Par tādām pārmaiņām varēju tikai priecāties: Dzīvokļa saimnieks Jānis Akmens ar tēvu kopā strādāja. Dzīvoklis jau ilgāku laiku stāvējis tukšs, jo Akmeņa sieva par neatļautu tirgošanos ar raugu bija iesēdināta uz pieciem gadiem cietumā, dēls paņemts karadienestā. Kaut arī Akmens bija jau gados un nepievilcīga izskata, viņam bija sava sirdspuķīte, un pie tās viņš dzīvajā. Akmens ļoti priecājās par manu ievākšanos viņa dzīvoklī, jo nemaz neesot labi turēt tukšu, var kāds ielauzties. Māja Avotu ielā 40 gan no ārpuses ļoti neglīta, bet telpas samērā labas. Vienojāmies, ka es tur dzīvošu, maksāšu pēc likmes, bet pierakstīta palieku vecajā vietā. Pavisam dzīvoklim bija divas istabas, virtuve un neliels gaitenis.
Es dabūju palielu istabu ar logu uz Avotu ielu, otrā, mazākā, glabājās Akmeņa ģimenes mantas. Tā palika aizslēgta. Manā istabā bija liela jauna tahta, galds un daži krēsli, nebija skapja, to man atvietoja drēbju pakaramie gaitenī, pārklāti ar palagu. Uzklāju skaistu galdautu, iegādājos plauktus grāmatām un jutos bezgala apmierināta. Pazīstams advokāts man palīdzēja iegādāties veselu autokravu sausas priežu malkas, kuru es pati skaldīju, nesu uz piekto stāvu un kurināju krāsni.
1949. gada marta vakarā kāda laba paziņa, F. Ansona meita, man ieminējās, vai es nevarētu uz pāris naktīm paslēpt pie sevis viņas māti, jo no Skrīveru izpildkomitejas pie Ansona kundzes bija atskrējis labs latviešu cilvēks un brīdinājis par gaidāmajām izvešanām. Ansona kundze toreiz dzīvoja savās lauku mājās Skrīveros, bet pēc brīdinājuma atbrauca pie meitas uz Rīgu. Nospriedām, ka pie meitas palikt tomēr nav labi. Es ar prieku piekritu, ka Ansona kundze nāk man līdzi. Noplukušais nams Avotu ielā ar mazajiem, nabadzīgajiem dzīvoklīšiem varētu būt visdrošākais patvērums. Es šo ģimeni labi pazinu un zināju, ka Ansona kungs bija Latvijas zemnieku savienības dienas avīzes Brīvā Zeme izdevējs un Kārļa Ulmaņa tuvs draugs. Diviem F.Ansona bērniem prezidents bija pat krusttēvs. Ansona kungu jau 41. gadā deportēja, bet viņa māju Zaubes ielā izlaupīja. Ansonu ēdamistabas iekārtu ar visiem divpadsmit teļādu apvilktiem krēsliem aizveda taisnā ceļā uz Maskavu, bet zilais Buhāras tepiķis palika tepat Rīgā un greznoja kāda ievērojama partijas funkcionāra kabinetu.
Tā es ar Ansona kundzi, tumsai iestājoties, kājām iedamas, bez starpgadījumiem nokļuvām Avotu ielā. Piedāvāju Ansona kundzei savu tahtu un teicu, lai atpūtina kājas, jo ieminēties šādā naktī par gulēšanu būtu bijis pat nepieklājīgi. Ansona kundze piedāvāto tahtu kategoriski noraidīja, viņa tāpat uz krēsla pasēdēšot. Pēc neilgas tielēšanās vienojāmies, ka es iekārtošu kaut ko līdzīgu guļas vietai uz četriem kopā saliktiem krēsliem. Tajā naktī, tāpat kā tūkstošiem citu latviešu, mēs negulējām. Reizēm ar aizturētu elpu tumsā klausījāmies, kā cilvēku ķērāji kravas mašīnās braukāja pa ielām, bet Avotu ielā, mūsu tuvumā, neviena neapstājās. Otrā dienā nekur ārā negājām. Nākošajā naktī mašīnu trokšņus dzirdējām retāk. Kad komunisti izvešanas orģijas bija beiguši, es Ansona kundzi pavadīju atpakaļ uz viņas meitas dzīvokli.
