Janvāra naktī uz ielas, pamatīga sala laikā, nebija neviena gājēja. Domāju, apiešu kādu kvartālu un atgriezīšos jau iesildītā gultā. Bet miliči, laikam manu nodomu sapratuši, sēdēja mašīnā pie mājas stūra. Bija jāmēro garais ceļš uz Pudiķu Tur pārlaidu nakti aukstā kāpņu telpā. No sala nebija kur tverties, uz cementa kāpnēm sēdēt nebija iespējams, bija jāstāv kājās. Bez tam bija jābaidās, lai kāds mani nepamana, kur tad no kauna acis likt, ko teikt.
Nakts šķita viena no garākajām manā mūžā, arī visaukstākā. Bez tam no pārsalšanas veselu nedēļu nopietni slimoju. Godīgi sakot, pie tēva nekāda paradīze nebija, vienīgā vērtība, ka uz darbu bija jāiet piecas minūtes, turpat blakus Raiņa vakarskola. Ja tēvam viesu nebija, dzīve ritēja normāli, varēju mācīties pie lielā galda un laikus likties gulēt. Cita lieta, kad sanāca draugi. Tādās reizēs savācu burtnīcas un iekārtojos vannas istabā. Tur ieliku vannā ačgārni spaini, uz kura sēdēt, un dēli, uz kura varēju rakstīt visu, ko vajadzēja. Pilns komforts.
Tiesā darbs izrādījās ļoti interesants, jo tur uzzināju daudz ko tādu, ko citādi nebūtu zinājusi. Toreiz avīzēs nerakstīja, kādi kriminālnoziegumi Latvijā notiek. Lai tauta domā, ka nekas nenotiek. Pirmkārt, zināju, kāda publika no plašās dzimtenes lielā skaitā pārvietojās uz mūsu mazo zemīti. Tādi "dižciltīgi" vien; ar trīs četriem vārdiem, uzvārdiem, tēva vārdiem, arī dzimšanas dati tādām personām dažādi, ar katru apcietināšanas reizi viņi kļuva jaunāki un jaunāki, pusmūža gadus sasnieguši, tādi vēl nemaz nebūtu dzimuši.
Un cik daudz sodāmību īsā pagātnē! Starp katru slavenās personas uzvārdu iestarpināts "on že". Un kādās tik pilsētās pabijuši, taisni skaudība radās! Tad pēdējais ceļa mērķis - Latvija, jauns, neapgūts darba lauks zagšanai, laupīšanai, vardarbībām. Liepājā agrās rīta stundās darba cilvēkiem no paslēptuves aiz žoga bija metuši virsū laso kā kovboji teļiem. Strādniekus izģērbuši, atņēmuši pulksteņus. Zagšanas pants tajā laikā guva vislielāko popularitāti, bet atgadījās arī šausminošas slepkavības. Pa retam kāda uzjautrinoša lieta. Vienu tādu, pavisam smieklīgu, vēl tagad atceros.
Pavecāka lauku sieva iesūdzēja tiesā sava dēla draugu par izvarošanu. Puisis tiesā paskaidrojis, ka viņam ar drauga māti jau sen esot mīlas sakari, tikai pašā pēdējā reizē, kad mīlējušies ābeļu dārzā, kaimiņi, iedami gar žogu, šos redzējuši un izsmējuši. Rajona tautas tiesā puisim piesprieduši veselu gadu ieslodzījuma, bet Augstākā tiesa šo attaisnoja.
Saņēmusi pirmo algu, izgāju uz ielas ar nolūku nopirkt saldējumu. Pie kioska saradās vairāki jauni krievi. Par nosvērto saldējumu man nebija ar ko samaksāt, jo maciņš ar visu algu no manas kabatas bija pārceļojis uz kādu citu, svešu kabatu. Stāvēju apjukusi. Krievi, par mani pamatīgi izsmējušies, aizgāja. Milicijas tuvumā nebija, kam sūdzēsies? Gāju atpakaļ piereģistrēt lielo kaudzi ar ienākušajām kasāciju lietām. Varbūt citu reizi mana maciņa zagļa lieta arī nonāks manās rokās ar visiem vārdiem un uzvārdiem. Varbūt jau esmu pierakstījusi tā zagļa vārdu, kurš man reiz tirgū nozaga rokassomiņu. Bet droši zināju, ka tie, kuri man 1945. gada 9. maijā atņēma akordeonu un vēl daudz ko, nekad netiks sodīti, jo tie bija mūsu "atbrīvotāji". Viņiem oficiāli Liepājā bija atļauts laupīt trīs diennaktis uz velna paraušanu, un šīs privilēģijas viņi izmantoja ar uzviju un lielu sajūsmu. Likuma vārdā pavēlēja atslēgt durvis, likuma vārdā ar ieročiem rokā laupīja, varoja un ņirgājās, par veciem un slimiem latviešu cilvēkiem, bet runāt skaļi par šim lietām bija noziegums, par to varēja tikt cietumā ar pantu "Par pretpadomju aģitāciju" uz 10 gadiem.
