Runcis ministrs piecēlās no dīvāna, uz kura bija atlaidies guļus un piegāja galdam.
- Lūdzu, pusdienas jāēd, kamēr vēl siltas,- kaķēns mudināja.
- To ēdienu tu sauc par pusdienām? Esmu pieradis citādam ēdienam.
- Dažreiz no ieradumiem jāatsakās.
- Nes visu prom, es uz galda pusi pat paskatīties nevaru.
- Kā kungs vēlas,- kaķēna Dvēselītes draugs Daudzzinītis visu atnesto salika atpakaļ kurvītī un aizgāja.
Vakariņu laikā ministra kungu atkal apciemoja kaķēns Daudzzinītis. Šoreiz uz galda nolika ar cukuru saldinātas tējas krūzīti un šķīvīti ar trim plānām vislētākās rupjmaizes šķēlēm, apziestām ar plānu, gandrīz nesaskatāmu, margarīna kārtiņu.
Ministra kungs tēju izdzēra, bet maizi lika aizvākt.
Nākošā dienā brokastis uz trīsstūra galdiņa nolika kafijas krūzi un divas baltmaizes šķēles ar plānu siera šķēlīti virspusē.
Ministra kungs sāka ēst. Turpinājās viņa barošana ar visvienkāršākajiem ēdieniem, viņš dabūja nogaršot pat ar mizām vārītus kartupeļus, kuru vienīgā piedeva bija sāls trauciņā. Svētdienā kartupeļiem uz šķīvja blakus gulēja neliela kotlete.
Tā tas turpinājās trīs nedēļas. Ministra kungs acīm redzami tievēja. Draugi nolēma: nu ir pienācis laiks gūstekni laist brīvībā, tad redzēs, vai ir guvis kādu mācību.
Lai trīs nedēļu laikā runcis ministra kungs neatpaliktu no sabiedriskās dzīves jaunumiem, viņam piegādāja arī laikrakstus. Palīdzēšanas ministra mīklainā pazušanā Kaķēnijas avīzes izteica dažādus minējumus. Vieni rakstīja, ka ministra kungs esot devies radošā komandējumā uz Lauvēniju, citi apgalvoja, ministra kungs ārstējoties ārzemju kūrortā, tikai nevarēja nosaukt, kurā valstī.
Dienā, kad nolemts ministru atbrīvot, sestā stāva dzīvoklī ieradās abi draugi. Kaķēns Daudzzinītis svinīgi sacīja:
- Neņem ļaunā un paldies par draudzīgu sadarbošanos. Mēs tikai gribējām jūs iepazīstināt, kā dzīvo tie ar mazajām algām.
- Tu teici - sadarbošanos? - ministra kungs pārvaicāja, - domāju, mūsu sadarbošanās turpināsies labvēlīgā virzienā, - ministra kungs, īpaši nedomāja, kādas nepatikšanas sagaida abus kaķēnus, bet pašam sava goda nosargāšana pirmā vietā. Tālāk viņš teica: - Nav nekāds gods ļauties sevi tā apmānīt, kā izdarījāt jūs. Es stāstīšu par ārstēšanos ārzemēs. Jūs, cerams, neesat izpļāpājušies?
- Neesam, - abi kaķēni ierunājās reizē, - tad jau mēs neko nebūtu varējuši izdarīt.
- Nu tad tā, par šo gadījumu klusēšana no manas puses un no jūsējās ari. Vai apsolāties?
- Apsolāmies!
Sagūstītāji un gūsteknis šķīrās draudzīgi.
Drīz pēc runča Palīdzēšanas ministra kunga atgriešanās darbā atkal rakstīja visi laikraksti. Tie ziņoja, ka ministra kungs atgriezies no sanatorijas, enerģiski ķēries pie darba un veicot pasākumus mazatalgoto palīdzībai.
