Tumšas, baisas ēnas
Vēl viens no atmešanas lielajiem priekiem ir atbrīvošanās no baisajām ēnām apziņas dzīlēs.
Visi smēķētāji zina, ka ir vientieši, un nobloķē savu prātu pret smēķēšanas postošo iedarbību. Lielāko daļu laika smēķēšana ir automātiska, taču zem šīs virsmas no zemapziņas uzglūn melnās ēnas.
Atmetot smēķēšanu, rodas dažas brīnišķīgas priekšrocības. Par dažām nojautu jau sava "smēķētāja mūža" laikā: par draudiem veselībai, naudas izšķiešanu un par smēķēšanas muļķīgumu. Tomēr manas bailes pārtraukt bija tik lielas un es biju tik apsēsts, pretojoties labvēļu un citu cilvēku pūliņiem mani pārliecināt, ka visa mana enerģija un izdoma bija vērsta uz to, lai atrastu kādu neveiklu attaisnojumu, kas atļautu man turpināt smēķēt.
Pārsteidzoši, ka ģeniālākās domas man ienāca prātā, kad jau centos atmest. Uz tām mani, protams, pamudināja bailes un nospiestība, ko pārdzīvoju, mēģinot atmest ar gribasspēka metodi. Nekādi nespēju nedomāt par veselības un finansiālajiem aspektiem. Taču tagad, kad esmu brīvs, mani pārsteidz tas, cik daudzus atmešanas ieguvumus es tolaik ignorēju. Jau minēju verdzību, kad pusi dzīves mēs drīkstam smēķēt, darām to automātiski un vēlamies, kaut tas nebūtu jādara, pārējā laikā jūtamies nelaimīgi un ierobežoti, jo sabiedrība aizliedz mums smēķēt. Pēdējā nodaļā pieminēju neticamo prieku par atjaunoto enerģiju. Man lielākais prieks atbrīvojoties nebija ne veselība, ne nauda, ne enerģija, nedz arī verdzības beigas, bet gan šo baiso ēnu izzušana, tas, ka vairs nejutos vainīgs un nicināts nesmēķētāju sabiedrībā, bet, pats svarīgākais, — es atkal spēju sevi cienīt.
Vairums smēķētāju nav bezgribas radījumi, kā tam tic sabiedrība un viņi paši. Pārvaldīju pārējās savas dzīves jomas. Nicināju sevi par to, ka biju atkarīgs no tabakas, kas iznīcināja manu dzīvi. Nespēju izteikt nevaldāmo prieku par atbrīvošanos no šīm baisajām ēnām, atkarības un pašnicinājuma. Nespēju izteikt, cik jauki ir noskatīties uz citiem smēķētājiem, jauniem, veciem, "gadījuma" vai pastāvīgajiem smēķētājiem, izjūtot nevis skaudību, bet žēlumu, un priecājoties par to, ka vairs neesi tabakas vergs.
Pēdējās divās nodaļās stāstīju par ievērojamām nesmēķētāja dzīves priekšrocībām. Uzskatu par nepieciešamu sniegt sabalansētu priekšstatu, tāpēc nākamajā nodaļā sarindošu smēķēšanas priekšrocības.
Jūsu priekšrocības, ja esat smēķētājs
Gribasspēka metode
Mūsu sabiedrībā ir pieņemts uzskatīt, ka atmest smēķēšanu ir ļoti grūti. Pat grāmatas, kas sniedz padomus, kā to izdarīt, sākas ar brīdinājumiem, cik ļoti grūti tas ir. Patiesībā tas ir līdz smieklīgumam viegli, jā, es saprotu, ka apšaubāt šo apgalvojumu, bet apsveriet to.
Ja gribat noskriet kilometru ātrāk par divarpus minūtēm, tas ir grūti, jums jātrenējas daudzus gadus, un pat tad varbūt nebūsiet spējīgs to izdarīt. (Liela daļa no jūsu sasnieguma ir apziņā. Vai nav dīvaini, cik tas bija grūti, līdz to izdarīja Banisters, un šodien tā ir norma?)
