Kaķēns bija paradis mosties agri, un rūķis tāpat. Šajā ziņā nekādām nesaskaņām nebija vietas.
- Pirms brokastīm paskatīsimies televizorā filmu "Šausmenīte", - kaķēns ieaicināja ciemiņu Būķīti savā istabā, jau pirms tam ieslēdzis televizoru. Abi apsēdās uz dīvāna.
Televizori ir niķīgi, reizēm rāda ko tādu, kas nepatīk lieliem priekšniekiem. Torīt ieslēdzās tikai ekrāns zilā krāsā.
- Būs īpašas izmaiņas programmā, - kaķēns skaidroja.
No zilā ekrāna nāca svinīga balss:
- Šorīt "Šausmenīti" nerādīsim, sniegsim jums šīs vasaras koncertu lakstīgalas Dziesmiņas jaunkundzes izpildījumā.
Dziesmiņas jaunkundzes dziedāšanu nevar izstāstīt, pašam jādzird. Tie abi, kuri sēdēja uz dīvāna, ik pa laikam nobirdināja pa sajūsmas asarai. Koncertam beidzoties, ieslēdzās zilais ekrāns, un jau sākumā dzirdētā balss ziņoja:
- Visu nopelnīto naudu par šo koncertu lakstīgala Dziesmiņas jaunkundze ziedoja mazo kaķēnu bērnudārza celšanai. Šovasar tādu labdarības sarīkojumu lakstīgala Dziesmiņas jaunkundze dāvina Kaķēnijas iemītniekiem jau trešo reizi. Viņai nav miljonu, viņa var dāvināt vienīgi savu dziesmu.
Ir arī citādi gadījumi, kuru dēļ rīkojām televizoru sapulci un sazinājušies nolēmām pateikt to, ko gribam darīt zināmu visiem. Valsts Domes televizors redzēja un dzirdēja, kā domnieku priekšnieki piešķīra sev prēmijas un pat nedomāja tās ziedot citiem. Paši sev prēmijas piešķirot arī cilvēki. Valsts Domes televizors un pārējie viņa darba biedri pārliecināti, ka šāda cilvēku īpašība Kaķēnijā jāizskauž. Padomājiet un atrakstiet vēstuli televīzijas redakcijai, - to pateicis televizors izslēdzās.
Kaķēna Dvēselītes mājiņā ienāca klusums, jo skatītājus aicināja padomāt. Domāšana ir nopietns darbs, kas pieprasa klusumu.
Rūķītis Būķītis aicina palīgos kaķēnu Dvēselīti
Noklausījies televīzijas paziņojumu, brīdi padomājis, Būķītis ierunājās:
- Nupat dzirdētais liek secināt: man šajā ciemošanās reizē būs darba pilnas rokas, gribu aicināt tevi palīgos.
- Es jau labprāt, tikai nezinu, vai varēšu ko palīdzēt.
- Varēsi. Vispirms man tev kas jāpastāsta. Manā somā ir labestības un godīguma koku sēklas. Kurš apēd šī koka augļus, reizēm kļūst labestīgs un godīgs.
- Bet… bet, - kaķēns stostījās, - koks aug ļoti lēni.
- Es taču nāku no pasaku valsts ar visiem tās brīnumiem kabatās.
- Un mēs itin visu Kaķēniju pārmainīsim? - kaķēns Dvēselīte neticīgi jautāja.
- Tik vienkārši nebūs, gan pats redzēsi. Pirms sākam ko darīt, man jāuzzina, kā dzīvojat Kaķēnijā.
- Es zinu tādu vietu, kur daudz var dzirdēt. Tev pie manis būs jāpaliek ilgāku laiku, vispār, manas mājiņas durvis tev atvērtas, vienalga, cik ilgi vajadzēs.
- Labi. Norunāsim tā, vienu dienu tu gatavosi ēdienu par savu naudu, otru .- es par savējo. Istabas uzkopsim tāpat, viendien tu, otrdien es. Vai esi ar mieru?
- Protams, esmu. Žigli pabrokastosim un iesim uz turieni, kur šo to par mūsu dzīvi var dzirdēt.
- Kur ir tā vieta? - Rūķītis Būķītis nenocietās nepajautājis.
- Tuvumā ir neliels laukumiņš, kurā aug koki un zaļa zāle, tur vēl atvēlēta vieta smilšu kastēm, kur spēlēties mazajiem kaķīšiem. Mazuļus uzmana vecmāmiņas. Viņas laukuma malā sēd uz gara sola un apspriež svarīgus jautājumus. Tu dabūsi kaut ko dzirdēt par mūsu valsti.
- Noklausīties citu sarunās ir nepieklājīgi, - iebilda Būķītis.
- Mēs nenoklausīsimies, - pārliecinoši sacīja kaķēns, - mēs tikai atpūtīsimies uz soliņa un nejauši dzirdēsim, ko blakus kaimiņi runā.
- Ja tu tā saki, - Būķītis padomāja, - labi, pēc brokasta iesim "nejauši dzirdēt". Pašreiz agrs rīts un paspēšu pirms gājiena tev ko īpašu parādīt.
Kaķēns Dvēselīte savā mūžā nebija tik zibenīgi pabrokastojis. Kurš tad negrib redzēt ko īpašu?
Tas, ko redzēja kaķēns Dvēselīte,patiešām bija kas īpašs
Kad virtuves galdu novāca tikpat zibenīgi kā brokastojuši, Rūķītis Būķītis iegāja viņam atvēlētajā istabā un, paņēmis kaut ko no savas lielās somas, ielika svārku kabatā.
- Iesim apciemot tavas mājas priekšas mauriņu, - rūķis izrīkoja kaķēnu. Rīkojumu paveica lielā steigā, ātrāk gribējās redzēt to "īpašo".
Rūķītis Būķītis, aizgājis līdz mauriņa vidum, kaut ko ielika zālājā.
- Tagad iesim pasēdēt uz soliņa, un tūliņ tu redzēsi to, ko tu redzēsi, - svinīgi teica Būķītis. Tikko abi paspēja apsēsties, kaķēnam acis iepletās tik platas, kā nekad netika bijušas viņa mūžā.
Tais divās vietās, kur Būķītis iepriekš pieliecās, izdīga kociņi, kuri acīm redzami auga arvien lielāki un drīz jau skatījās debesīs tādā pat augstumā kā mājas jumts. Nemaz vairāk nekā pāris minūtes nebija jāgaida, kad abi koki krāšņi uzziedēja. Vienam ziedi tādi kā rozā lotosa puķei, otram - kā zilas tulpes.
- Pie tavas mājas šie koki aug, te ir īstā zeme labestībai un godīgumam, - kamēr Būķītis to skaidroja, tikmēr lotosa ziedus nomainīja rozā āboli, bet tulpjveidīgo ziedu vietā varēja ieraudzīt dzeltenus bumbierus. Katram kokam viens auglis bija reizes trīs lielāks kā pārējie.
Kaķēns gribēja noskaidrot, kāpēc viens ābols un bumbieris tik lieli, bet nepaspēja, Rūķītis Būķītis pirmais teica:
- Redzēju tavā pieliekamā ir tukši groziņi, mudīgi atnes divus šurp.
Tas tika izdarīts ātrāk par ātru, jo kaķēns baidījās nokavēt vēl kādu brīnumu. Viņš paspēja laikā. Abiem kokiem augļi sāka nobirt.