"Jūsu grāmatu pirms astoņiem gadiem man iedeva kāds draugs, izbijis smēķētājs. Tikko pabeidzu to lasīt. Nožēloju tikai to, ka esmu izšķiedis astoņus gadus."
"Tikko pabeidzu lasīt par Vieglo ceļu. Ir pagājušas tikai četras dienas, bet es jūtos tik lieliski un zinu, ka man vairs nekad nebūs jāsmēķē. Pirmoreiz iesāku lasīt jūsu grāmatu pirms pieciem gadiem, izlasīju līdz pusei, un mani pārņēma panika. Zinu, ja būtu turpinājusi lasīt, būtu atmetusi. Vai es nebiju smieklīga?"
Nē, šī jaunā dāma nebija smieklīga. Es minēju burvju podziņu. Vieglais ceļš darbojas gluži kā šī maģiskā podziņa. Ļaujiet paskaidrot — Vieglais ceļš pats par sevi nav maģisks, taču man un tūkstošiem bijušo smēķētāju, kam atmest bija tik viegli un patīkami, tas šķiet tīrā burvestība!
Šis ir brīdinājums. Mēs atrodamies vistas un olas situācijā. Katrs smēķētājs grib atmest, un katram tas var būt viegli un patīkami. No atmešanas smēķētāju attur tikai bailes. Lielākais ieguvums ir no šīm bailēm atbrīvoties. Bet jūs no tām nebūsiet pilnībā brīvs, iekams neizlasīsiet grāmatu. Gluži otrādi, lasot tās var pieaugt un neļaut jums pabeigt grāmatu, kā tas notika ar jauno dāmu trešajā piemērā.
Jūs neizvēlējāties iekrist šajā slazdā, taču saprotiet, ka nevarēsiet no tā izbēgt, ja vien nepieņemsiet šādu lēmumu. Iespējams, jūs jau raustāt pavadu. No otras puses, jūs varētu mākt bažas. Jebkurā gadījumā paturiet prātā to, ka JUMS NAV PILNĪGI NEKĀ, KO ZAUDĒT!
Ja, pabeidzis lasīt grāmatu, nolemsiet, ka vēlaties turpināt smēķēt, nekas jūs no tā neatturēs. Jums nav pat jāpārtrauc smēķēšana vai jāierobežo cigarešu daudzums, kamēr lasāt, un atcerieties — nav nekādas šoka terapijas. Gluži otrādi, man jums ir tikai patīkamas ziņas. Vai spējat iztēloties, kā jutās grāfs Montē Kristo, beidzot izkļuvis no cietuma? Tā jutos es, kad izkļuvu no nikotīna lamatām. Tā jūtas miljoniem smēķētāju, kas izmantojuši manu metodi. Grāmatas beigās TĀ JUTĪSIETIES ARĪ JŪS! AIZIET!
Ievads
ES IZĀRSTĒŠU PASAULI NO SMĒĶĒŠANAS
Es runāju ar savu sievu. Viņa nodomāja, ka neesmu pie pilna prāta. Tas ir saprotams, ja ņem vērā to, ka viņa bija redzējusi, kā es izgāžos neskaitāmajos atmešanas mēģinājumos. Pēdējais bija pirms diviem gadiem. Patiesībā es piedzīvoju pusgada šķīstītavu, pirms beidzot sabruku un aizdedzināju cigareti. Nekaunos atzīt, ka raudāju kā zīdainis. Raudāju, jo zināju, ka esmu nolemts smēķēšanai uz mūžu. Biju ielicis šajā mēģinājumā tik daudz pūļu un zināju, ka man nebūs spēka izturēt šo pārbaudījumu vēlreiz. Es neesmu vardarbīgs cilvēks, taču, ja kāds aizbildnieciski noskaņots nesmēķētājs tobrīd man teiktu, ka visi smēķētāji var atmest viegli un uz visiem laikiem, negalvoju par savu rīcību. Kaut gan esmu pārliecināts — jebkura zvērināto tiesa, kurā ir tikai smēķētāji, mani attaisnotu.
