Smadzeņu skalošana un snaudošais partneris
Kā un kāpēc mēs vispār sākam smēķēt? Lai to pilnībā izprastu, jāizpēta zemapziņas jeb, kā es to saucu, "snaudošā partnera" spēks.
Mēs mēdzam domāt, ka esam inteliģenti un patstāvīgi cilvēki, kas paši izvēlas savu ceļu. Patiesībā 99% no mūsu veidola ir standarti. Drēbes, ko valkājam, mājas, kurās dzīvojam, mūsu dzīves pamatlīnijas un lietas, kurās mēdzam atšķirties, kā, piemēram, demokrātiskās vai konservatīvās valdības atbalstīšana, ir noteikusi sabiedrība, kurā esam uzauguši. Tā nav sagadīšanās, ka demokrātu atbalstītāji ir strādnieki, bet konservatīvos atbalsta pārtikušāki ļaudis. Zemapziņa ļoti būtiski ietekmē mūsu dzīvi, un tā var maldināt miljoniem cilvēku. Pirms Kolumbs apbrauca pasauli, daudzi uzskatīja to par plakanu. Šodien mēs zinām, ka tā ir apaļa. Ja es sarakstītu dučiem grāmatu, lai pārliecinātu jūs, ka tā ir plakana, es to nespētu izdarīt, kaut arī ne katrs no mums ir bijis kosmosā un redzējis Zemeslodi. Pat ja esat lidojuši vai kuģojuši ap Zemi, kā varat būt droši, ka nepārvietojāties riņķiem pa plakanu virsmu?
Mārketinga ļaudīm šis zemapziņas spēks ir labi zināms, tāpēc smēķētāji tiek bombardēti ar iespaidīgajām reklāmām. Domājat, tā ir naudas izšķiešana? Tās nepārliecina iegādāties cigaretes? Jūs kļūdāties! Izmēģiniet pats! Kad vēsā dienā iegriezīsieties krodziņā un jūsu pavadonis jautās, ko dzersiet, neatbildiet: "Brendiju," (vai tml.), bet izrotājiet savu atbildi:
"Vai zini, ko es šodien patiesi vēlētos nobaudīt? Brendija brīnišķīgo, sildošo garšu." Redzēsiet, jums pievienosies pat tie, kam brendijs negaršo.
Jau no mazotnes mūsu zemapziņai tiek iestāstīts, ka cigarete liek mums atslābināties, dod mums drosmi un pašpaļāvību un ir vērtīgākā lieta zemes virsū. Domājat, ka es pārspīlēju? Kāds daudzās filmās ir uz nāvi nolemto cilvēku pēdējais lūgums ? Tieši tā — cigarete. Tas neiespaido mūsu apziņu, bet "snaudošajam partnerim" ir pietiekami daudz laika, lai to uzsūktu. Saņemtā ziņa ir: "Cigaretes izsmēķēšana būs pēdējais, ko es izdarīšu, jo tā man nozīmē tik daudz." Katrā filmā par karu ievainotajam iedod cigareti.
Domājat, ka tas tā vairs nav? Mūsu bērni joprojām tiek bombardēti ar reklāmu plakātiem un reklāmām presē. Cigarešu reklāma televīzijā būtu jāaizliedz, taču tagad jebkurā laikā var redzēt populārākos biljarda un šautriņu spēlētājus uzvelkam dūmu. Tabakas lielražotāji parasti sponsorē tieši šos raidījumus, un mūsdienu televīzijā šī saistība starp sporta pasākumiem un bagātajiem uzņēmējiem ir bīstama tendence. Cigarešu vārdā tiek nosauktas sacīkšu mašīnas, vai varbūt otrādi? Ir pat reklāmas ar pārīšiem, kas pēc seksa dalās cigaretē. Mājieni ir acīmredzami. Es apbrīnoju cigāru reklamētājus, ne viņu motivācijas, bet gan reklāmas augstvērtīgā izpildījuma dēļ: cilvēks sastopas ar nāvi vai kādu katastrofu, viņa gaisa balons ir liesmās un tūdaļ nogāzīsies, Kolumba kuģis teju teju pārbrauks pasaules malai… Viss notiek bez vārdiem. Skan maiga mūzika. Tad cilvēks aizdedz cigāru, un viņa sejā parādās patiesa svētlaime. Apziņa neko nenojauš, bet "snaudošais partneris" pacietīgi sagremo acīmredzamos mājienus.