Lai atmestu smēķēšanu, viss, kas jums jādara, — jāpārtrauc to darīt. Neviens (izņemot jūs pašu) nespiež jūs smēķēt, un, pretēji ēdienam un dzērienam, jums to nevajag, lai izdzīvotu. Tad kāpēc tam vajadzētu būt grūti, ja vēlaties to darīt? Patiesībā tas tā nav. Atmešanu apgrūtina paši smēķētāji, izmantojot gribasspēka metodi. Par gribasspēka metodi es saucu jebkuru stratēģiju, kas liek smēķētājam domāt, ka viņš kaut ko upurē. Padomāsim par gribasspēka metodi.
Mēs neizlemjam kļūt par smēķētājiem. Mēs tikai eksperimentējam ar pāris pirmajām cigaretēm un esam pārliecināti, ka varam atmest jebkurā brīdī, jo tās garšo tik šausmīgi. Turklāt mēs šīs pirmās cigaretes izsmēķējam, kad vēlamies, tas parasti notiek pasākumos un citu smēķētāju sabiedrībā.
Pirms to aptveram, mēs jau ne tikai regulāri pērkam cigaretes un smēķējam, kad vēlamies, bet darām to katru dienu. Smēķēšana ir kļuvusi par mūsu dzīves sastāvdaļu.
Mēs pārliecināmies, lai mums līdzi vienmēr būtu cigaretes. Mēs ticam, ka tās uzlabo maltītes un pasākumus un mazina stresu. Mums, šķiet, neienāk prātā, ka tāda pati cigarete no tādas pašas paciņas pēc maltītes garšo tāpat kā no rīta. Patiesībā smēķēšana neuzlabo maltītes un nekliedē stresu, smēķētāji vienkārši domā, ka nespēj izbaudīt ēdienreizi un tikt galā ar stresu bez cigaretes.
Parasti paiet ilgs laiks, lai mēs saprastu, ka esam atkarīgi, jo ciešam no ilūzijas, ka smēķētāji smēķē, jo izbauda cigareti, nevis tāpēc, ka tā viņiem jāizsmēķē.
Parasti mēs aptveram šīs problēmas esamību tikai tad, kad cenšamies atmest. Pirmie atmešanas mēģinājumi vienmēr ir sākumposmā, un tos izraisa ierobežotie naudas resursi (puisis sastop meiteni, un viņi taupa naudu kopīgām mājām un nevēlas tērēt naudu cigaretēm) vai veselība (pusaudzis joprojām aktīvi nodarbojas ar sportu un jūt, ka viņam trūkst elpas). Lai arī kāds būtu iemesls, smēķētājs parasti nogaida līdz saspringtai situācijai, vai tā būtu veselība vai nauda. Mazais monstrs ir jābaro. Tad smēķētājam vajadzīga cigarete, un tās trūkums viņu satrauc vēl vairāk. Lieta, ko viņš izmanto stresa kliedēšanai, nav pieejama, un tas satraukumu trīskāršo. Visiespējamākais rezultāts ir kompromiss: "Es smēķēšu mazāk," vai "Neesmu izvēlējies īsto laiku," — vai arī "Pagaidīšu, līdz manā dzīvē nebūs stresa." Un, kad stresa vairs nav, viņam nav vajadzības atmest līdz nākamajam stresa periodam. Protams, ka brīdis nekad nav īstais, jo vairumam cilvēku dzīve kļūst aizvien stresaināka un spriedze nemazinās. Mēs atstājam vecāku pajumti un ienākam jaunu māju, hipotēku, bērnu audzināšanas un atbildīgo amatu pasaulē. Protams, smēķētāja dzīvē spriedze vispār nevar mazināties, jo to rada cigarete. Pieaugot uzņemtā nikotīna daudzumam, palielinās arī stress un ilūzija par cigarešu nepieciešamību.