Rūķītim Būķītim kaķēns Dvēselīte savu noslēpumu nestāstīja, mierinot sevi, ka tā nav neuzticēšanās draugam, bet ir kaķa cienīga vārda turēšana, jo viņi abi ar draugu kaķēnu Daudzzinlti ministra kungam apsolīja neizpļāpāties.
A rī rūķus reizēm piemeklē bezmiegs
Debesis kavējās lietus mākoņus nomainīt ar sniega mākoņiem, bet tas neattālināja Ziemssvētku tuvošanos, kā vienmēr, tie nāks un atnāks paredzētajā laikā un pieklauvēs pie katrām durvīm.
Tonakt Rūķītis Būķītis nevarēja un nevarēja aizmigt. Brīžiem spilvens šķita pārāk ciets, arī sega kļuvusi smagāka. Būķītis grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet guļvieta, pēc viņa domām, kā bija, tā palika vainīga par miega neatnākšanu. Patiesībā vaina meklējama citur - Būķītim izklausījās, it kā no tālienes dzird Ziemsvētku tuvošanās soļus. Drīz jādodas atpakaļ uz Rūķēniju, bet viņu nomocīja doma: vai abi ar kaķēnu Dvēselīti darījuši visu, lai pēc iespējas lielākā kaķēniešu skaitā mājvietu rastu labestība un godīgums.
Būķītis saprata, bez palīdzības no ārpuses šonakt bezmiegu aizdzīt prom neizdosies. Un tad iedomājās - viņa istabā taču tagad dzīvo arī Valsts Domes televizors. Varbūt naktī tiek pārraidīts iemidzināšanai piemērots raidījums?
Rūķītis, žigli piecēlies, ieslēdza televizoru un tūliņ atpakaļ gultā. Bija redzams tikai zils ekrāns, tad televizors runās pats.
- Uzmanību! Uzmanību! - tādus vārdus zilais ekrāns iesūtīja istabā, un tie nemaz neveicināja iemigšanu, gluži otrādi - dzina to prom.
Televizors turpināja:
- Mani darba biedri, visas Kaķēnijas televizori, lūdzu, nezaudējiet mūsu darba lepnumu un godīgumu! Neļaujiet savos ekrānos iesūtīt reklāmas, kuras mudina - labāk ar ko labu nedalīties ar citiem. Atvainojiet par vēlo traucējumu. Ar labu nakti! - Televizors, savu pateicis, izslēdzās.
Rūķītis Būķītis nopriecājās - vēl viens palīgs viņa uzdevuma veikšanai pieteicies. Viņš pasmaidīja, spilvens vairs nelikās ciets, sega nebija par smagu, un tūliņ atnāca arī miegs.
Notikums ezermalā
Otrā rīta Rūķītis Būķītis, spirgts un mundrs, iegāja virtuvē, kur kaķēns Dvēselīte jau licis vārīties tējas ūdenim, skatījās ledusskapī un domāja par brokastīm. Todien bija viņa ēdienu gatavošanas reize. Kaķēnu iztraucēja žirgts:
- Labrīt!
- Labrīt! - kaķēns pagrieza muguru ledusskapim un tā ieraudzīja, kas notiek aiz loga.
- Skaties Būķīt! Sniegs! Sniegs!
Abi draugi brītiņu vēroja, kā mazas mazītiņas sniega piciņas, riņķojot gaisā meklēja vietu, kur nosēsties zemē. Ar to rītu tas sākās… debesis atdeva savu parādu Kaķēnijai. Ilgi bija kavējušās sūtīt zemei sniegu. Vairākas dienas sniga, arī naktīs. Kaķēna Dvēselītes dārzs kļuva brienams, nevarēja iztikt bez sniega lāpstas palīdzības. Vajadzēja attīrīt celiņu līdz malkas šķūnītim, nevarēja aizmirst arī blakus durvis, aiz kurām glabājās dārza darbarīki un visādi instrumenti. Bija jāatrok arī taciņa, pa kuru staigāja uz skolu un veikaliem.