Pirmajā brīdī, uzzinot, ka Džons ir tik tuvā radniecībā ar Kirhenšteinu, jutos šokēta, bet, no otras puses, novērtējot Džona godīgo un atklāto attieksmi pret mani, samierinājos, un mūsu draudzība turpinājās. Vispār ņemot, Džons tāds švauksts mazliet bija, jo restorānos mīlēja ar mani tērzēt angļu un vācu valodā, pie reizes pamācīja man dažus franču izteicienus. Tā ieguvu pirmās iemaņas franču valodā. Mums bija viegli un labi. Džons labprāt stāstīja par Kirhenšteina privāto dzīvi. Kirhenšteina mīļākā dziesma bijusi "Pūt, vējiņi!". Es nekad negāju pie Džona viņa greznajā mājā. Tāpat Džons nekad nebija manā mājā, ko viņam tur darīt? Dažus gadus vēlāk, satikusi Džoni uz ielas, dabūju dzirdēt pārmetumus: "Mēs tā cerējāmies un cerējāmies, bet tu, man ne vārda neteikusi, paņēmi un apprecējies ar kaut kādu mālderi." Jā, man nebija ko teikt, tikai vārdu "mālderi" izlīdzināju ar "gleznotāju". Un es nekad nebiju domājusi tuvāk saistīties ar Džonu. Tas viss bija tikai laika kavēšanas nolūkā.
Tiesā biju nostrādājusi septiņus mēnešus un, kas to lai zin, cik ilgi vēl būtu tur palikusi, jo alga bija smieklīgi maza. Bet vienu rītu priekšsēdētājs Francmanis mani iesauca savā kabinetā. Viņam priekšā uz galda manas mātes lieta, atceļojusi no Liepājas tautas tiesas, ar kasācijas sūdzību. Bez ievada Francmanis, norādot uz lietu, pajautāja, vai tā ir mana māte. Jutos kā slazdiņos iekritusi, tad atbildēju: "Jā, tā ir mana māte." Tālāk sekoja paskaidrojums, ka pēc noteikumiem, ja kāds no ģimenes locekļiem atrodas apcietinājumā, nedrīkst strādāt Augstākajā tiesā. Lai es turpat uz vietas rakstot atlūgumu "Atbrīvot no darba Augstākajā tiesā uz personīgo vēlēšanos". Visu sapratu un iesniegumu uzrakstīju. Vēl Francmanis paskaidroja, ka tā man turpmāk būs vieglāk citur dabūt darbu: Atklāti sakot, sevišķi noskumusi par tādu iznākumu nebiju; jo neuzskatīju par goda lietu tiesā strādāt, vienīgais prieks bija zināt, cik lielā skaitā pelnītu sodu saņēmuši "viesizrāžu" zagļi un laupītāji. Protams, nekādu statistiku es nepierakstīju, bet vajadzēja gan, tad redzētu, cik mēnesi par zagšanu notiesāja krievus un cik latviešus Tad arī redzētu; kā vēlāk zagļi pavairojās Latvijā.
Par visiem septiņiem mēnešiem atceros tikai dažas lietas ar latviešu uzvārdiem ar zagšanas pantu, bet arī tās, pēc mana prāta, aiz tīras ļaunprātības safabricētas, jo nozagtās mantas vērtība bija pārāk niecīga, lai par to sēdinātu cietumā. Tā, piemēram, sieviete, četru bērnu māte, fabrikā bija nozagusi sešas spolītes šujamā diega. Bet pants - "Valsts īpašuma izlaupīšana" un četri gadi ieslodzījumā par to jāpavada! Gadījās arī, ka Augstākā tiesa vairākus līdzīgus spriedumus atcēla. Tādos gadījumos es ar sajūsmu steidzos nosūtīt tiesas lēmumus uz tiem cietumiem, kur ieslodzītie atradās. Tās bija patīkamas dienas.
Tiesā bija vienas durvis, kuras mūžīgi turēja aizslēgtas.
Tās bija "specdaļas" durvis gaiteņa pašā galā, kuras apsargā "ļaunā čūska", specdaļas sekretāre Bavaduļina. Viņas izskats jau pa gabalu dvesa ļaunumu un naidu. Katru reizi, ieraugot Bavaduļinu, sajutu viņas dzēlīgo, caururbjošo melno acu skatienu. Šķita, ka viņa ar lielu prieku sarautu mani gabalu gabalos vai pieliktu pie sienas un nošautu.
Tak jau čeka zināja, kam var uzticēt simtiem nevainīgu cilvēku dokumentu glabāšanu. Manā laikā, laimīgā kārtā, nevienu par viņa politisko pārliecību netiesāja, citādi nevarēja zināt, kā būtu bijis, jo bez komentāriem droši nebūtu iztikusi. Toreiz kara tribunāls nodarbojās ar latviešu cilvēku likteņiem, lai pēc iespējas vairāk latviešu nolemtu iznīcībai. Iznicināto latviešu vietā palika Krievijas zagļi, jo, nosēdējuši vienu vai divus gadus Latvijas soda vietās, viņi nekur prom nebrauca.
