Viņš apņēmās gādāt par savu māti, manu vecmāmiņu, bet man esot jābrauc uz Rīgu pie tēva, tur arī jāpabeidz skola. Un vispār manam tēvam esot pienākums par mani gādāt, kamēr es mācos.
PĀRMAIŅAS
Zināju, ka mans tēvs ir plaša vēriena cilvēks un ka nauda pataisa vīrieti par uzdzīvotāju. Biju pie tēva vairākas reizes ciemojusies un agri visu sapratusi.
Pie turības viņš tika pats ar savām rokām, burtiski ne no kā. Sākums bija ļoti bēdīgs. Kad tēvam bija tikai četrpadsmit gadu, viņam abi vecāki gāja traģiski bojā. Tas notika uz laukiem. Viņa vecākā māsa, tāpat kā daudzi citi tajos laikos, bija šausmīgi skopa un mantkārīga. Viņa viena pati piesavinājās lauku mājas ar visu dzīvo un nedzīvo inventāru. Brālīti ar mazu sainīti rokā vienkārši padzina plašā pasaulē pašam esot maize jāpelna. Bet brālis arī negāja vis kautkur gana vietu meklēt, kā māsa bija ieteikusi. Nē, viņš saimnieka dēls, neies citiem lopus ganīt. Viņš brauca uz Rīgu, jo nebija no bailīgajiem. Gājis pa ielu un bijis ļoti izsalcis, apstājies pie konditorejas loga un nav varējis beigt apjūsmot logā saliktās kūkas un tortes. Devies iekšā un jautājis, vai saimniekam nevajag palīga, viņš varot visu: grīdas satīrīt, krāsnij malku saskaldīt, un miltu maisus arī varot pacelt, par darbu viņš naudu neprasot, bet kādu kūku gan gribēšot. To visu man tēvs reiz stāstīja. Sagadījies tā, ka konditorejas īpašniekam, Baltijas vācietim un viņa sievai tāds drošs zēns no laukiem ļoti iepaticies, un manu tēvu uz vietas pieņēma par mācekli. Kūku "tehnoloģiju "toreiz "studēja" vairākus gadus, kamēr piešķīra zeļļa diplomu. Ar tādu diplomu kabatā varēja dabūt labi atalgotu darbu lielos restorānos un konditorejās. Jaunībā tēvs nav ne dzēris, ne smēķējis, strādāja virsstundas un krāja naudu. Trīsdesmit gadu vecumā viņam nauda bija vairākās bankās, arī uz aizdevumu procentiem pret vekseļiem aizdota. Kad viņš iepazinies ar manu māti, tad viņam jau bija trīsdesmit divi gadi, sava ceptuve, konditorejas veikals, pie viņa strādāja algoti cilvēki, un nauda bankās arī bija. Mātei toreiz bijis deviņpadsmit gadu un viņa ļoti šaubījusies, bet viņš to apžilbinājis jau otrajā tikšanās reizē ar briljantu gredzenu, zelta pulksteni ar smaragdiem, un šaubas izklīdušas. Pēc greznām saderināšanās svinībām viņi drīz salaulājās. Bet laikam tā ir, kā veca patiesība saka: "Sirdi par zeltu nevar nopirkt."
Nelīdzēja ne Singera šujmašīna, ne dārgā vijole, ne dučiem kleitu, laulība izjuka pēc četriem gadiem, bet oficiāli šķirti viņi nekad nav bijuši.
Pie tēva ierados bez iepriekšējas paziņošanas, jo tā bija drošāk, ka varēšu palikt. Tēvs izskatījās pārsteigts, bet vēl lielāku pārsteigumu sagādāju dāmai, zili melniem, sprogainiem matiem. Es tak viņam nejautāju, kas viņa un kādā sakarā tur atradās.
Kā pie nedarbiem pieķerts skolas puika, tēvs sāka taisnoties, ka viņa nākot pie viņa vingrināties klavierspēlē, jo, lūk, viņai neesot savas klavieres, un dāma steidzīgi rosījās ap nošu kaudzi. Daļu paņēmusi, steidzīgi atvadījās. Vispār klavieres tēvs bija nopircis man, vienīgi tās nekad netika nogādātas uz Liepāju, kara laiki, transporta sarežģījumi utt.
Izstāstīju tēvam par mātes apcietināšanu, tiesu, visu pārējo un pateicu, ka tagad palikšu pie viņa. Biļeti līdz Rīgai toreiz nopirkt varēja katrs, bet palikt Rīgā tomēr bija krievu privilēģija. Izrādījās, ka man, miesīgai meitai, nebija tiesības pie tēva pierakstīties un dzīvot. Kad bija izstaigāta namu pārvalde un milicija no viena gala līdz otram pa vairākiem lāgiem, tad biju uzzinājusi tikai tik daudz: ja es iestāšoties darbā, tad Rīgā pierakstīšot. Bet skola? Kā lai pabeidzu skolu, ja tā man pirmajā vietā. Būšot jāiet vakarskolā. Tā tik vēl trūka! Man ir apgādnieks. Biju sašutusi par tādu netaisnību, sveši krievi man norādīs, kur un kā man mācīties. Kur tas vēl redzēts, ka likumīgu tēvu nevar uzskatīt par apgādnieku savai meitai, kamēr tā mācās!
Un nepatikšanas neizpalika.