Nebiju ilgi tiesā strādājusi, kad tiesnesis Gaišpuitis sāka mani apgrūtināt ar sarunām par komjaunatnes lielo nozīmi, priekšrocībām, lietderību. Man tas esot sevišķi svarīgi, jo pēc skolas beigšanas bez komjaunatnes biedra kartes es nekur tālu netikšot. Viņš bija mans labvēlis un nežēloja laiku un pūles, lai mani pārliecinātu. Vai tad es nemaz negribot taisīt labu karjeru? Viņš man došot vislabāko raksturojumu uz juridisko fakultāti. Protams, Gaišpuitis būtu vārdu turējis, ja vien es būtu izjutusi simpātijas pret komjaunatni un piekritusi viņa padomiem.
Bet tiesnesis Gaišpuitis nebija informēts par to, kas es biju. Ja viņš to būtu zinājis, nekad nebūtu ar mani sarunas uzsācis. Viņš nezināja, ka es visu, visu zināju par komunistu "pakalpojumiem" mūsu tautai baigajā gadā. Viņš nezināja, ka grāmatu "Ein Jahr des Grauens" zināju no galvas, jo tajā grāmatā bija apkopoti fakti par čekista Šustina u.c. zvērībām un dokumentālie fotouzņēmumi ar izkropļotiem līķiem: ģenerāļa Goppera, Latvijas Izglītības departamenta direktora Arnolda Čuibes un daudzu citu... Jā, acīmredzot tiesnesis Gaišpuitis iedomājās, ka viņam ir darīšana ar jaunu, dumju meiteni un nenojauta, ka sarunājās ar politisku ienaidnieci - pārliecinātu antikomunisti, kuras māte sēž cietumā, bet mātesbrālis aizvests 41. gadā kopā ar ledlauža Kr. Valdemāra apkalpi un Ļeņingradā nošauts, jo bija Latvijas jūras aizsargs.
Ar savu otro nopelnīto algu aizgāju uz Centrālo universālveikalu, lai nopirktu sev ko praktisku, bet atkal nepaveicās tīri romantiskas sagadīšanās dēļ. Veikala otrajā stāvā man ceļā nostājās jauns cilvēks un jautāja: "Kā jūs domājat, vai man šāds krekls piestāvēs?" "Domāju, ka ne," es pārliecinoši atbildēju. Viņam rokā bija rozīgs krekls caurspīdīgā iesaiņojumā.
Cik gan jaunībā dažkārt vienkārši var iepazīties! Jauneklis palūdza, lai es parādot, kāds krekls piestāvēs. Es norādīju uz balto ar sīkiem, ziliem punktiņiem. Viņi bija divatā, tas otrsbija atturīgāks un arī daudz izskatīgāks par pirmo. Kreklus tomēr abi nopirka pēc manas gaumes. Pateikušies par padomu, abi stādījās priekšā. Pirmais bija Džons (bet ne Jānis) Vesmanis, otrs - kapteinis (priekšvārdu neatceros, jo nekad vairs nesatiku). Jāsaka gan, ka tik elegantus jaunus kungus man nekad agrāk dzīvē nebija gadījies sastapt. Tādi tikai ārzemju filmās bija redzēti. Visi cilvēki veikalā viņus pavadīja ar izbrīnas pilniem skatiem, bet es drīkstēju ar viņiem kopā staigāt un sarunāties. Man gan arī galvā bija ļoti modīga cepure; platām malām un mugurā diezgan labs mētelis ar kažokādas apkakli un kabatām. Ar viņiem kopā staigājot, jutu, ka manī briest pašapziņa. Nebijusi Džonim elegantā, melnā platmale ar uzrullētām malām un melnais vizītmētelis, varbūt mūsu pazīšanās turpat pie veikala izejas būtu izgaisusi. Nekāds Apollons viņš nebija, sīka auguma, blonds, baltām ūsām un vistievāko kaklu pasaulē. Bet tur bija kas cits: smalka uzvedība, patīkama valoda, erudīts, dzīvs sarunu biedrs, ar tādu nekad nav garlaicīgi. Pēc brīža jutāmies kā veci paziņas un pie veikala izejas apmainījāmies ar telefonu numuriem. Cik labi, ka manam tēvam bija telefons! Tā negaidot ātri tiku pie drauga. Uzzināju, ka Džons beidzis franču liceju un strādā Komponistu savienībā. Mēs satikāmies pa svētdienām, citreiz sestdienas vakaros. Stundām klaiņojām pa pilsētas parkiem, pēc pastaigām Džons aicināja uz restorānu. Reiz, nākot no restorāna, es Džonam tieši, bez aplinkiem noprasīju: "Kādēļ tev tie šveicari un viesmīļi tā klanās, kas tu esi?" Nu jā, pirmkārt gan naudas dēļ. Bet tajā vakarā es uzzināju daudz vairāk, proti, Džons Vesmanis bija Augusta Kirhenšteina māsasdēls un viņa vecākiem agrāk piederējusi skaistā māja ar zilajām flīzītēm augšstāvā Elizabetes ielā. Mājā, tāpat kā visiem, nacionalizēta, bet dzīvoklis ar visām vērtībām Kirhenšteina māsai atstāts - ne tā kā visiem citiem, un viņa pati arī nekur nav aizvesta. Tik daudz Kirhenšteins pratis parūpēties par saviem piederīgiem.