Vītols sēdēja uz krēsla pa amerikāņu modei, vienu kāju pārlicis otras celim, lai visi redz, kādas smukas ārzemju zeķes šim kājās. Visu laiku, reizēm kāju pakustinādams, viņš mani pa to Baltijas jūru vien gremdināja, bet nogremdēt neizdevās. Tad viņš saskaitās un ar lielu uzsvaru paziņoja: "Jūs varat atzīties vai neatzīties, mums tas vienalga, jo jums tik un tā desmit gadi garantēti."
"Ā, nu ja tā, tad kādēļ jūs man absurdus jautājumus uzdodat?" Lai nu kā, bet šāds kategorisks paziņojums kolosāli sabojā garastāvokli uz vairākām dienām, nedēļām, mēnešiem.
Pēdīgi pienāca diena, kad sauca augšā visu pierakstīto izlasīt. Lieta skaitījās pabeigta. Kas tik tur viss nebija! Tak jau Trautmanis lielu centību bija parādījis, lai izpatiktu priekšniecībai. Visādi panti parādījās uz lietas vāka. Tajās dienās uzzināju, ko vēl neviens nezināja: pasaulslavenā mākslinieka - grafiķa Sigismunda Vidberga "Erotika" esot pornogrāfija. Reiz kratīšanā pie manis bija atrasti trīs Vidberga zīmējumi un vēl viens, kuru manas draudzenes vīrs lūdza palielināt. Tā par "pornogrāfijas glabāšanu izplatīšanas nolūkā" pants klāt. Rita Platonova, kad vēl pie viņas dzīvoju, ilgāku laiku nelika mani mierā, lai es viņai pārdodot melnbalto, strīpaino jaku, kuru biju jau gadu valkājusi. Uz Platonovas un citu liecību pamata man pants par spekulāciju klāt. Ar sirdi un dvēseli to ļoti smagi pārdzīvoju, jo spekulantus es organiski ciest nevarēju.
Arī "draudzene" Eleonora pret mani bija safantazējusi pamatīgu apsūdzības liecību. Kopā ar savu draugu viņi bija reiz bija atskrējuši: draugam esot ļoti vajadzīgi dolāri, lai tak es izpalīdzot. Man nekādu dolāru nebija, bet atcerējos par divām angļu mārciņām. Padomāju, lai ņem, mājā tik un tā bīstami turēt, labāk, ka tāda manta prom.
Kā varēju noprast, tad izmeklētājam tās pāris mārciņas izskatījās par maz, un viņš acīmredzot iespaidoja Eleonoru, lai viņa liecina dūšīgāk. Vienīgā laime, ka Eleonora savā liecībā bija norādījusi konkrētu personu - Baltic Merchant kuģa kapteini Džordžu Noksu (George Knoks), ar kuru man esot gadiem ilgas bijušas valūtas operācijas par pasakainām summām.
Trautmanis bija braucis uz Ļeņingradu, lai tur pa aplinkus ceļiem izvlinātu no Noksa kunga vai nu valūtu, vai kādas ziņas par maniem darījumiem, bet atgriezās bez pozitīviem rezultātiem un konstatatēja, ka Eleonora briesmīgi melojusi. Tad man šo epizodi izsvītroja. Taču valūtas daudzums nebija no svara, pantu tik un tā piekabināja.
Efekta dēļ arī spiegošanas pantu pielika. Tomēr vissmagākais no visiem izrādījās pants "par pretpadomju aģitāciju un propagandu". Šī panta centrā - Pjēra un Martas Landeru ziņojums, kuru apliecināja Intūrista gide Goldberga vai Goldmane. Vēl nāca klāt lietiskie pierādījumi -16 žurnāli Reader's Digest. Interesanta lasāmviela dažādām gaumēm, izdota ASV un tulkota daudzās valodās.
Vēl viena jauna, glīta latviete Smuidra, kuru es vienu vai divas reizes mūžā biju redzējusi epizodiski Platonovu dztīvoklī, nekautrēdamās safantazēja pret mani apsūdzības liecību uz vairākām lapām. Tur nu bija šauts pāri visām iespējamām noziedzības formām, tā, lai man vismaz piecpadsmit gadi būtu garantēti, ja ne vairāk... Un šeit jāatzīst ārkārtējs gadījums čekas vēsturē! Smuidrai nebijis iespējams noticēt, visa lielā centība pa tukšo. Nabadzīte velti pūlējusies.
CENTRĀLCIETUMĀ
Jau kādus divus mēnešus nebiju ne īsti slima, ne vesela, bet sāpes kuņģa rajonā mani mocīja katru dienu, tādēļ, tikko lieta bija galīgi nobeigta, pēc septiņiem gariem mēnešiem mani aizveda uz centrālcietumu un tur pēc dažām nedēļām ievietoja 4. korpusā, slimnīcā.
