Par laimi, tā nav tiesa — gluži otrādi. Nesmēķētāja dzīve ir neizsakāmi baudāmāka, taču tieši šis malds trīsdesmit trīs gadus lika man smēķēt, un, ja tā būtu patiesība, es joprojām to darītu (labojums — manis šeit nebūtu).
Nomāktībai, ko pārdzīvo smēķētājs, nav nekāda sakara ar "atradināšanās" perioda komplikācijām. Tiesa, tā šo sajūtu veicina, taču patiesās sāpes ir apziņā, un tās rada šaubas un nedrošība. Tas ir stresa paveids — smēķētājs jūtas nomākts un apdraudēts, jo domā, ka patiesi kaut ko upurē. Viens no brīžiem, kad prāts saka: "Uzpīpē!" — ir tieši stresa situācijas. Tāpēc, tiklīdz viņš pārtrauc, viņš vēlas cigareti. Bet tagad viņš nedrīkst, jo ir atmetis. Tas savukārt rada stresu.
Procesu apgrūtina arī tas, ka gaidām — kaut kas notiks. Ja jūsu mērķis ir nokārtot braukšanas eksāmenu, tas tiek sasniegts, kad to nokārtojat. Gribasspēka metodes laikā jūs sakāt: "Es varu pietiekami ilgi iztikt bez cigaretes. Vēlme smēķēt ar laiku pazudīs."
Kā jūs zināsiet, ka esat to sasniedzis? Atbilde ir — jūs nekad to nezināsiet, jo gaidāt, lai kaut kas notiktu, bet nekas cits nenotiks. Jūs pārtraucāt, kad smēķējāt pēdējo cigareti, un tagad viss, ko gaidāt, ir — cik ilgs laiks paies, līdz padosieties.
Kā jau iepriekš teicu, ciešanas ir garīgas, un tās izraisa nedrošība. Fizisku sāpju nav, bet efekts ir spēcīgs. Smēķētājs ir nelaimīgs un jūtas nedrošs. Viņš kļūst apsēsts ar smēķēšanu.
Depresija var ilgt dienām un pat nedēļām. Prātu pārņem šaubas un bailes.
"Cik ilgi turpināsies tukšuma sajūta?" "Vai es jelkad vēl būšu laimīgs?" "Vai gribēšu no rītiem celties?" "Vai vēl kādreiz izbaudīšu maltītes?"
"Kā es turpmāk tikšu galā ar stresu?"
"Vai sabiedrība man sagādās prieku?"
Smēķētājs gaida dažādus uzlabojumus, bet, kamēr viņš jūtas nožēlojams, cigarete kļūst nenovērtējama.
Patiesībā jau viņā kaut kas notiek, tikai smēķētājs to neapzinās. Ja viņš spēj neuzņemt nikotīnu trīs nedējas, fiziskā tieksme pēc tā zūd. Tomēr "atradināšanās" simptomi ir tik maigi, ka smēķētājs tos pat nemana. Bet pēc trim nedēļām daudzi smēķētāji sajūt, ka ir "atmetuši". Lai to pierādītu, tiek aizdegta cigarete. Tā garšo briesmīgi, bet bijušais smēķētājs atkal ir piegādājis organismam nikotīnu, kas lēnām zūd, tiklīdz cigarete nodziest. Un tagad kāda balss zemapziņā saka: "Tu gribi vēl vienu." Patiesībā viņš jau bija atmetis, bet diemžēl atkal padarīja sevi atkarīgu.
Parasti viņš neaizsmēķē nākamo cigareti tūlīt. Viņš domā: "Es negribu atkal kļūt atkarīgs." Tāpēc viņš drošu laika sprīdi nogaida. Tās var būt stundas, dienas, pat nedēļas. Bijušais smēķētājs tagad var teikt: "Re, es nekļuvu atkarīgs, tāpēc droši varu izsmēķēt vēl vienu." Viņš atkal ir iekritis tajā pašā slazdā.
Smēķētāji, kas guvuši panākumus ar gribasspēka metodi, domā, ka tas ir ilgi un grūti, jo galvenā problēma ir "smadzeņu skalošana", un smēķētājs diedelē cigaretes vēl ilgi pēc tam, kad fiziskā atkarība ir beigusies. Ja viņš iztur pietiekami ilgi, tad atklāj, ka nav jāpadodas. Viņš beidz nīkuļot, pieņem, ka dzīve iet uz priekšu un ir jauka bez cigaretes.
Daudziem smēķētājiem izdodas atmest, izmantojot šo metodi, taču tas ir grūti un sarežģīti, un neveiksmju ir daudz vairāk nekā pozitīvu rezultātu. Pat tie, kam tas izdevies, visu pārējo dzīvi ir ļoti nestabili. Viņos vēl ir masu pārliecināšanas ideju paliekas, un viņi joprojām tic, ka cigarete dažādās dzīves situācijās var uzmundrināt. (Vairums nesmēķētāju arī cieš no šīs ilūzijas. Arī viņi ir pakļauti "smadzeņu skalošanai", taču vai nu nav spējīgi iemācīties "izbaudīt" smēķēšanu, vai arī baidās no tās mīnusiem.) Tas izskaidro, kāpēc smēķētāji, kas ilgāku laiku nav smēķējuši, atkal atsāk to darīt.
Daudzi bijušie smēķētāji laiku pa laikam izsmēķē kādu cigāru vai cigareti, uztverot to kā "īpašu balvu" vai arī lai pārliecinātos, cik briesmīgi tās garšo. Tas arī notiek, taču, tiklīdz cigarete nodziest, nikotīns atstāj organismu un balss no zemapziņas saka: "Tu gribi vēl vienu." Ja viņi aizsmēķē vēl vienu, arī tā garšo atbaidoši, tāpēc viņi domā: "Lieliski! Kamēr man tas nesagādā prieku, es nekļūšu atkarīgs. Es atmetīšu pēc Ziemassvētkiem/brīvdienām/šīm grūtībām."
Par vēlu. Viņi jau ir atkarīgi. Slazds, kurā viņi jau reiz bija iekrituši, sagūsta savu upuri no jauna.
Es joprojām apgalvoju — smēķēšanā nav baudas. Un nekad nav bijis. Ja mēs smēķētu tāpēc, ka to izbaudām, neviens nekad neizsmēķētu vairāk par vienu cigareti. Mēs pieņemam, ka izbaudām cigareti, jo nespējam ticēt, ka būtu tik stulbi un smēķētu, ja tas mums nesagādātu baudu. Tāpēc smēķēšana ir saistīta ar zemapziņu. Ja jūs, smēķējot katru cigareti, apzinātos, ka plaušās nonāk indīgie dūmi, un jums būtu sev jāsaka: "Dzīves laikā tas man izmaksās 50 000 mārciņu, un tieši šī cigarete var novest mani pie plaušu vēža," — izzustu pat ilūzija par jelkādu baudu. Kad cenšamies bloķēt savu apziņu no sliktā, jūtamies muļķīgi. To atzīt būtu nepanesami. Ja pavērosiet smēķētājus sabiedrībā, redzēsiet, ka viņi ir laimīgi tikai tad, kad neapzinās, ka smēķē. Tiklīdz viņi sāk to apzināties, tā samulst un jūtas neērti. Mēs smēķējam, lai pabarotu to mazo monstru. Un, kad reiz būsiet atbrīvojies no mazā monstra savā ķermenī un lielā monstra savā apziņā, nejutīsiet vairs ne vajadzību, ne vēlmi smēķēt.