Tiesa, ir arī pretēji raidījumi — par vēzi, kāju amputāciju, "sliktās elpas" kampaņas, bet tās neattur cilvēkus no smēķēšanas. Tā vajadzētu būt, bet tā nav. Tās pat neattur pusaudžus no uzsākšanas. Kamēr biju smēķētājs, ticēju tam, ka, ja būtu zinājis par saistību starp plaušu vēzi un smēķēšanu, nebūtu sācis. Patiesībā tas nerada ne mazāko atšķirību. Slazds nav mainījies kopš tiem laikiem, kad tajā iekrita sers Valters Relejs. Pretsmēķēšanas kampaņas tikai samulsina. Brīdinoši uzraksti ir pat uz jaukajām, spožajām paciņām, kas iekārdina jūs nogaršot to saturu. Kurš smēķētājs gan lasa tos brīdinošos uzrakstus?
Domāju, ka vadošie cigarešu ražotāji pat izmanto valdības brīdinājumus par kaitējumu veselībai, lai pārdotu savu produkciju. Daudzās brīdinājumu ainās ir tādi biedējoši radījumi kā zirnekļi un spāres. Un šis brīdinājums ir tik liels un pamanāms, ka smēķētājs no tā nevar izvairīties, lai kā vēlētos. Bailes ierosina domas par spožo zelta sainīti.
Ironiski, ka spēcīgākais posms šajā smadzeņu skalošanas ķēdē ir pats smēķētājs. Tas, ka smēķētāji ir fiziski vāji vai vājas gribas eksemplāri, ir māns. Lai tiktu galā ar indi, jums jābūt fiziski stipram.
Šis ir viens no iemesliem, kāpēc smēķētāji atsakās pieņemt statistikas datus, kas liecina, ka smēķēšana kaitē veselībai. Katrs pazīst kādu tēvoci Fredu, kas, smēķējot četrdesmit cigaretes dienā, nekad neslimoja un nodzīvoja līdz astoņdesmit gadu vecumam. Viņi pat neiedomājas par daudzajiem, kas nomiruši pašā dzīves plaukumā, un arī par to, ka tēvocis Freds vēl būtu dzīvs, ja nesmēķētu.
Ja veiksiet nelielu aptauju savu draugu un kolēģu vidū, atklāsies, ka vairums smēķētāju ir stipras gribas cilvēki. Viņi ir pašnodarbināti, biznesa ļaudis vai specializētu profesiju pārstāvji (ārsti, policisti, skolotāji, pārdevēji, medmāsas, sekretāres, mājsaimnieces ar bērniem utt.), citiem vārdiem — ikviens, kas vada stresa pilnu dzīvi. Lielākais smēķētāju malds ir ticība tam, ka cigarete cīnās ar stresu; tas tiek saistīts ar dominējošu personību, kādu, kas uzņemas atbildību un stresu, un šādu cilvēku mēs apbrīnojam un cenšamies kopēt. Vēl viena potenciālo upuru grupa ir vienmuļa darba darītāji, jo pastāv mīts, ka cigarete kliedē garlaicību. Baidos, ka arī tā ir tikai ilūzija.
Smadzeņu skalošanas efekts ir neticams. Sabiedrība ir noraizējusies par līmes ostīšanu, heroīnu utt. Ik gadu no līmes ostīšanas mirst mazāk kā desmit cilvēku, bet no heroīna mazāk kā simts.