Tur tikai bēdu ziņas dzirdēju: lopiņi atņemti, mājas krievi izlaupījuši, draudzenes koptais trīsgadīgais, skaistais pelēkais zirdziņš arī rekvizēts. Atgriezos mājās galīgi satriekta. Biju domājusi: pilsētā zog, izrādījās, ka uz laukiem vēl trakāk.
Pienāca atkal vasara, māte joprojām gulēja slimnīcā. No sarunām nopratu, ka pēc nedēļas vai divām ģipsi ņemšot nost un māti no slimnīcas izrakstīšot. Tās bija labas ziņas. Nākošajā svētdienā domāju, ka eju uz slimnīcu pēdējo reizi. Māti, nodaļā neatradu. Kas noticis? Būs aizvesta atpakaļ uz cietumu? Gāju noskaidrot. Saņēmu atbildi, ka aiznesta uz citu nodaļu. Jutos vīlusies un satraukta. Kas noticis? Neviens neko nepaskaidroja. Sameklēju māti un tikko neiekliedzos. Tik bālu es viņu nekad nebiju redzējusi.
Gulēja gultā puspievērtām acīm, un izskatījās, ka ļoti cieš. Lēnām uz pirkstgaliem tuvojos. Jautāju, kas noticis. Pavisam klusā balsi māte pateica, ka pirms trim dienām esot pārcietusi operāciju, bet ka tagad viss būšot labi. Negribēju viņu nogurdināt ar jautājumiem, jo redzēju, ka viņai runāšana sagādā mokas.
Visu patiesību uzzināju pāris nedēļas vēlāk. Lūk, ko man pastāstīja slimnīcas dārzā nejauši sastapta slimniece: "Es jūsu māti nevaru vien beigt apbrīnot. Tāda apņēmība, tāds gribasspēks!" Es nezināju, ko viņa ar to domā, tādēļ pārtraucu slimnieces jūsmošanu un lūdzu izteikties skaidrāk.
"Ak, jūs nezināt? Nu ja, viņai laikam nav viegli par to tagad runāt, tik smagu operāciju pārcietusi. Bija tā: jūsu mātei noņēma ģipsi, iedeva kruķus un sāka mācīt staigāt. Tad viņa konstatēja, ka kreisā kāja stipri īsāka. Viņa bija sašutusi, izsauca pie sevis ķirurgu Baterašvili, kurš viņu bija operējis. Tas pateicis, ka neko vairs nevar darīt, un kāju var labot, ar ortopēdisko kurpi, pieliekot tik biezu zoli, cik centimetru pietrūkst līdz normālam garumam. To dzirdot, jūsu māte sadusmojās un lika izsaukt citus ārstus, arī slimnīcas galveno ārstu Mačabelli. Atbilde tāda pati - jāizgatavo ortopēdiskā kurpe. Jūsu māte kategoriski pieprasīja jaunu operāciju, jo gribēja, lai abas kājas būtu vienādas. Ārsti kratīja galvas, sacīdami, ka kauli labi saauguši un vairāk operācijas nebūs. Tad māte griezusies pie veselības aizsardzības ministra ar lūgumu palīdzēt. Ne jau ministrs pats, bet kāds mazāks gariņš atbrauca, atkal ar visiem ārstiem kopā pateica galavārdu - operācijas vairs nebūs. Tikko, ārsti atstāja nodaļu, jūsu māte nometa kruķus un ielēca kāpņu telpas šahtā. Krītot viņa stipri sasitās, bet panāca to, ko gribēja pārlauza slimo kāju iepriekšējā lūzuma vietā. Es redzēju, ka, neraugoties uz sāpēm, viņa staroja tādā kā uzvaras priekā. Tā tik ir sieviete, Kura skaistuma dēļ riskēja ar dzīvību! Es nevaru vien beigt viņu apbrīnot."
Es klusēju, iegrimusi dziļās pārdomās, un īsti nevarēju aptvert, vai tas bija kāds šausmu stāsts vai patiess notikums, jo māte pati man neko nebija teikusi. Visā šajā satraukumā es nemaz nebiju pamanījusi, ka trūkst cietumsarga. Reiz uzmanīgi mātei apjautājos, vai viņa arī zina, ka neviens ar šauteni rokā vairs pie durvīm nestāv. Kā nu nē, viņa to zināja. Jau labu laiciņu pirms otrās operācijas bija atnākuši, gulošu nofotografējuši un pat pasi iedevuši. Par pierādījumu viņa izvilka pasi no atvilktnes un deva man apskatīt. Jā, galva pases bildē atradās uz spilvena, kā jau gulošam cilvēkam. Tātad mana māte vairs nebija cietumniece. Viņa bija noaktēta, t.i., īpaša komisija sastādījusi aktu par to, ka ieslodzītā tāda un tāda nav nekādam darbam labošanas darbu nometnē derīga. Un pēc principa "kas nestrādā, tam nebūs ēst" no cietuma izmesta. Tā katrā ziņā bija patīkama vēsts, tikai savādi, ka māte to man nebija paziņojusi tūliņ pēc pases saņemšanas.
Ilgi nezināju, kā māti iztaujāt par slimību un tās gaitu.
Pārāk noslēpumaina man šķita mātes uzvedība. Vienreiz saņēmos un teicu: kāda slimniece man stāstījusi, it kā kāja bijusi īsāka, bet vai tādēļ māte lēca šahtā?
"Bet ko citu es varēju darīt?" māte attrauca. "Iedomājies, viņi atteicās labot savu kļūdaino operāciju un gribēja mani izrakstīt no slimnīcas ar sakropļotu kāju."
