— Ir viens jaunumiņš, pieliecies man klāt, klusi sacīja Drovodelovs, lai Gromovs nedzirdētu. — Pēc stundām Hermanis īvanovičs lasīs turpinājumu par puisēnu. Murgojums, vai ne? Izdomājums. Vai tiešām būs jāklausās šīs blēņas?
Viņš runāja ļoti klusi, un tomēr es baidījos, ka neizdzird Gromovs. Viņš pa to laiku jau atkal bija sācis lasīt savu grāmatu.
Drovodelovs nebija kļūdījies. Stundas beidzās, un Hermanis īvanovičs nolasīja stāsta turpinājumu. Šoreiz viņš lasīja daudz sliktāk.
Kosmiskais kuģis turpināja savu ceļu. Puisēns sekmīgi nolika eksāmenus un pavadīja brīvdienas turpat uz kuģa. Vasaras brīvdienas? Vai ziemas brīvdienas? Tas nav būtiski. Kosmiskajā kuģī nebija ne vasaras, ne ziemas. Kas eksaminēja puisēnu? Visi, kam vien nebija slinkums, sākot ar kuģa komandieri un beidzot ar pavāru farmaceitu. Taču visstingrākās un visprasīgākās eksaminētājas bija atminīgās mašīnas. Viena mašīna uzdeva puisēnam sevišķi āķīgu jautājumu.
— Pasaki, puisēn, — tā vaicāja patīkamā vīrieša balsī, — kurā gadā izgudroja riteni?
Puisēns apjuka. Domās viņš pārcilāja visus svarīgāko atklājumu un izgudrojumu datumus, bet par riteni neatcerējās neko.
Mašīna ilgi gaidīja atbildi, pēc tam sacīja, šoreiz nezin kāpēc sievietes balsī:
— Nepūlies. To nezina neviens, pat es. Tai laikmetā mūsu planētas iedzīvotājiem par datumiem nebija ne jausmas.
Mašīnai laikam gan nevajadzēja uzdot puisēnam jautājumu, uz kuru nevar atbildēt. Un turklāt vēl mainīt balsi. Puisēns taču tāpat uztraucās un nervozēja. Uz visiem pārējiem jautājumiem viņš atbildēja bez vilcināšanās.
Pienāca brīvdienas, un puisēns tūdaļ aizmirsa āķīgo jautājumu. Viņš bija pats laimīgākais uz kuģa, jo bija šeit dzimis un par visu pārējo uzzinājis tikai no citiem. Atšķirībā no pārējiem viņam uz tālās planētas nebija neviena pazīstama cilvēka, pēc kura viņš varētu ilgoties. Visi puisēna paziņas atradās viņam blakus, uz kuģa. Te bija ne tikai viņa tagadne, bet arī pagātne, kamēr par nākotni varēja tikai minēt. Nākotne bija atkarīga no varbūtības teorijas un no tās nezināmās planētas, uz kuru viņi lidoja. Par šo planētu uz kuģa daudz sprieda. Katrs acīmredzot iztēlojās to pēc savas gaumes. Vieni uzskatīja, ka tur dzīvo augsti attīstītas un civilizētas būtnes, citi domāja, ka tur vēl nav radušās saprātīgas būtnes un pagaidām mīt tikai zvīņ- neši. Arī puisēnam bija sava hipotēze. Viņš bija pārliecināts, ka planētu apdzīvo bērni. Sirds dziļumos viņš gan saprata, ka tas nav iespējams. Taču viņam ļoti gribējās ieraudzīt bērnus, pirms viņš būs pieaudzis un novecojis. Puisēns nevienam nestāstīja par savu hipotēzi, jo baidījās no aukstās un nežēlīgās loģikas, ar kuru pieaugušie kā teorēmu pierādīs viņam šā sapņa nerealitāti.
Kuģim daudzus gadus nepārtraukti, bez apstājas kustoties, tajā bija izveidojies gluži īpatnējs dzīves ritms. Šis ritms atviegloja eksistenci visiem ekspedīcijas dalībniekiem un apkalpei, un cilvēki gandrīz vai nejuta, ka vienīgi kuģa sienas viņus atdala no ledainā un baismā tukšuma.
Šim ritmam, kā puisēns uzzināja, bija savs nosaukums. To sauca par ikdienību. Lai arī cik puisēns lauzīja galvu, viņš nevarēja izprast šā vārda patieso jēgu, kaut arī citus vārdus un nosaukumus saprata uzreiz un bez pūlēm. Viņš juta, ka šis vārds ietver sevī kaut ko neparasti svarīgu un pat noslēpumainu. Varbūt, ka pieaugušie, tikko uzkāpuši uz kuģa, bija savā starpā vienojušies nedomāt par tukšumu, bet pēc tam radās šis ritms, kas novērsa satraukuma pilnās domas, tāpat kā tās novērš miegs vai darbs?
Uz kosmiskā kuģa bija pārstāvētas gandrīz visas profesijas. Tur bija arī filozofs. Viņš meklēja visu notikumu jēgu un ar domas palīdzību sistematizēja tos.
Reiz, saticis filozofu loģisko mašīnu nodaļā, puisēns saņēma drosmi un pajautāja, kas ir ikdienība.
Filozofs laipni uzsmaidīja puisēnam.
— Ikdienība, — viņš atbildēja, — ir ieradumu ķēde, kuru mēs būtībā nemanām, tāpat kā nemanām apģērbu, kad esam apģērbti. Bet tiklīdz izģērbjamies un izejam salā …
Filozofs pēkšņi apklusa, jo atcerējās, ka runā nevis ar pieaugušu cilvēku, bet ar bērnu.
Tad viņš vēlreiz pasmaidīja un aizgāja. Puisēns vairs nevaicāja. Un centās par to nedomāt. Viņš saprata, ka ikdienība eksistē tikai pieaugušajiem, ka bērniem tās nav un nevar būt. Un patiešām, puisēnam viss likās neparasts un jauns, pat tas, ko viņš bija skatījis daudz reižu.
Viņš vēroja, kā visi strādāja — kaut ko aprēķināja, izgudroja vai studēja. Viņš gāja laboratorijās. Visur viņu sagaidīja ar prieku, un nezin kāpēc sevišķi tur, kur nodarbojās ar vissarežģītāko parādību pētīšanu, piemēram, submolekulārās bioloģijas laboratorijā. Varbūt tas bija tāpēc, ka pētnieki, iedziļinoties neredzamajā un nepazīstamajā, kas bija pieejams tikai vissarežģītākajām ierīcēm, uz vairākām stundām zaudēja sakarus ar apkārtējo pasauli, un puisēns ieradās pie viņiem kā šīs skaistās pasaules sūtnis, ar visu savu izskatu atgādinādams par šo pasauli?
Pēc tam puisēns gāja prom, un laboratorijā tad iestājās klusums. Tomēr visi zināja, ka puisēns ir kaut kur līdzās, jo, kaut arī kuģis bija liels, tajā viss atradās līdzās, viss bija tuvu. Un puisēns, izgājis no laboratorijas, saspringti domāja par submolekulāro pasauli, un viņa doma tad traucās nevis vairs Visuma plašumos ārpus kuģa, bet gan bezgalīgi mazo lielumu pasaulē. Un tādās reizēs viņš pats 80v sāka likties bezgalīgi liels, it kā sastāvētu no daudzām pasaulēm.