kaķēna dvēselītes izbīlis
Kaķēns pamodās pirmais, aši, aši nomazgājās un saģērbās. Atmiņā pieteicās vakarnakts sapnis, bet nez kāpēc viņš sajuta neparastu satraukumu. Izklausījās - aiz loga kaut kas iešņācās un pieg- rabināja pie rūts. Jāiet paskatīties. Tas, ko viņš ieraudzīja aiz loga, kaķēnu bailēs sastindzināja kā akmens pieminekli, pat pakustēties vairs nespēja. Caur loga stiklu uz viņu skatījās indīgā Āfrikas Kobra, saukta arī par briļļučūsku, jo uz kakla tai ir brillēm līdzīgs zīmējums. Nelūgtā viešņa izskatījās tieši tāda kā bildē ārzemju modes žurnālā, atšķirība tikai tāda - no uzzīmētas kobras neradās bailes.
- Pa gabalu redzams: esi nobijies, bet nav par ko, es tevi neaiztikšu. Tev derētu zināt - esmu par naudu pērkamā noindētāja. Tāds ir mans amats, bez kārtīgas samaksas nedaru neko, tu neesi tik vērtīgs, lai kāds maksātu par tevis noindēšanu.
Dzirdējis viešņas runu, kaķēns, atjēdzies, jau varēja pat parunāt. Zobi gan vēl klabēja.
- Esi sveicināta Kobras kundze, - kaķēns domāja, vienmēr ar katru ciemiņu jābūt pieklājīgam.
- Vai tu zināji par manu amatu?
- Nezināju vis.
- Kas tās jums par skolām, neko svarīgu neiemāca. Man nav daudz laika, lai tevi izglītotu. Ir jautājums: kur dzīvo miljonārs Smukumiņa kungs?
- Kāpēc tev jāzina?
- Esi gan jocīgs, galva nemaz nestrādā. Man labi samaksās, ja viņu ar saviem indes zobiem nokodīšu beigtu.
- Kāpēc viņš jānokož? Smukumiņa kungs pieskaitāms labajiem miljonāriem, viņš savu naudu ziedo labdarībai.
- Kāpēc? … Kāpēc? Viņš kādam varbūt traucē biznesu. Vienalga, kas jānobeidz, man svarīgi tikai, lai labi samaksā. Tas ir mans bizness. Vai tu zini, kas ir bizness?
- Zinu, mūsu klasē kaķēns Veikaliņš pārdod no ārzemju vēstulēm noplēstas pastmarkas. Visa skola runā - tas esot viņa bizness.
- Pārāk ilgi aizpļāpājos, tevi izglītojot, mudīgi pasaki Smukumiņa kunga adresi.
- Nevarēšu tev palīdzēt, to es nezinu, - jau atjēdzies, atbildēja kaķēns. Viņš itin labi zināja, kur redzama Smukumiņa kunga lepnā māja, bet šoreiz tie bija labie meli, ja kāds jāglābj.
- Neko derīgu tu nezini, - dusmīgi to pateikusi, Kobra veikli nozuda.
Šis sarunas laikā arī ciemiņš Rūķītis Būķītis bija paspējis pamosties un saģērbties. Iegājis kaķēna istabā, viņš apvaicājās:
- Man izklausījās, it kā tu sarunājies.
- Jā, ieradusies Kobra noindēt miljonāru Smukumiņa kungu. Tai briesmonei vajag būt tepat tuvumā, nupat kā aizgāja prom no manas istabas loga.
Rūķītis Būķītis neko vairāk nejautāja, tūliņ steidzīgi rīkojās. Piezvanīja Runcības policijai un izstāstīja draudošās briesmas. Policija tūdaļ brīdināja Smukumiņa kungu neiziet no mājas un nevienam neatvērt durvis līdz policijas nākošajam ziņojumam.
Kaķēna mājas tuvumā piebrauca vairākas automašīnas ar aizrestotiem logiem. Kobru izdevās noķert un iesprostot aiz restēm.
Otrā dienā laikrakstā «Labrīt, Kaķēnija", trešajā lappusē labi saskatāms virsraksts lasītājus iepazīstināja ar žurnālistes baltās kaķenltes Zilactiņas jaunkundzes rakstu:
kob ru laikus noķēra
Algoto indētāju Kobru izdevās noķert, kamēr tā vēl nebija paspējusi izdarīt noziegumu, tādēļ, pēc Kaķēnijas likumiem, policijai nebija tiesības ļaundari atdot cietuma uzraudzībā. Aizrestotajā mašīnā nevēlamo ciemiņu aizvedām atpakaļ uz viņas dzimteni. Es kā žurnāliste piedalījos šajā braucienā. Tikusi ārā no mašīnas, Kobra pateica tikai vienu teikumu:
- Atkal neizdevās nopelnīt.
īpaša pateicība izsakāma ciemiņam Rūķītim Būķītim un mūsu valsts iemītniekam kaķēnam Dvēselītei par viņu palīdzēšanu policijas darbā.
Šā raksta pēdējo rindkopu abi pieminētie izlasīja pat divas reizes.
- Es nesaprotu, - pabrīnījās kaķēns, - kāpēc mums izteikta pateicība, mēs ļaundari nenoķērām. Piezvanīšana nav nekāds varoņdarbs.
- Tev, no vienas puses taisnība, - prātoja Būķītis, - bet, no otras puses: kas varēja notikt, ja mēs nebūtu ziņojuši policijai?
Notikums
mazo kaķīšu bērnudārzā
Dienu pieteica saulains rīts, ne tikai pa koku lapām skraidīja saules zaķīši, tie caur vaļējiem logiem ienākuši mājā zibinājās ari uz istabu sienām. Šādos rītos saule cenšas visus izdzīt ārā no istabas. Tādi izdzītie bija ari kaķēns Dvēselīte un Rūķītis Būķītis. Abi sēdēja uz zaļā soliņa mauriņa malā.
- Mēs divas dienas neesam neko darījuši, - pārmetuma pilnā balsī ierunājās kaķēns Dvēselīte, - varbūt šodien nekas negaidīts mūs neapciemos. Jāķeras pie darba.
- Es arī par to domāju. Vai tev ir zināma droša vieta, kur brīnumkoks uzdīgs? - nobažījies ieteicās Būķītis.
- Jā, tepat tuvumā ir neliels mazo kaķēnu bērnudārzs, es jau vakar piezvanīju audzinātajai, lai mazie kaķēni šodien gaida ciemiņus.
- Ko mēs vēl kavējamies? - Būķītim vienmēr svārku kabatā glabājās dažas brīnumkoka sēklas.
Sacīts, darīts, drīz abi kokaudzētāji ieņēma goda vietu pie lielā galda mazo kaķēnu spēļu laukumā. Audzinātājas Pareiziņas kundzes vadībā pagalmā iznāca visi divdesmit mazie kaķīši. Vispirms audzinātāja iepazīstināja mazos ar ciemiņu Rūķīti Būķīti. Tas jau vien bija lielum lielais brīnums, pašu acīm redzēt dzīvu rūķi, izskatās pavisam savādāk, nekā lūkojoties bilžu grāmatā.