Tālāk māte man pastāstīja to pašu, ko bija teikusi svešā sieva, vēl piezīmēdama, ka viņai nav bijis daudz laika rīcības apdomāšanai, jo, ja pacients no slimnīcas izrakstīts, tad atpakaļ labot nepareizus saaugumus vairs neņem, tādēļ steigā izdarījusi to, kas ienāca prātā, ieraugot tukšo kāpņu telpas cementa laukumu divus stāvus zemāk. Pirms tam kļūdaino operāciju veicis ķirurgs Baterašvili, kurš izskatījās vairāk pēc sieviešu pavedēja nekā pēc ārsta - jauns un nepieredzējis ķirurgs.
Vēlāk septiņdesmitajos gados es avīzē Cīņa izlasīju rakstu par Rīgas ortopēdiskās slimnīcas ķirurgu Baterašvili. Tur bija teikts, ka viņam nav un vispār nekad nav bijusi medicīniskā izglītība, jo diplomu viņš nopircis Tbilisi, - pēc tam Rīgā pie tautieša Mačabelli iekārtojies darbā. Un viena no pirmajām pacientēm māceklim bez izglītības bijusi cietumniece - mana māte.
Pēc izmisīgā lēciena kāpņu šahtā māti pieņēma savā nodaļā labs, pieredzējis ķirurgs Dr.Kogans: Es viņu pāris reizes redzēju, tāds sīks vīriņš, sarkaniem matiem. Dr.Kogans "nozaudētā" kaula vietā bija ievietojis citu kaulu un no gurna līdz celim, kaula vidū, ievietojis metāla stieni stabilitātei. Un vispār dr. Kogans bija veltījis manai mātei īpaši lielu uzmanību un daudz rūpējies par viņu.
Operācija bija veikta ļoti īsā laikā, jo bija dota tikai lokālā narkoze, vispārējo bija riskanti dot sliktās veselības dēļ. Tak jau Dr.Kogans zināja un saprata, kādu aplamību jaunais gruzīns bija izdarījis, bet vai toreiz drīkstēja runāt? Ko domā, ko dzird un redz, viss bija jāpatur sevī. Mātes veselība pēc teicami izdarītas operācijās un pie labas kopšanas strauji uzlabojās. Un galvenais, ciešanas nebija veltas - abas kājas nu bija vienādā garumā.
AVOTU IELĀ
Visumā man nekāda vieglā dzīve pie tēva nebija. Dienas pagāja, strādājot par rēķinvedi, vakari skolā, brīvdienās jābrauc uz slimnīcu, un mājās nebija iespējams pietiekami izgulēties.
Pie tēva nāca draugi vakaros kārtis spēlēt. Man lika tēva draugus izklaidēt ar mūziku. Nosēdināja mani nogurušu, pārgurušu pie klavierēm - uzspēlēt vienam valsi, otram vecu šlāgeri, citam: vēl nezin kādas vītušās rozes iegribējās. Tas bija mans pienākums - maksa par pajumti. Reizēm neizturēju, iemetu vannā pāris vecus mēteļus, spilvenu un likos gulēt, kamēr viesi aizies. Gadījās, ka vannā sagaidīju rītu. Tad sāka pie durvīm klauvēt tie, kuriem vajadzēja mazgāties. Komunālā dzīvoklī tādu netrūka. Parasti pirmie nāca jau ap sešiem, tad vēl gāju stundiņu pagulēt istabā.
Vienā svētdienas pēcpusdienā saposos iešanai uz operu. Pateicu tēvam, uz kurieni eju. Aizgāju līdz operai, bet nelaimējās - visas biļetes izpārdotas. Atgriezos pēc kādām trīsdesmit minūtēm mājās. Atvēru durvis un jutos nepatīkami pārsteigta. Tēvs sēž pie galda, viņam blakus ļoti neglīta, bet ļoti jauna skuķe. Uz galda pudele un divas glāzītes. Jaunā skuķe varēja būt manos gados vai pat jaunāka, bet šausmīgi nekopta, saburzītās drēbēs. Viņa izskatījās diezgan atbaidoši. "Cik tēvam slikta gaume," nodomāju. Laikam biju kļuvusi pārāk nervoza vai arī vienkārši gribējās atriebties par nozagtajiem jaunajiem zābaciņiem, par kleitu, zeķēm un visu pārējo. Neko neteikusi, ātri izvilku no durvju iekšpuses atslēgu, ieliku to slēdzenē un, balodīšus ieslēgusi; izsteidzos uz ielas meklēt miliciju. ilgi nebija jāmeklē, turpat uz Dzirnavu ielas stūra divi stāvēja. Pateicu miličiem, ka pie mana tēva viesojas nepatīkama jauna dāma un ka, redzot tādu viešņu, manī mostas aizdomas, vai mani atkal neapzags, jo vairākkārt no dzīvokļa mantas jau pazudušas. Jā, miliči gribēja redzēt, ko mans tēvs pārvedis. Man par lielu pārsteigumu un gandarījumu, miliči zināja nosaukt skuķei vārdu un uzvārdu un aizveda viņu, sev līdzi. Viņa neko lielu neiztaisīja, kopā ar miličiem mierīgi devās prom. Toties tēvs bez liekiem vārdiem pienāca man klāt un cirta pļauku. To es no sava tēva nebiju gaidījusi, tā bija pirmā un pēdējā manā mūžā. Mūsu attiecībās no tā brīža izveidojās kautkas līdzīgs "aukstajam karam". Es vairs negribēju ar viņu runāt, jo domāju, ka tik ilgi, kamēr esmu viņa pajumtē, viņam nevajadzēja man savas prieka dāmas rādīt. Bet tēvs domāja citādi. Viņam, pavecākam jauneklim, kā viņš sevi it kā pa jokam dēvēja, meita traucēja, un viņš nolēma no manas klātbūtnes atbrīvoties. Īsā laikā viņš man sameklēja dzīvokli.