Šī pārliecināšana ir ļoti spēcīga, un jums būtu jāapzinās tās iedarbība. Vecāki smēķētāji atcerēsies Pola Tempļa detektīvseriālu, kas bija populārs pēckara radioraidījums. Viena no sērijām bija par atkarību no marihuānas jeb "zālītes". Smēķētājiem nezinot, ļaundari pārdeva cigaretes, kurās bija "zālīte". Nebija nekādu negatīvu seku. Ļaudis tikai kļuva atkarīgi un tupināja pirkt šīs cigaretes. (Simtiem smēķētāju manu konsultāciju laikā atzinās, ka pamēģinājuši zālīti, bet neviens neteica, ka kļuvis no tās atkarīgs.) Pirmoreiz klausījos šo raidījumu septiņu gadu vecumā. Tās bija manas pirmās zināšanas par narkotikām. Doma par atkarību, kas liek uzņemt šo vielu, izraisīja manī šausmas, arī šodien, lai gan esmu pārliecināts, ka zālīte neizraisa atkarību, es neuzdrošinātos ievilkt kaut dūmu. Ironiski, ka kļuvu atkarīgs no populārākās narkotikas pasaulē. Ja vien Pols Tempis būtu mani brīdinājis par pašu cigareti. Ironiski, ka šodien, pēc vairāk nekā četrdesmit gadiem, cilvēce iegulda tūkstošiem mārciņu vēža izpētē, kamēr tiek tērēti miljoni (tajos iegulda arī valdība), lai padarītu veselus pusaudžus atkarīgus no tabakas.
Tūliņ mēs šo "smadzeņu skalošanu" likvidēsim. Nesmēķētājs neko nezaudē, kamēr nabaga smēķētājam uz mūžu tiek atņemta:
VESELĪBA,
ENERĢIJA,
LABKLĀJĪBA,
DVĒSELES MIERS,
PAŠPĀRLIECINĀTĪBA,
DROSME,
PAŠCIEŅA,
LAIME,
BRĪVĪBA.
Un ko viņš iegūst, upurējot tik daudz? PILNĪGI NEKO — izņemot ilūzijas par miera un pašpaļāvības atgūšanu, ko nesmēķētājs izbauda visu laiku.
Atvieglojot atmešanas simptomus
Kā jau paskaidroju, smēķētāji domā, ka smēķē prieka pēc, lai atslābinātos vai uzmundrinātu sevi. īstenībā tie ir tikai māni. Patiesais iemesls ir vēlme atvieglot "atradināšanās" periodu.
Iesākumā tas ir mūsu palīginstruments. Mēs to varam sabiedrībā izmantot vai neizmantot. Lai gan baisā ķēde jau ir sākusies. Mūsu zemapziņa iemācās, ka noteiktā laikā izsmēķēta cigarete mēdz būt patīkama.
Jo atkarīgāki kļūstam, jo lielāka kļūst vajadzība remdēt tukšumu, cigarete mūs nomāc aizvien vairāk, un mēs aizvien vairāk esam pārliecināti par pretējo. Tas notiek tik lēni un pakāpeniski, ka to grūti pamanīt. Katru dienu mēs jūtamies tāpat kā iepriekšējā dienā. Daudzi smēķētāji neaptver, ka ir atkarīgi, līdz mēģina pārtraukt, un pat tad daudzi to neatzīst. Daži īpaši "uzticīgie" visu mūžu patur galvu smiltīs, mēģinot pārliecināt sevi un pārējos, ka izbauda smēķēšanu.
Ar simtiem pusaudžu man bijusi šāda saruna.
Es: - Aptver, ka nikotīns ir narkotika un vienīgais iemesls, kāpēc tu smēķē, ir tas, ka esi atkarīgs.
Pusaudzis: - Muļķības! Man tas patīk; ja tā nebūtu, es pārtrauktu.
Es: - Pārtrauc uz nedēļu, lai pierādītu, ka vari, ja gribi.
Pusaudzis: - Nav vajadzības. Man tas patīk. Ja es gribētu, pārtrauktu.
Es: - Tikai pārtrauc uz nedēļu, lai pierādītu sev, ka neesi atkarīgs.
Pusaudzis: - Kāpēc? Man tas patīk.
Kā jau minēju, smēķētāji mēdz remdēt diskomfortu, kad izjūt stresu, garlaicību, cenšas koncentrēties vai atslābināties. Par to runāšu nākamajās nodaļās.
Stress
Es nedomāju tikai dzīves lielās traģēdijas, bet ikdienas stresu: kontaktēšanos ar cilvēkiem, telefona sarunas, mājsaimnieču bažas utt.
Labs piemērs ir parasta saruna pa telefonu. Daudziem cilvēkiem, īpaši uzņēmējiem, tās rada dažādas stresa situācijas. Reti zvana apmierināti klienti vai draudzīgs priekšnieks. Parasti tiek risināti konflikti, kaut kas noiet greizi vai kāds izsaka savas prasības. Tādā brīdī smēķētājs aizdedz cigareti, ja vēl nav to izdarījis. Viņš nezina, kāpēc to dara, bet šķiet, ka tas viņam palīdz.
Kas īstenībā notiek? Pats to neapzinoties, viņš jau cieš no "atradināšanās" diskomforta. Daļēji to remdējot, mazinās arī vispārējais stress un smēķētājs izjūt sava veida atbalstu. Tobrīd šis atbalsts nav māns. Smēķētājs patiesi jūtas labāk nekā pirms aizsmēķēšanas. Lai gan pat smēķējot viņš ir saspringtāks par nesmēķētāju, jo, lietojot narkotiku arvien ilgāk, tā jūs arvien vairāk sagrauj un arvien mazāk atjauno, kamēr smēķējat.
Es solīju, ka nebūs šoka terapijas. Nākamajā piemērā necentīšos jūs šokēt, bet tikai uzsvērt, ka cigaretes nevis atslābina, bet sagrauj nervus.
Iedomājieties, ka esat nonācis tiktāl, ka ārsts grasās amputēt jums kājas, ja nepārtrauksiet smēķēt. Uz brīdi iztēlojieties dzīvi bez savām kājām. Pamēģiniet iedomāties, kā jūtas cilvēks, kas ir šādi brīdināts, taču turpina smēķēt, un viņa kājas tiek amputētas.
Dzirdot šādus stāstus, uztvēru tos kā izdomājumu. Patiesībā vēlējos, kaut ārsts man ko tādu pateiktu, jo tad es būtu atmetis. Kaut arī biju smadzeņu eksplozijas gaidās un rēķinājos ne tikai ar kāju, bet ar dzīvības zaudēšanu, neuzskatīju sevi par dīvaini, bet tikai par pastāvīgu smēķētāju.
Šādi stāstiņi nav kaprīzes. Tieši to ar jums dara šausmīgā viela. Laika gaitā tā jums sistemātiski atņem mieru un drosmi. Jo mazāk pašpaļāvības jums paliek, jo vairāk jūs esat pārliecināti par pretējo. Mēs visi esam dzirdējuši par paniku, kas pārņem smēķētāju, esot ārpus mājas vēlu vakarā un baidoties, ka cigarešu krājumi varētu beigties. Nesmēķētāji no tās necieš. Cigarete rada šo sajūtu. Turklāt, laikam ejot, cigaretes ne tikai iznīcina mūsu nervus, bet arī saindē organismu un sagrauj fizisko veselību. Sasniedzis stadiju, kad cigarete viņu jau nogalina, smēķētājs ir pārliecināts, ka cigarete dod viņam drosmi, un nespēj iedomāties dzīvi bez tās.