Mirdza Kļava
kaķēnijas pasaka
.
Tas notika pirms sākās kēnijas pasaka
Bija pelēcīga diena, kad viss izskatās pelēks, un kā melns mākonis uzmācas doma, ka nekādi brīnumi nevar notikt. Piegāju pie loga, klausījos lietus lāšu pakšķēšanu uz palodzes. Atmiņā pieteicās skumja mūzika. Nezin kāpēc ienāca prātā - pasaulē esot tāda kaķu valsts Kaķēnija. Tam gan nenoticēju, tomēr būtu interesanti uzzināt, kā viņi tajā Kaķēnijā dzīvo. Pēkšņi ieskanējās durvju zvans. Nevienu ciemiņu todien necerēju sagaidīt. Kad atvēru durvis, izbrīnījusies paliku stāvam pie sliekšņa kā grīdai pielīmēta. Ieraudzīju kāpņu telpas pustumsā baltu, skaistu kaķenīti. Viss viņai bija balts - pati balta, mētelītis balts, zābaciņi balti, pat plecu soma balta un lietussargs arī balts, tikai acis zilas kā neaizmirstulīšu ziedi.
- Labdien, - kaķenīte laipni sveicināja, - esmu Kaķēnijas lielākā laikraksta "Labrīt, Kaķēnija" žurnāliste. Vai drīkstu ar jums aprunāties?
- Lūdzu, ienāciet, - atjēgusies no pirmā pārsteiguma, atrāvos no grīdas.
Apsēdāmies pie galda. Pirmā iesāka runāt kaķenīte:
- Man ir lūgums, lai jūs izlasiet Runča Sapņotāja sacerējumu par Kaķēniju.
- Kāpēc jūs izvēlējāties tieši mani?
- Mēs kopīgi ar Runci Sapņotāju atvērām cilvēku telefonu grāmatu un, tajā lappusē, kas nejauši atšķīrās, es ar ķepu vilku pa telefona numuriem. Tā sagadījās - ķepa apstājās pie jūsu uzvārda.
- Varbūt mazliet pastāstiet par Runci Sapņotāju, - es kļuvu ziņkārīga.
- Centīšos izteikties īsi, - baltā kaķenīte ievilka elpu. Tas gan liecināja, stāstījums nebūs tik īss kā solīts.
- Runcis Sapņotājs ir pensionēts vēstures skolotājs, viņš sadomājis uzrakstīt ko līdzīgu vēstures grāmatai mazajiem kaķēniem. Viņš domājot tā: dzīve mazajiem kaķēniem jārādot ne tikai no labās puses vien, bet arī sliktais neesot jāslēpj. Labāks var kļūt ne tikai, ņemot piemēru no labā, bet saprotot arī to, kas ir slikts.
Izmantoju brīdi, kad kaķenīte apklusa un pajautāju:
- Kāpēc Runcis Sapņotājs grib, lai kāds no cilvēkiem uzzina, ko viņš sarakstījis?
- Sapņotājam ir ļoti plaša bibliotēka. Dzīvoklī grāmatu plaukti līdz pat griestiem un pie katras brīvās sienmalas. Viņa plauktos atrodamas arī daudzas cilvēku grāmatas, pat laikrakstu sējumi. Viņš esot secinājis; pie cilvēkiem šis tas notiekot tāpat kā Kaķēnijā. Vēl man jāteic, uzvārds Sapņotājs ir tikai iesauka, kuru Runcis sev paņēmis kā literāro pseidonīmu. Patiesībā viņa īstais uzvārds ir Baltķepītis.
Piedāvāju kaķenītei žurnālistei krūzīti piena, viņa neatteicās. Tā mēs, malkojot pienu, vēl parunājāmies. Uzzināju, ka žurnāliste kaķenīte saucas Zilactiņa. Viņa solījās pēc mēneša atnākt aprunāties, ko es sakot par "Kaķēnijas pasaku".
Tālāk - turpinājumā, bez manas iejaukšanās, sekos Runča Sapņotāja pasaka.
Runcis sapņotājs
Kaķēnijas pasaka
Jaunāko laiku vēsture mazajiem kaķēniem
Parasta ikdiena
Ticiet vai neticiet, nevis reiz bija, bet vēl arvien ir tāda valsts "Kaķēnija", un, kā to var iedomāties, galvenie iemītnieki šajā valstī ir kaķi, bet tur dzīvo arī citi dzīvnieki, pat pasaules slavenā dziedātāja Lakstīgala Dziesmiņas jaunkundze. Daži citi dzīvnieki iecelti lielos amatos, piemēram, pilsētu apzaļumošanas ministra gods atvēlēts āzim Augusta kungam.
Jocīgi, bet dažreiz ar kaķiem gadās tāpat kā ar cilvēkiem. Ir kaķi bezpajumtnieki, un vai cilvēkiem nav bezpajumtnieku?
Šoreiz būs runa par kādu parastu Kaķēnijas dienu.
Valsts lielākās pilsētas Runcības centrā, nemaz nekautrēdamies, sevi izrāda plašs asfaltēts pagalms. Tur neredz nevienu koku, nevienu puķi, toties kuplā skaitā sastājušās atkritumu kastes, tikpat pelēkas kā pagalma asfalts. Agri rītā, kad dienas gaisma vēl nav pilnībā uzvarējusi nakts melnumu, tādā pelēcīgā pusgaismā pagalma klusumu apēd trokšņojošs kaķu bezpajumtnieku pulciņš. Šie agrie ciemiņi liek saprast, ka atkritumu kastes nav derīgas vienīgi visa nevajadzīgā izmešanai. Tās var noderēt sameklēt kāda cita izmestu ēdamo vai apģērba gabalu.
Pailgu brīdi kaķi bezpajumtnieki cītīgi rakņājās atkritumu kastēs, meklēto vai nu atraduši, vai arī, kā bieži gadās, neatraduši, izklīst kur kurais.
Pagalms var mierīgi atpūsties, tik vien dzirdams, kā garām aizrūcinās kāda automašīna.
Todien pārvietošanās līdzeklī, ko sauc par auto, sēdēja labi barots, apaļīgs, patīkams Runcis Apalītis. Viņa braucamais aizslīdēja garām pelēkajam pagalmam, un drīz vien apstājās pie Ūsaino Valsts Domes rozā nama. Sākumā paši domnieki bija iecerējuši nosaukumu "Gudro Galvu Dome", bet Kaķēnijas iedzīvotāji izteica protestu šādam nosaukumam, jo no ārpuses nevarot redzēt, vai galvā ir iekšā gudrība. Varbūt tā ir pavisam tukša, vai vēl sliktāk - pilna ar muļķību. Bet ar ūsām ir vienkārši - kuram kaķim to trūkst? Neko darīt, rīkoja referendumu. Pārliecinoši uzvarēja tie kaķēnieši, kuri balsoja par nosaukumu "Ūsaino Valsts Dome".
Torīt patīkamais r uncis Apali tis tikko aizcirta mašīnas durvis no ārpuses, tūdaļ skriešus šķērsoja rozēm apstādīto laukumiņu Valsts Domes mājas priekšpusē. Viņš jutās kā ļoti nozīmīga persona, jo bija paredzēts apspriest svarīgu jautājumu. Un balsošanā viņa balsij var būt izšķiroša nozīme. Svarīgais jautājums līdz sirds dziļumiem skāra arī paša Apalīša personīgās intereses. Vajadzēja izlemt, kāda naudas summa - kaķukos (tā sauca Kaķēnijas naudu) izmaksājama prēmijā pašam Apalītim un vēl dažiem mazākiem priekšniekiem.