Rūķītis Būķītis nolika atpūsties lielo kladi, kurā pierakstīja paveikto. Viņam radās jauns uzdevums. Katru dienu Rūķītis apstaigāja lielveikalus un par līdzņemto zelta naudu pirka siltās drēbes. Tās. sapakotas lielās pakās, nodeva Palīdzēšanas ministrijā - tur zinās, kas jādara tālāk.
Ari ziema strādāja savu darbu: apklājusi zemi ar biezu sniega kārtu, upēm un ezeriem ūdens virskārtu pārvērta ledū. Sākumā ledus bija plāns, bet vai ziemai dienu pietrūks, ja reiz pa īstam atnākusi uz palikšanu.
Kaķēna mājiņa un arī skola atradās galvaspilsētas Runcības nomalē. Nav jābrīnās, ja netālu no skolas sev vietu izvēlējies neliels, kokiem apaudzis ezers.
Vienudien kaķēns Dvēselīte mājupceļā no skolas nolēma aiziet paskatīties ziemu ezermalā.
Viņam patika vērot apsnigušus kokus. Nebija vēl nonācis līdz ezermalai, kad izdzirda izmisušu saucienu:
- Palīgā! Palīgā!
Skriešus kaķēns steidzās uz to vietu, no kuras nāca palīgā sauciens. Tur viņš netālu no krastmalas ieraudzīja salūzušā ledū ķepurojamies mazo kaķēnu Incīti. Dvēselīte zibenīgi norāva savu mētelīti un, apgūlies uz ledus, rāpojot tuvojās Incītim.
- Neuztraucies, - glābējs mierināja nelaimē iekļuvušo, - tev pasniegšu savu mēteli, tu pieķeries
*
tam un es tevi izvilkšu.
Tas nemaz nenācās viegli, izbijies Incīti mēģināja tikt uz priekšu tuvāk krastmalai, bet ledus gabali viņa ceļā atkal salūza.
Palīdzēja Dievs, un slapjo, pārbijušos Incīti izdevās aizvilkt līdz krastam. Abi slapji, nosaluši, tie, cik ātri vien spēja, skrēja uz Dvēselītes māju, kura par laimi nebija tālu.
Mājās Incītim noģērba izmirkušās drēbes, pēc tam noguldīja uz dīvāna un apsedza ar siltu segu. To padarījis, kaķēns Dvēselīte arī pats apmainīja savas slapjās drēbes pret sausām.
Kaķēns Incītis pēc briesmīgā pārbīļa bija saldi iemidzis, kad, telefona atsaukta, ieradās māmiņa.
Ieraudzījusi savu izglābto Incīti, viņa apkampa kaķēnu Dvēselīti, un no acīm viņai aumaļām ripoja asaru lāses. Šņukstēdama viņa vairākkārt izteica vienus un tos pašus vārdus:
- Paldies! Es lepojos ar tevi.
Incīša mamma par notikušo neklusēja un otrā dienā laikrakstā «Labrīt, Kaķēnija" žurnāliste baltā kaķenīte aprakstīja šo gadījumu. Neiztrūka arī brīdinājums neiet uz plāna ledus ziemas sākumā, un pavasarī tikpat bīstams ir čaugans ledus.
Vakarā, izlasījis Zilactiņas ziņojumu, ari Rūķītis Būķītis sacīja kaķēnam Dvēselītei:
- Es lepojos ar tevi.
Rūķītis Buķītis atvadās no kaķēnijas
Atnāca tā diena, kad Rūķītis Būķitis, sakravājis ceļa somu, uzģērbis siltos zābakus, atvadījās no kaķēna:
- Paldies tev par palīdzēšanu. Ir pienācis laiks, kad jāatklājas noslēpumam, ko glabāju pie sevis, - Būķitis pasniedza kaķēnam lielu atslēgu, pēc tam aploksni, kurai uzraksts „Noslēpums". Tad turpināja iesākto runu, - aploksni tu drīksti atvērt tikai tad, kad būšu aizgājis no tavas mājiņas tik tālu, lai tu mani vairs nevarētu saskatīt, citādi noslēpums zaudēs savu spēku.
- Vai noslēpumu tā vienkārši var iesprostot aploksnē? - kaķēns brīnījās.
- Pats redzēsi, reizēm to var.
Abi draugi apkampās, kautrīgi nobirdināja pa atvadīšanās asarai un tad Būķitis uzvilka mēteli. Neko vairs citu nevarēja darīt, bija jāatver durvis promiešanai.
Kaķēns Dvēselīte stāvēja pie sava namiņa ārdurvīm un skatījās Būķīša aiziešanā. Pagājis dažus soļus, Būķitis pagriezās ar seju pret kaķēnu un draugam uzsauca:
- Gudrības koka sēklas es tomēr tev atsūtīšu, - to pateicis, viņš neatskatoties gāja tālāk un tālāk.
rūķīša Būkīša
aploksnē iesprostotais noslēpums
Kad aizejošo Rūķīti Būķīti kaķēna acis vairs nevarēja noķert, viņš iesteidzās istabā un pat neapsēdies atvēra aploksni «Noslēpums". No atvērtās aploksnes uz grīdas nolidoja divas mazākas aplok- snītes, tās pacēlis, kaķēns lasīja, vienai uzraksts ziņoja - „īpašas šķirnes reti sastopama labestības koka viena sēkla. Glabāt uzmanīgi!"
Otrai aploksnītei uzraksts - «Rīkošanās pamācība". Pamācību lasot, kaķēns apsēdās, un, noskaidrojis, kas darāms, tūliņ zvanīja draugam Daudzzinītim un bez liekiem ievadiem telefona klausulē ziņoja:
- Tev vienpadsmitos vakarā šodien, silti saģērbtam, jāierodas pie manis. Pasaki vecākiem, varbūt mājās pārradīsies tikai rīta pusē. Mums abiem jāveic Rūķīša Būķīša uzdevums.
- Varbūt pateiksi, kāda persona slēpjas aiz vārdiem „pie manis"?
- Neizliecies, manu balsi tu pazini tūliņ.
- Tad vismaz pasaki, kāds uzdevums veicams?
- To iepriekš nedrīkstu stāstīt, pats visu redzēsi.
Trīs minūtes pāri vienpadsmitiem vakarā kaķēns Dvēselīte aizslēdza savas mājas ārdurvis. Blakus stāvošais draugs Daudzzinītis katrā priekšķepā stingri turēja pa lielam tukšam grozam.