Kaķēns, jau paķēris groziņus, gribēja nobirušos augļus salasīt. Būķītis viņa steigu apturēja:
- Pagaidi mirklīti.
Kaķēnam tobrīd brīnumu netrūka, koki, nobirdinājuši visus augļus, pēkšņi pazuda kā nebijuši. Zaļo mauriņu greznoja tikai rozā ābolu un dzeltenu bumbieru kaudzītes.
- Tagad varam ražu salasīt, - Būķītis atļāva.
Kad abas kaudzītes pārvietojās katra savā groziņā, kaķēnam atkal radās neskaidrība:
- Bet kur lielais ābols un lielais bumbieris?
- Skaties uzmanīgāk, - pamācīja Rūķītis un izņēma no svārku kabatas mazus maisiņus, vienam uzraksts "Godīguma koka sēklas", otram "Labestības koka sēklas".
Kaķēns, uzmanīgi skatoties, ievēroja zālienā divas nelielas sēklu kaudzītes.
- Tikai nesajauc, - Būķītis aizrādīja, - pirmajā kaudzītē ir godīguma koka sēklas, otrajā labestības koka. Tās tagad būs tavējās.
- Ko mēs darīsim ar tiem brīnumiem? - kaķēns gribēja zināt.
- Gan jau redzēsi.
Savāktos augļus uzticēja glabāt pilnīgā drošībā pieliekamajā kambarī.
Šo darbu izdarījuši, kaķēns Dvēselīte un Rūķītis Būķītis gāja uz to vietu, kurā cerēja kaut ko "nejauši dzirdēt".
Vai Rūķītis un kaķēns kaut ko nejauši dzirdēja?
Starp divām piecstāvu mājām, jau ilgus gadus neapdraudēts, Kaķēnijas iemītniekus iepriecināja zāļains laukums, tur auga arī koki. Pavasarī varēja papriecāties par aliču un ceriņu ziediem, rudenī sevi lepni izrādīja pīlādži, izgreznojušies sarkaniem ogu ķekariem. Laukuma vidū mazo kaķēnu rotaļu vieta, zāliena malā zaļi soli laipni piedāvāja savus pakalpojumus, kādi soliem paredzēti, sākot no viņu dzimšanas dienas.
Ienākuši šajā zaļajā stūrītī, kaķēns Dvēselīte un Rūķītis Būķītis ieraudzīja piecus mazus kaķēnus rotaļlaukumā, un patālāk sola viesmīlību izmantojas divas vecmāmiņas. Pa ceļam līdz solam kaķēns paguva Būķltim pateikt:
- Tur sēž vecmāmiņas Pelēcīte un Raibulīte. Viņas vienmēr apspriež valsts dzīves notikumus, neskaitāmas reizes atkārtojot vienu un to pašu.
- Lai vecmāmiņas brīvi izrunātos, izliksimies aizmiguši, kad ieņemsim vietu viņām blakus, - Būķītis ierosināja.
- Labdien, - abi pienācēji sveicināja vecmāmiņas.
- Labdien, labdien, - viņas atņēma sveicienu un pat ne maz drusciņ neizbrīnījās, ieraugot rūķi. No rīta radio ziņās tika dzirdējušas par Rūķēnijas iemītnieka ierašanos Kaķēnijā, turklāt viņas garajā mūžā daudz redzējušas. Jaunībā abas bija pat aculiecinieces, kā Runcības ielās pastaigājās uz brītiņu no multfilmas izbēgušais krokodils Gena.
Kad abi atnācēji ieņēma vietu sola galā, viņus pamanīja mazie kaķēni. Viņi gan brīnījās, pieskrēja pie sola, un, cits citu cenšoties apsteigt, vaicāja:
- Vai tu patiešām esi īsts rūķis?
- Esmu gan.
- Vai drīkstam tevi paglaudīt?
- Drīkstat.
- Un ko tu pie mums darīsi?
- Man veicami daži uzdevumi, kad būšu ko izdarījis, jūs par to uzzināsiet.
Brītiņu mazie kaķīši apklusa. Ja ir runa par uzdevuma paveikšanu, tad tā ir nopietna darīšana.
Kaķēns Incītis vēl pajautāja:
- Cik ilgi tu paliksi pie mums?
- Trīs nedēļas pirms Ziemsvētkiem jādodas ceļā uz savu zemi. Divas nedēļas paņems mājup gājiens, bet viena vēl atliks, lai palīdzētu Salatēvam un Sniegbaltītēm gatavoties svētkiem.
To mazie kaķīši labi saprata, un atkal atgriezās spēļu laukumā. Bija dzirdējuši visu, ko viņi gribēja zināt.
Rūķītis Būķītis atvainojās vecmāmiņām, abi esot ļoti piekusuši, gribot mazliet atpūsties. To pateicis, viņš aizvēra acis un tāpat darīja kaķēns Dvēselīte.
Vecmāmiņa Raibulīte nokrekšķinājās, lai kaimiņiene saprot - tūliņ kaut ko sacīs.
- Drīz Valsts Domē pārvēlēšanas, partijām sāksies cīniņi, kura ko labāku piesolīs vēlētājiem. Tikai mums jāpatur prātā teiciens: solīts makā nekrīt.
- Jā, - ieteicās otra vecmāmiņa, - pagājušā reizē viskaķiskākā partija piesolīja vidiem, kam tās mazās algas, pielikšot klāt un dzīve ar vienu rāvienu kļūšot labāka. Bet kas notika pēc vēlēšanām? Ministriem trīs reizes palielināja algu, bet mazatalgotajiem piesvieda pāris kaķukus. Un vai tad viens kaķuks šodien ir nauda?
Rūķītis Būķītis būtu "nejauši dzirdējis" ko vairāk, acis viņš aizvēra, bet ausis uzmanīgi klausījās. Ieradās trešā vecmāmiņa Asumiņa, saruna ievirzījās citās sliedēs.
- Tik drīz atpakaļ no bodes, - pabrīnījās vecmāmiņa Pelēcīte, - kāpēc tavs iepirkumu maisiņš plakans?
Pienācēja pavirši paskatījās uz jaunatnācējiem, tad ieņēma vietu pašā sola vidū.
- Divās dienās piena cena pamatīgi sakāpusi uz augšu. Nepietika naudas, nopirku vienīgi putraimus. Vārīšu ūdenī, bet runā ari tas kļūšot dārgāks. - Jā, vecmāmiņa Asumiņa nopūtās, - mums, kaķiem, grūti iztikt bez piena. Jaunībā, kad satikāmies, runājām par to, kas jauns modē, tagad pats modernākais jautājums: cik daudz veikalā atkal kāpušas cenas? Es teiktu - līdz pat griestiem.
Kaķēns Dvēselīte tamlīdzīgas runas dzirdēja ari savas vecmāmiņas mājā, tomēr no garlaicības paglābās drīz, viņš ne tikai izlikās iemidzis, bet patiešām dziļi aizmiga.
Rūķītis Būķītis gribēja dzirdēt vēl vairāk, bet vecmāmiņas šķirās no sola, bija pienācis laiks mazajiem pusdienot!