Iespējams, arī jums šķiet neticami, ka jebkurš var atmest viegli un ar prieku. Ja tā, lūdzu, neizmetiet šo grāmatu papīrkurvī. Lūdzu, uzticieties man. Galvoju, ka arī jūs varat atmest smēķēšanu bez grūtībām.
Lai nu kā, te nu es biju, divus gadus vēlāk, aizdedzot, kā biju pārliecināts, savu pēdējo cigareti, stāstot sievai ne tikai to, ka esmu jau laimīgs nesmēķētājs, bet arī to, ka izārstēšu pasauli no smēķēšanas. Jāatzīst, ka tolaik viņas skepse man šķita pat kaitinoša, tomēr tā nekādi nemazināja manu lidojuma sajūtu. Laikam mans prieks par to, ka jau esmu laimīgs nesmēķētājs, sašķobīja perspektīvu. No šodienas pozīcijām raugoties, varu viņai piekrist un saprotu, kāpēc Džoisa un pārējie draugi un radinieki mani neņēma par pilnu.
Atskatoties uz savu dzīvi, man šķiet, ka visa mana pastāvēšana bijusi gatavošanās, lai atrisinātu smēķēšanas problēmu. Pat tie neciešamie gadi, ko pavadīju, mācoties par grāmatvedi, bija nenovērtējami, lai atklātu smēķēšanas slazda mīklas. Runā, ka nav iespējams muļķot visus cilvēkus visu laiku, bet domāju, ka tabakas ražotāji jau gadiem dara tieši to. Tāpat domāju, ka esmu pirmais, kas patiesi izprot smēķēšanas lamatas. Ja šķietu iedomīgs, ļaujiet piebilst, ka tā nav sevis slavināšana, bet dzīves apstākļu sakritība.
Zīmīgā diena bija 1983. gada 15. jūlijs. Neesmu izbēdzis no Koldicas nāves nometnes, bet iedomājos, ka tie, kas izbēga, izjuta to pašu atvieglojumu un prieku, ko es, aizdedzot savu pēdējo cigareti. Sapratu, ka esmu atklājis to, pēc kā lūdzas katrs smēķētājs, — vieglu veidu, kā atmest smēķēšanu.
Pēc tam, kad biju šo metodi izmēģinājis ar smēķējošajiem draugiem un radiem, pametu grāmatvedību un kļuvu par pilnas slodzes konsultantu, lai palīdzētu atbrīvoties citiem smēķētājiem.
Pirmais šīs grāmatas izdevums iznāca 1985. gadā. Mani iedvesmoja viena no manām neveiksmēm — cilvēks, par kuru stāstu 25. nodaļā. Viņš divreiz iegriezās pie manis, un katru reizi mēs abi nonācām līdz asarām. Viņš bija tik saspringts, ka nespēju likt viņam atslābināties un uztvert to, ko saku. Cerēju — ja es to visu spētu pierakstīt, viņš piemērotākā brīdī varētu to izlasīt un pārlasīt, un tas viņam palīdzētu uztvert informāciju.
Es nešaubījos, ka Vieglais ceļš uz citiem smēķētājiem iedarbosies tikpat efektīvi kā uz mani. Kaut gan, apsverot metodes sakopošanu grāmatā, biju nobažījies. Veicu tirgus izpēti, komentāri nebija uzmundrinoši:
"Kā gan grāmata var palīdzēt man atmest? Man nepieciešams gribasspēks!"
"Kā gan grāmata var novērst netīkamos atmešanas simptomus?"
Turklāt man pašam bija šaubas. Klīnikās bieži gadījās, ka klients bija pārpratis kādu svarīgu punktu. Es varēju situāciju labot. Bet kā to varētu grāmata? Es labi atceros studiju gados piedzīvoto aizkaitinājumu, kad nesapratu grāmatā sacīto vai nepiekritu tam, taču nevarēju saņemt paskaidrojumu. Nojautu arī to, ka lasīšana nav populārs ieradums, īpaši šajā TV un video laikmetā.