilgi tādā šaurā dzelzs skapī cilvēks var izturēt, varbūt dažas stundas, un tad? Būtu vismaz kārtīga pagulte bijusi, nē, tādas tur vispār nebija.
Zem apakšējās lāviņas iebūvētas atvilktnes, tur var tikai kaķi paslēpt, ne mani. Aiz lielām bēdām par to, ka neredzēju nevienu piemērotu slēptuvi, apsēdos, lai prātīgi apsvērtu rīcības plānu. Te pēkšņi pavērās durvis un, spriežot pēc zelta uzšuvēm, kāds virsnieks, pārsteigts ar mani sasveicinājās un tūliņ aizgāja. Nesapratu viņa rīcību. Kādēļ viņš nepainteresējās, ko es kajītē meklēju? Labi vismaz, ka sēdēju mierīgi pie galda, it kā gaidītu kādu. Un nebija ilgi jāgaida. Pēc kādas minūtes vai divām tas pats virsnieks atgriezās kopā ar otru, kurš bija šīs kajītes saimnieks. Viņš stādījās priekšā. Es no uztraukuma viņa vārdu pat nesadzirdēju, tikai ievēroju, ka manā priekšā stāv gara auguma slaids vīrietis, linubaltiem matiem, tādām pašām uzacīm un skropstām. Gadu viņam varēja būt ap trīsdesmit pieci, ne vairāk.
Pēc vairākkārtīgas atvainošanās es viņam pastāstīju, kādā veidā nokļuvu uz kuģa. Ka neesmu ieradusies kopā ar krievu delegāciju, bet pati par sevi, izmantojot gadījumu. Parādīju savu darba apliecību, kura krāsas ziņā daudz tumšāka par tiem sarkanajiem vākiem, kādos bija delegātu dokumenti. Redzēdama, ka somu virsnieki nedusmojas, bet ar lielu ziņkāri manī klausās, kļuvu ar katru minūti drošāka. Man pat piedāvāja visdažādākos stipros dzērienus, no kuriem man toreiz vēl nebija nekāda saprašana, tādēļ laipni atļāvu sevi uzcienāt ar franču konjaku. Atkal, kā parasti, izstāstīju visu par krievu okupantu šausmu darbiem un pašās beigās pajautāju, vai uz kuģa būtu kāds, ar kuru es varētu parunāt par bēgšanas iespējām un ka es vislabprātāk bēgtu ar šo pašu kuģi, ja mani tajā varētu noslēpt. Tas ar linubaltajiem matiem pateica, ka tieši viņš par šiem jautājumiem atbildot, jo esot politiskais instruktors jeb, kā krievi sakot, "poļitruk".
Šo vārdu viņš zināja krieviski. Ar blondo es sarunājos zviedriski, bet ar otru - vāciski. Tad somu "poļitruks" man pacietīgi izskaidroja, ka likumi neatļauj uz kara kuģiem bēgļus slēpt, jo par to viņu var tiesāt. Otrkārt, pirms iziešanas jūrā krievi kuģi pamatīgi pārmeklēšot, un tad mani vēl bargāk tiesātu. Pašai negribot, uzzinājusi visu par likumiem, sāku raudāt. Centos saturēties, bet asaras plūda pa vaigiem straumītēm. Ak, kāds kauns! Virsnieki, gribēdami mani iepriecināt pēc sava prāta un saprašanas, nolika man priekšā divas viskija pudeles un cigaretes, lai es to visu ņemot līdzi uz mājām. Sapratu, ka viņi vēlas ātrāk mani dabūt prom, tādēļ grib uzpirkt ar viskiju, kas pašiem ļoti garšo.
Par piedāvāto viskiju apvainojos līdz sirds dziļumiem un raudas uzreiz pārgāja. Teicu, ka esmu pateicīga par man veltīto laiku un uzmanību, bet viskiju lai izdzer paši uz manu veselību, jo neesmu nākusi pēc dāvanām. Es tikai gribēju no viņu mutes uzzināt par bēgšanas iespējām.
Vēl palūdzu, lai atļauj man atstāt kuģi, kad satumsīs, jo gaismā man ir bailes no vietējiem varas pārstāvjiem, kuri var mani nofotografēt vai pat apcietināt. To man atļāva un tūliņ lika pavāram sagatavot vakariņas. Laiku pa laikam ienāca vēl kāds virsnieks, kurš ziņoja, kā izskatās krastā. Krievu viesi sen jau bija aizbraukuši, bet pa krastmalu staigājot vairāki vīrieši. Es pati sāku nervozēt, pirmkārt, negribēju ilgāk apgrūtināt laipnos somus, otrkārt, pašai arī jātiek laicīgi mājās. Man radās "fiksa" ideja. Pajautāju, vai viņi nevarētu man aizdot uz piecām minūtēm vienu jūrnieka mēteli un cepuri, un lai kāds matrozis man atnāk līdzi, aiz pirmā stūra es viņam visu atdotu.