Tikai viena nedēļa bija pagājusi no iebraukšanas dienas, kad jau naktskontrole klāt. Tas bija sētnieks Erdmanis, kam niezēja kāju pēdas ātrāk aizskriet un paziņot.
Naudas sods nebija liels, toties draudi īsti padomiski - pat ar cietumu piedraudēja. Tēvam bija labs draugs, atvaļināts advokāts, kurš apsolījās mani iekārtot vieglā darbā. Lai ejot droši vakarskolā, nekas sliktāks tur neesot un gan jau viss labi. Otrā dienā advokāts priecīgs klāt. sarunājis man sekretāres vietu LPSR Augstākajā tiesā. "Ak šausmas!" iesaucos, "es un tiesā!" Dzirdot vien runājam par tiesu, man jau kājās stīvums metās, kur nu vēl par augstāko.
"Vai tad tur vispār tādus tuvumā laiž, kuri nav zvērināti komjaunieši?" indīgi pavaicāju. Atbilde bija apmēram tāda, ka ņemot katru, kura grib strādāt, un ka krimināllietu tiesas kolēģijā ļoti vajadzīga sekretāre, jo nākot veselām grēdām lietas ar kasācijas sūdzībām no tautas tiesām no visiem Latvijas rajoniem un tās visas jāreģistrē grāmatās.
Bez tam sekretāre esot tieši šodien vajadzīga, rit var izrādīties par vēlu, un, lūk, šī nu esot vienīgā izdevība, kā tikt ārā no apburtā loka. Citur tādu papīru milicijai nekur es nedabūšot, visur prasa pasi ar pierakstīšanās atzīmi.
Tikmēr man skaidroja, kamēr piekritu. Ar grūtu sirdi ierados Augstākajā tiesā pie krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāja A. Francmaņa. Izrunājāmies, viņš man šo to pajautāja, acīmredzot manas atbildes viņu apmierināja, un man lika uzrakstīt autobiogrāfiju. Nezināju, kā tāda jāraksta, jo nekad vēl nebiju rakstījusi. Par vecākiem esot jāraksta. Uzrakstīju par tēvu un vecomāti, bet ka par māti ziņu nav, jo viņa dzīvoja Jelgavā, kuru kara laikā sabombardēja. Par darbiem vācu laikā nepieminēju, jo kam var ienākt prātā, ka strādāju no četrpadsmit gadiem.
Saņēmu dokumentu, ka mani pieņems darbā LPSR Augstākajā tiesā, tikko būs nokārtota pierakstīšanās. Bet ar visu glauno papīru nekas nesanāca, neesot pietiekamas platības, tēvs kaut kad agrāk pierakstījis pie sevis sava brāļa meitu ar diviem bērniem.
Tajā laikā visos aģitpunktos spēlēja krievu deju mūziku, krievietes, ziemas laikā tērpušās puķainās zīda kleitās un puskažokos, drūzmējās pie aģitpunktu durvīm, lai varētu izdejoties PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām par godu. Viņām nebija problēmu ar pierakstīšanos Rīgā, viņas bija priecīgas.
Noraugoties uz privileģēto šķiru un apzinoties savu bezcerīgo stāvokli, gāju skumīgi pa ielu. Sniga. Ap laternām sniega pārslas virpuļoja īstā raibumā. Kāda niecība ir tāda sniegpārsliņa, uzkrīt uz rokas, izkūst - un nav vairs. Vai es nebiju tāda pati niecība?
Tā aizdomādamās gājusi pa ielas braucamo daļu un no saviem sapņiem atmodos, saņēmusi pamatīgu belzienu pa sāniem, tai pašā laikā blakus nokauca automobiļa riepas: biju pakritusi. Laipni latvieši mani pacēla, iesēdināja automašīnā un aizveda uz tuvāko aģitpunktu VEF rūpnīcās tuvumā. Tur ieveda kādā siltā biroja telpā un jautāja, vai man kas noticis. Neatceros, vai no kauna vai izmisuma, bet sāku histēriski raudāt. Ilgi nevarēju parunāt, pārāk smagi bija ap sirdi. Un vispār, kas man ko runāt ar pilnīgi svešiem cilvēkiem padomju aģitpunktā! Man bija neuzticība pret tādiem cilvēkiem. Ledu salauza Rīgas vagonu rūpnīcas inženieris Lasmanis, viņš man parādīja savu darba apliecību un apgalvoja, ka man nekas slikts nenotiks, ka viņi no darba nozīmēti aģitpunktā dežūrēt un ka varbūt viņš man kaut kā var palīdzēt, varbūt aizvest uz mājām.
Labs cilvēks bija Lasmanis. Pēc nedēļas biju pierakstīta inženiera Lasmaņa trīsistabu dzīvoklī, Pudiķu ielā 6 kā "radiniece". Turpināju strādāt tiesā, gāju Raiņa vakara vidusskolā un dzīvoju pie tēva. Pēc laiciņa atkal nakts kontrole klāt, nu jau lepni parādīju pasi ar pierakstu, ar darba vietas zīmogu. Un tomēr, neskatoties uz to, naktī atrasties sava tēva dzīvoklī nebija atļauts. Man nakts vidū pavēlēja apģērbties un iet gulēt tur, kur esmu pierakstīta. Ko nu lai daru? Es tak neiešu nakts vidū uz sveša vīrieša dzīvokli!