Rūķītis Būķītis pateica:
- Labvakar, - lai izskatītos pieklājīgāk, vēl pavaicāja, - ko tu šeit dari?
- Vai es? - runcis atņurdēja, - spodrinu Kaķēnijas nosaukumu, lai citas valstis mūs labāk ieraudzītu, lai zinātu, ka mēs vispār esam.
- Ahā! - rūķītis atteica, nodomājot, būs interesanti uzzināt, kā dzīvo tādā nospodrinātā valstī.
Paņēmis savu somu, Būķītis pārkāpa robežai un ar to pašu nokļuva Kaķēnijas valstī. Tur, paskatījies uz lielo uzrakstu iekšpusē, viņš pārsteigumā nokrita sēdus.
Iekšpuses uzraksts izskatījās tāds kā sarūsējis, redzams, spodrināmo zamšādu vai nu ilgu laiku, vai vispār nav redzējis.
Rūķītis otrreiz pārgāja robežu, lai ārpusē aprunātos ar strīpainā uzvalkā ģērbto runci.
"Runča kungs, vai uzrakstu vispirms nevajadzēja nospodrināt no iekšpuses?"
Strīpainais ne visai laipni atbildēja, liekot manīt, tāds jautājums kavē darbu:
"Kā izskatāmies no iekšpuses, priekšniekiem nav tik svarīgi - spīdam vai ne, galvenais ir ārpuse."
Rūķītis neko vairāk nejautāja, tikai nodomāja: te laikam būs daudz kas nesaprotams.
Vajadzēja pāriet robežu trešo reizi, lai turpinātu gājienu līdz Kaķēnijas galvas pilsētai Runcībai.
Rūķītis Būķītis gāja, gāja un gāja. Bija pagalam piekusis, soma šķita aizvien smagāka. Pa ceļam viņš satika daudzus skaistus dārzus, bet jo lepnāka māja tajos, jo augstāka sēta visapkārt. Gribot negribot rūķītim ienāca prātā, vai tikai aiz dažas augstās sētas nav kas slēpjams no citu acīm? Redzēja arī zāļainus laukumiņus un glītus soliņus tajos, bet uzraksts brīdināja "Privātīpašums". Rūķītis nolēma: neies jau apsēsties ceļmalā, un tā galu galā viņš ieraudzīja Runcības nomali, un vispirms viņu sveicināja maza mājiņa, kurai priekšpusē zaļš, kārtīgi kopts zāļains laukumiņš un zāles krāsai piemērojies soliņš. Nekāda brīdinoša uzraksta. Būķītis apsēdās uz sola, nolika blakus smago somu, Jau krēsloja. Jāpadomā par viesnīcu, uz ielas nepaliks, to nodrošināja līdzņemtā zelta nauda. Viņš bija dzirdējis - Kaķēnijā par zeltu varot dabūt, ko vien vēloties. Kamēr atpūtās, Rūķītis Būķītis apcerēja nelielo mājiņu: ja dārzs uzkopts, jābūt arī saimniekam. Pamestas mājas pa gabalu redzamas ar nesakoptību. Brītiņu vēl pasēdēšu, nodomāja Būķītis, tad pieklauvēšu pie mājiņas durvīm, jāpasaka saimniekam paldies par iespēju atpūsties uz viņa soliņa.
Rūķītis Būķītis
iepazīstas ar mājas saimnieku
Pieklauvēt pie durvīm nemaz nevajadzēja, kamēr Būķītis prātoja, no namiņa iznāca pavisam jauniņš kaķēns - pusaudzis.
- Labvakar, viņš sveicināja svešinieku, - esmu kaķēns Dvēselīte. Kā varu tev palīdzēt?
- Mani sauc Rūķītis Būķītis, vēl brītiņu atpūtīšos un iešu meklēt viesnīcu.
- Tuvumā tādas nav, redzu esi piekusis. Varu tev piedāvāt naktsmāju.
- Vai tu no svešinieka nebaidies?
- Visā pasaulē zināms, rūķi nemēdz būt ļauni.
- Tur tev taisnība, nu ejam apskatīt tavu pili.
Abi iegāja namiņā. Kaķēns tūliņ izrādīja, kur virtuve, tai blakus vannas istaba, parādīja arī savu istabiņu, un otro lika īpaši apskatīt.
- Tā būs tavējā lietošanā, - kaķēns skaidroja, tur mitinājās mani vecāki.
- Paldies par tavu labo sirdi, - un Būķītis vēl piebilda, - es varu tev atlīdzināt zelta naudā.
- Es neņemu samaksu par izpalīdzēšanu. Negribu ko tādu pat dzirdēt.
Kaķēns palīdzēja Rūķītim Būķītim lielo ceļa somu ielikt tukšajā drēbju skapī un tad aicināja virtuvē dzert vakariņu tēju. Tā viņi abi sēdēja uz baltiem ķebļiem pie neliela galdiņa, dzēra tēju un mielojās ar cepumiem. Rūķītis Būķītis gribēja ko vairāk uzzināt par viesmīlīgo namatēvu.
- Vai drīkstu pajautāt, kāpēc tavu vecāku istabiņa tukša?
- Tas tikai būs kādu laiku. Mani vecāki aizbrauca uz Vāverēniju pelnīt naudu. Mēs gribam paplašināt mājiņu, piebūvēt klāt mazu istabiņu ciemiņiem un vienu lielāku kopīgo, tā saucamo dzīvojamo telpu.
- Kāpēc tavi vecāki negribēja pelnīt naudu pašu zemē?
- Viņi bija skolotāji.
- Nu un tad?
- Mūsu valsti ar skolotāja algu māju paplašināt neiznāk.
- Vai Vāverēnijā skolotājiem maksā vairāk?
- Viņi tur nav skolotāji. Tēvs lielā ēdnīcā virtuvē cep olas, māte turpat mazgā traukus.
- Jā, skaidrs, - Būķītis noteica un brīdi klusēja, jo patiesībā viņam nemaz nebija skaidrs. Kaķēns Dvēselīte uzdrošinājās pajautāt ciemiņam.
- Tev laikam kāds darbs veicams mūsu zemē?
- Nevis darbs, bet uzdevums. Tu varbūt varēsi man palīdzēt.
- Mēģināšu, bet diez vai varēšu.
- Par to spriedīsim rītdien, tagad iesim gulēt, - Būķītis ierosināja. Viņi pateica viens otram ar labu nakti un katrs iegāja savā istabiņā.
Mēness, kura stari pastaigājās pa kaķēna mājas grīdu, saprata, viņa gaismā uzreiz nevar aizmigt, tāpēc paslēpās aiz tuvākā mākoņa.
Valsts Domes televizors sācis rīkoties