ATKALREDZĒŠANĀS
Pēc kasācijas sūdzības noraidījuma mana māte no Liepājas cietuma bija pārvesta uz stingrā režīma labošanas darbu nometni Rīgā, Vecmīlgrāvī, bijušajā Provodņika rūpnīcā. Es, protams, to nezināju, padomju sistēmā bērniem nav jāzin, kur viņu vecāki un otrādi.
Pēc pāris mēnešiem saņēmu ziņu no vecāsmātes, lai es ejot māti uzmeklēt Rīgas ortopēdiskajā slimnīcā Duntesielā.
Nopirku vīnogas un ziedus, braucu meklēt. Atradu. Guļ gultā viena, atsevišķā istabā, un pie durvīm stāv zaldāts ar šauteni plecā - kā godasardzē. Ieeju palātā, nolieku ogas un ziedus uz naktsskapīšā, saku: "Labdien, mamma." Viņa tā savādi uz mani paskatās un saka: "Ejiet prom, es jūs nepazīstu." "Kā tā?" es, pagalam apjukusi, brīnos. "Mēs esam svešnieces, vai jūs to saprotat?" Nē, to es nevarēju saprast, bet apgriezos un gāju, jo pēdējais teikums izklausījās kā pavēle. Ogas un ziedi palika turpat. Es skriešus noskrēju pa trepēm lejā un tur uz sola saļimu. Tas man bija par daudz. Asaru pilnām acīm lūkojos grīdā un pat sakarīgi domāt nevarēju. Ko tas viss nozīmē? Par cietumsargu pie durvīm viss skaidrs, jo uz slimnīcu atvesta no cietuma. Varbūt pēc reglamenta nav brīv cietumniekus slimnīcā apmeklēt, bet tad sargs man būtu nostājies ceļā un nebūtu laidis.Varbūt aizmirsa? Būtu varējusi man kaut ko vairāk paskaidrot. No tādiem strupiem teikumiem es nezināju, kā tagad rīkoties.
Pēc īsa brīža skrien lejā medmāsiņa, steidzās pie manis un arī raud. Viņa raudādama man krievu valodā stāsta, ka mana māte turot manis atnestos ziedus rokā un raudot.
Viņai esot smagi pārdzīvojumi, un viņa palūgusi māsiņu mēģināt mani panākt un atvest atpakaļ. Es savukārt teicu, lai pasaka slimniecei, ka esmu jau prom, bet ka drīz vien atkal atnākšu. "Tā būs labāk, būs mazāk uztraukumu, jo es jūtu, ka šodien nebūšu spējīga runāt - esmu pārāk satraukta."
"Kas jūs slimniecei esat?"
"Meita."
"Meita? Bet viņa teica, ka viņai neesot neviena tuvinieka, izņemot vecu māti Liepājā."
"Nu tas laikam tādēļ, lai nekaitētu manai izglītības iegūšanai un vispār manai nākotnei, jo viņa tak ir cietumniece, kā jūs visi to jau zināt."
"Jā, tagad es saprotu: mātei jāatsakās. no meitas, lai viņai nekaitētu, ir gan laiki, smagi laiki."
Un tā runā krieviete, mūsu zemes okupante. Es tālāk debatēs neielaidos. Pateicos par sarunu un gāju savu ceļu.
Nākošajā apmeklējuma reizē mēs nedaudz parunājām, tikai traucēja cietumsargs pie durvīm. Likās gan, ka viņš latviski neko nesaprot. Es mātei jautāju, kas viņai noticis, kādēļ viņa atrodas slimnīcā, bet veltīgi, māte nevēlējās par to runāt. Vienīgi pateica, ka ar kājām neesot labi. Kādā nākošajā apciemojumā redzēju, ka māte. līdz pat padusēm ir ģipsī. Sega bija noslīdējusi. Vispār par sevi māte runāja maz un atturīgi, vairāk viņa gribēja, lai es stāstu. Dažreiz seši vīri, nesot slimnieci no rentgena caurskates, atstāja viņu uzkādu stundu saulītē, turpat dārzā. Saule ģipsi sasildīja, un mātei tas ļoti nāca par labu. Taču arī tādās reizēs cietumsargs stāvēja turpat blakus, dārzā, lai neaizbēg. Jāsmejas!
Vasara pagāja, divas reizes nedēļā braucot uz Duntes ielu. Rudenī, skolas laikā, braucu tikai pa svētdienām.
Vienu vienīgu nedēļu vasarā biju izlaidusi, kad aizbraucu uz Alsungu. Gribēju apciemot draudzeni, viņas mātei piederēja neliela, jauncelta lauku māja un saimniecība.