Kaķēns Dvēselīte nesaprata, kāpēc Būķītis teica „mēs esam izdarījuši", viņš domāja par to, kā visu dienu neko nav darījis, tikai skatījies brīnumos un brīnījies.
Pirma neveiksme
Kaķēna Dvēselītes nelielajā virtuvē galds strādāja savu darbu, atļāva salikt uz sevis visu, kas vajadzīgs pusdienām. Lielas pūles tas neprasīja, vajadzēja noturēt tikai divas griķu biezputras bļodiņas, turklāt nelielas. Viena pabīdīta tuvāk Rūķītim Būķītim, otra - mājas saimniekam. Paēduši, pusdienotāji tūliņ nešķīrās no virtuves, vēl izdzēra pa krūzītei piena un laiciņu parunājās.
- Es domāju, - kaķēns sacīja, mums tūliņ jāiet iesēt brīnumkokus, tik labu ābolu un bumbieru nekad nevar būt par daudz.
- Vispirms jāuzzina vieta, kurai uzticēt sēklas.
- Kā tu teici? - brīnījās kaķēns, - kas tur ko zināt, manā mauriņā.
- Šie koki augot paņem ļoti daudz no zemes un nākošreiz tajā vietā sēklas var uzdīgt tikai pēc desmit gadiem.
- Iesēsim pie Valsts Domes nama, - kaķēns lepni teica, priecīgs, cik ātri izdomājis, kas darāms.
- To nedrīkst, - atteica Būķītis, - nāku no citas valsts. Man nav tiesības iejaukties Kaķēnijas iekšējās lietās.
- Nu tad… tad ņemsim godīguma koka ābolus un pacienāsim domniekus.
- Labi, ieliec mazākā kurvītī pusi ābolu un iesim.
- Kāpēc tikai pusi? Ņemsim tā, lai iznāk visiem. Godīguma nekad nevar būt par daudz.
- Tikai pusi. Nevaram zināt, kas mūs šai pasākumā sagaida. Valstiskos jautājumos joku nav.
Kaķēns un Būķītis labu bridi stāvēja pie Valsts Domes rozā nama. Ārdurvis nevirinātas mierīgi
snauda, tad pēkšņi, ar spēcīgu grūdienu no iekšpuses, atsprāga vaļā. Pagalmā iznāca iepriekšējās sapulces vadītājs Runcis Melnuma kungs. Neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, viņš steidzās ātrāk tikt prom, it kā Domes nams mītu uz papēžiem.
Kaķēns Dvēselīte sadūšojies, piegāja līdzās runcim Melnuma kungam un sniedza kurvīti tuvāk steidzīgajam gājējam.
- Lūdzu, nogaršojiet ekoloģiski tīrus ābolus, dodam par brīvu.
- Esmu paspējis pietiekami daudz nogaršot,- Melnuma kungs pateica, nemaz neapstājoties.
- Viņam bijušas kādas nepatikšanas. Steigsimies mājup noklausīties jaunākās ziņas, - Būķītis gribēja zināt, kas Valsts Domes namā atgadījies.
Mājupceļā kaķēns brīnījās, kāpēc groziņš kļuvis pavisam viegls, tomēr tam nepievērsa uzmanību. No brlnumāboliem varēja sagaidīt diezin ko, varbūt tie gribēja atvieglināt iešanu, lai abi gājēji paspētu noklausīties jaunākos notikumus?
Mājās, liekot groziņu pieliekamā, kaķēns Dvēselīte pārsteigts iesaucās:
- Kur pazuduši brīnumāboli, kurvītis ir tukšs. Pilnīgi tukšs!
Blakus kaķēnam stāvēja Rūķītis Būķītis, viņš atbildēja:
- Tā tev būs mācība, nekad nenes prom visu vienā reizē. Brīnumāboli šoreiz satikās ar tādu kaķi, kurš izdarījis pārkāpumu un uz laiku pazaudējis sevī pat vismazāko godīguma kripatiņu, tādos gadījumos brīnumāboli pazūd.
- Kā tu zini to, varbūt kļūdies?
- Kaķēnija nav vienīgā valsts pasaulē, kur man nācies veikt šāda veida uzdevumu. Mēs ne vienreiz vien zaudēsim, bet reizēm iegūsim.
- Vai! - kaķēns iesaucās, - mēs nedrīkstam nokavēt jaunākās ziņās, - viņš aši ieslēdza televizoru, turklāt - pēdējā brīdī.
Abi vēl nebija paspējuši apsēsties, kad ekrānā ieraudzīja balto kaķenīti žurnālisti Zilactiņu. Kā parasti, viņa bija ģērbusies baltās drēbēs.
- Uzmanību! Domnieks runcis Melnuma kungs šodien atteicies no sapulces vadītāja pienākumiem. Viņa pārkāpums izmeklēšanas laikā netiks izpausts.
- Mana vecmāmiņa saka, - kaķēns gribēja, lai Būķītim būtu lielāka skaidrība, - jā, viņa apgalvo - lielo priekšnieku pārkāpumi tā arī nekad netiekot izpausti. Viņš gribēja vēl ko sacīt, bet kaķēnu apklusināja televizora kadrā ienākusi politiķe Lielībiņas kundze, sākot savu ziņojumu:
- Mūsu valstī notiek strauja ekonomiska attīstība, un labklājības līmenis ceļas. Gada laikā nākuši klāt divi miljonāri: Smukumiņa un Ierāvēja kungi. Sakiet, kur vēl citur tik strauji vairojas miljonāru skaits?
Kaķēns izslēdza televizoru, jo itin nemaz negribēja mocīt galvu, lai atbildētu uz Lielībiņas kundzes jautājumiem.
- Manā izpratnē labklājības līmeņa pacelšanos nosaka arī tas, par cik samazinājies mazatalgoto skaits, - to pateicis, Rūķītis Būķītis skaļi nožāvājās.
- Jocīgi, - kaķēns pabrīnījās, - tu domā tāpat kā mana vecmāmiņa.
- Laiks padzert vakariņu tēju un paaicināt ciemos miegu, - Būķītis nožāvājās otrreiz.
Pēc pusstundas kaķēna Dvēselītes namiņā ienāca miegs, līdzi paņēmis arī sapņu vāceli.
Rūķītis Būķītis sapņoja, ka viņš pastaigājas pa Kaķēnijas galvaspilsētas Runcības ielām. Pie katras mājas viņu sveicina krāšņi uzziedējis rožu krūms, bet pa atvērtiem logiem priecīgi māj smaidīgi kaķēni.
Bet kaķēns Dvēselīte sevi redzēja stāvam piemājas mauriņā, viņam blakus nolikti divi milzīgi kurvji, pilni ar brīnumāboliem un brīnumbumbieriem. Visā ielas garumā savākusies jaunu, vecu un pat mazu kaķēnu rinda, viņi vēlas nogaršot brīnumaugļus un būt godīgi un labestīgi.
Sapņi ir sapņi, bet redzēsim, ko rādīs rītdiena.