Bet Latvijā Ansana kundze nepalika. Viņa pati par savu naudu iegādājās dzelzceļa biļeti uz Krieviju un aizbrauca tai pašā virzienā, bet bez restotiem logiem un bez zaldātiem ar durkļiem. Apsējusi lakatiņu, paņēmusi vienkāršu ceļasomu, viņa devās labprātīgā trimdā, jo zināja, ka dzimtajā zemē viņu meklēs un miera nebūs. Staigādama pa krievu sādžām, viņa par pieticīgām naktsmājām un trūcīgu pārtiku maksāja ar diegiem un adatām, kuras viņa tādam nolūkam bija iegādājusies vairumā.
Daudzus gadus viņa klīda pa svešu zemi un klusībā loloja cerības atgriezties dzimtenē un redzēt savus bērnus. Ansona kundzes cerības piepildījās.
Netālu no jaunās dzīves vietas Avotu ielā bija darbnīca. Tajā izgatavoja dažāda veida izkārtnes. Ejot garām, iegāju pajautāt, vai gadījumā nevajag palīgu, teicu, ka labi protu tāda veida darbus un mīlu darboties ar krāsām. Darbnīcas vadītājs Haitins apsolīja, ka noteikti mani pieņems, tiklīdz būs vairāk pasūtījumu. Atstāju savu adresi un vārdu.
Tieši to Haitinam vajadzēja. Man toreiz pat prātā neienāca doma, ka Haitins operē ar «mirušām dvēselēm». To es uzzināju kādus desmit gadus vēlāk, kad avīzē Cīņa par Haitinu parādījās garš feļetons. Laikam gan skaitījos pie Haitina darbā visus desmit gadus, pati to nezinādama. Un es, naivā, katru nedēļu iegāju pajautāt, vai man drīzumā dos kādus plakātus krāsot.
"Būs, būs, meitiņ," atbilde bija vienmēr laipna. Viņi itkā strādāja divatā, Haitins pats un viņa sieva, kuru viņš bija veiksmīgi uz ātru roku noprecējis, kad ieņēma Berlīni. Viņš, krievu armijas kareivis, dabūja par sievu skaistu vācieti. Eva par Haitinu bija krietni garāka, viņš viņai blakus atgādināja pusaudžu zēnu ar šausmīgi krunkainu ģīmi. Reti nesaderīgs pāris, bet Eva savu vīru uzmanīja un sargāja, jo viņai nekas netrūka, Haitins viens pats saražoja izkārtnes, bet algu sarakstā skaitījās 10 - 12 strādnieku, pats par visiem parakstījās, un nauda palika pašiem.
Beidzot pienāca diena, kad, ejot pa Avotu ielu, redzu - Haitins mani sauc. Biju bezgala priecīga, bet piedzīvoju vilšanos, jo iemesls izrādījās cits. Haitina darbnīcā stāvēja jauna sieviete, platām gūžām un kupliem, sprogainiem, gandrīz melniem matiem. Viņa, nabadzīte, esot iebraukusi no Orlas, bet nevienā Rīgas viesnīcā nav dabūjusi istabiņu, lai tak es izpalīdzot, lai paņemot šo uz divām nedēļām pie sevis, kas mums, jaunām meitenēm, nekaitēšot, divatā dzīvojot, sadraudzēšoties. No pirmā acu uzmetiena man jaunā žīdiete ļoti nepatika, tāda uzpūtusies, iedomīga, bet labi ģērbusies.
Teicu, ka manā rīcībā ir tikai viena istaba ar vienu tahtu, uz kuras es guļu un gulēšu. Nona būšot mierā arī uz grīdas gulēt, vasaras laikā tā nav problēma, Haitins man skaidro. Nona, dzirdot par grīdu, nepatikā sašķobīja muti, nobolīja acis; bet neko neteica. Nepavisam negribējās tādu Nonu ņemt savā istabā, bet Haitins lūdza, un es taču gribu pie Haitina strādāt. Domāju, pacietīšu tās divas nedēļas, Haitins pēc tam būs mans parādnieks un es ātrāk tikšu pie izkārtņu krāsošanas.
Un Nona nakšņoja manā istabā nevis divas, bet trīs nedēļas. Viņa man par sevi neko nestāstīja, bet jautājumus gan uzdeva kā prokurors. Labprāt ēda no mana galda, protams, neko nemaksājot, tas jau piederas pie viesmīlības.
Uz jautājumu, vai es esot komjauniete, atbildēju, ka neesmu un netaisos būt. Nona par manu atbildi izrādīja neviltotu sašutumu un ņēmās mani kaunināt. Citu dienu viņa piesējās manām grāmatām: Alberta Šveicera, Tomasa Manna, Vilhelma Buša u.c., vai tik tās neesot vācu valodā. «Protams, ka ir,» pateicu ar tādu kā pārākuma apziņu. Tad gan viņa sataisīja pretīgu grimasi.