Rentgens uzrādīja divus kuņģa jēlumus, vienu lielu, otru mazāku. Mani ievietoja telpā ar divām gultām. Otru gultu aizņēma sieviete ar skaistu uzvārdu - Laimiņa. Izņemot uzvārdu, nekā cita skaista viņai nebija. Jau pirmajā dienā noskaidroju, ka Maiga Laimiņa atrodas apcietinājumā jau divus gadus un četrus mēnešus, notiesāta par krāpšanu, bijusi sieviešu labošanas darbu nometnē, tad saslimusi un atvesta uz slimnīcu. Labi zinot cietuma noteikumus - notiesātos ar netiesātiem kopā nedrīkst turēt - tūliņ sapratu, ar ko man tagad būs darīšana. Ziņotājas cietuma žargonā sauca par "vistām perētājām".
Manas aizdomas jau otrā dienā apstiprinājās, viss pēc scenārija. Jau kopš pirmajām pratināšanas reizēm, kad izmeklētājs tik ļoti centās uzzināt par maniem draugiem un paziņām, es zināju, ko atbildēt un kā atbildēt, lai nevienam nekādā veidā nekaitētu. Tagad to, ko nepanāca rūdīts izmeklētājs, uzticēja izvilkt no manis prastam, neizglītotam sievišķim. Smieklīgi!
Bet viņa centās ļoti. Vienas dienas laikā viņa noskaitīja vairākus manus draugus, jautādama, vai es nepazīstot to un to. Kāda "sagadīšanās", ka mums ar Laimiņu tik daudz kopīgu paziņu!
Te nu es veikli notēloju stulbu zosi, it kā es nezinātu, kas viņai manu draugu vārdus un adreses devis. Vispār jābrīnās, ar cik primitīviem paņēmieniem čeka strādāja vēl sešdesmit otrajā gadā. Savā ziņā tā bija tāda interesanta rotaļa laika īsināšanai. Katru reizi, kad Laimiņa atgriezās kamerā no "ārsta" kabineta viņa pēkšņi "atcerējās" kādu citu vārdu un uzvārdu tiem, kurus es vairāk vai mazāk pazinu. Es labprāt būtu gribējusi šo brīnumārstu redzēt, kurš tā prot atsvaidzināt atmiņu. Vienreiz Laimiņa notēloja tik slimu un vārgu būtni, ka nupat dzisīs ārā, sacīdama, ka es viņai gan varot visu uzticēt, jo viņa drīz, pavisam drīz nomiršot un visus manus noslēpumus kapā līdzi paņemšot.
Pēc pāris dienām viņa no "ārsta" kabineta atgriezās ar "pienesumu", kuru viņas vīrs pēkšņi atcerējies viņai atnest. "Pienesumā" bija tikai cietuma veikalā pirktās preces, neviena sīpoliņa, neviena ķiplociņa vai speķa šķēlītes, ko piederīgie mēdz atnest, lai uzlabotu cietuma ēdienam garšu.
Vēl ārstējos slimnīcā, kad mani sāka vadāt uz Augstāko tiesu un atpakaļ. Un reiz manā gultā, kamēr biju prom, ievietoja potenciālu mirēju pēc smagas operācijas. Kad vakarā ierados, sieva bija vēl mazdrusciņ dzīva. Es sargam jautāju: "Sakiet, lūdzu, kur es šonakt gulēšu, mana gulta aizņemta."
Man atbildēja, lai es neraizējoties, gulta būšot. Tā arī notika. Sieva manā acu priekšā izdzisa, atnāca sanitāres, aiznesa. Mana gulta brīva. Prasīju, lai vismaz iedod citus palagus, ko pārmainīt. Kas tad šiem esat vainas? Aizcirta durvis. Saldu dusu... Kādu brīdi neziņā sēdēju uz grīdas. Atskanēja brīdinājums: uz grīdas nesēdēt, jāiet gulēt gultā vai man tas patīk vai nepatīk.
Pie Augstākās tiesas bieži redzēju vairākus draugus, gan no rīta, gan pēcpusdienā. Reiz kāds paziņa man meta ziedus. Žēl, ziedi nokrita uz pelēkā asfalta, mani nesasnieguši. Dažreiz dzirdēju saucienus: "Helēn, turies, mēs par tevi domājam." Bet astotajā martā kāds kareivis, kurš mani apsargāja, pa kluso man iedeva paša rakstītu sieviešu dienas apsveikuma kartīti. Savādi, bet tādi sīkumi, uzmanības, simpātiju parādīšana liek pasmaidīt jebkurā situācijā.
Daudzreiz, cietuma sienās raugoties, pārdomāju savu likteni, un katru reizi nācu pie slēdziena, ka nekā traģiska vēl nav salīdzinājumā ar to, ko citi tautieši piedzīvoja 1941. gadā. Kādā cita reizē atcerējos Marijas Stjuartes likteni un varēju sevi mierināt, jo zināju, ka man galva tomēr nebūs jāliek uz bluķa...
Bet kurš gan grib saņemt desmit gadus, zinot, kādos apstākļos padomju cietumniekam jādzīvo? Tādēļ pieliku visas pūles un pati sevi aizstāvēju, kā mācēdama, jo valsts aizstāvis, kuru man uzspieda, mani nevēlējās aizstāvēt.