Šie ļoti nopriecājās par manu ideju, izņēma no skapja virsnieka mēteli ar visām uzšuvēm, iedeva skaistu formas cepuri un abi pirmējie virsnieki paši nāca mani pavadīt.
Līdz Doma laukumam gāju viņiem abiem pa vidu, mētelis man sniedzās līdz pašām potītēm, cepuri biju uzmaukusi dziļi uz acīm. Gribēju turpat atvadīties. Nē, viņiem griboties pastaigāties pa sauszemi. Ar lielāko prieku viņi pavadīšot mani līdz stacijai, ja tā nav pārāk tālu. Mēteli noģērbu vēl Vecrīgā, tāpat atdevu cepuri.
Atvadotes pie stacijas, tas, kurš bija "poļitruks" man pateica šādus dīvainus vārdus: "Ja tu esi nākusi pie mums kā draugs, tad mēs tev sakām paldies par apciemojumu, bet, ja tu esi iesūtīta pie mums ar uzdevumu, tad ne." Kā jūs varat iedomāties, ka es gribētu jums kaitēt?" "Tādēļ, ka tu pārvaldi valodas pārāk profesionāli," viņš atbildēja. "Lūdzu, ticiet, es nācu kā draugs," pateicu, un mēs šķīrāmies kā draugi. Un neviens putniņš pakaļ nenodziedāja.
Tajā vasarā nenodziedāja, un es priecājos, ka neviens nezina neko. Viss kļuva citādi, kad izmeklēšanas laikā epizodes, uzpeldēja cita pēc citas. Par Pjēru un Martu Landeriem arī neviens man neko nejautāja turpat veselu gadu, sak, lai sakrājas materiāls. Kad pienāks laiks, izmantos.
Kādu laiciņu mani uz pratināšanām nesauca. Man pašai lika ar mantām pārvākties uz citu kameru, kur jau bija priekšā kāda cita ieslodzītā - Aina Z. Es šo pārmaiņu iztulkoju pēc sava prāta. Domāju, ka viss, ko viņi zināja, nu ir apspriests, izsmelts un ieprotokolēts. Tagad mani saliek kopā ar kādu, ar ko parunāties, jo aiz gara laika tak var aizpļāpāties un aizmirsties un kaut ko neviļus izlaist no slēptajiem apcirkņiem. Lai man neviens nemēģina iestāstīt, ka izmeklēšanas izolatoru sienām nav ausu. Pļāpāju visādus niekus, apdomājot katru. teikumu. Aina Z. man pastāstīja nedaudz par sevi, par apstākļiem, kādos viņu apcietināja, kā arī nosauca visu puišu vārdus, ar kuriem kopā viņu apsūdzēja un kuri smaka turpat blakus kamerās. Man visi nosauktie vārdi bija sveši, izņemot Knutu Skujenieku, kuru toreiz vēl personīgi nepazinu.
Pa to laiku augšā kabinetos tika safabricēta pret mani visai smaga apsūdzība.
Tak jau kāda neredzama roka visu diriģēja un kāds konsīlijs sanāca kopā, lai novērtētu izmeklētāja paveikto, bet, liekot uz justīcijas svariem, izskatījos nepietiekami smaga.
Lai mani padarītu smagāku, nākošajā pratināšanā man jautāja: "Un ko jūs darījāt Baltijas jūrā?" " Kā to saprast?" es apmulsusi iesaucos. "Nu tā - kam un par kādiem slepeniem objektiem jūs devāt ziņas uz ārzemēm?"
Man bija uz mēles jautājums: "Vai jūs esat prātā jucis?" Tomēr savaldījos un atbildēju, ka vienīgo reizi esmu jūrā bijusi tad, kad darba vietā tika piedāvātas biļetes par divdesmit pieciem rubļiem, lai ar pasažieru kuģi "Gruzija" mazliet pavizinātos, apmetot nelielu likumu tepat Latvijas ūdeņos.
"Un citas reizes, vai par tām jūs esat aizmirsusi?" "Jūs laikam domājat to Bolderājas jahtu, ar kuru reiz vizinājos pa Daugavu. Tā tika līdz Buļļiem un tūliņ vētras dēļ atgriezās, jo jūrā iet bija pārāk bīstami. Aizbrauciet uz Bolderāju un pajautājiet, tur jums visu, kas jūs interesē, pastāstīs." vēl liku, lai pieraksta jahtas nosaukumu. Jautājums izsmelts. Tā vismaz es domāju. Nākošajā dienā mani sauca atkal. Tad mani ņēma priekšā "krustugunīs". Pratināšanā piedalījās Trautmanis, vēl viens izmeklētājs un pats izmeklēšanas daļas priekšnieks Vītols, kurš bija uzņēmies pratināšanas vadību. Nezinu tikai, kādā sakarībā man tik liels gods tika parādīts.