No pētījumiem brīvajā laikā daži ekspedīcijas dalībnieki mēdza spēlēt šahu. Puisēns par spēlētāja plecu raudzījās uz šaha dēli un centās uzminēt nākamo gājienu. Vissliktāk Šahu spēlēja mūziķis. Viņš zaudēja visiem — gan mašīnām, gan dzīvajiem partneriem. Sa- Raves viņu ļoti skumdināja, bet viņš nespēja Atturēties no spēles. Puisēns sāpīgi pārdzīvoja viņa biežās sakāves.
Zaudējis partiju, mūziķis devās uz savām (elpām komponēt. Reiz viņš pamāja puisēnam, ieveda viņu savā kajītē un ieslēdza atskaņotāju, lai puisēns varētu noklausīties jaunu melodiju.
Puisēns klausījās, kā plūda skaņas, smalkas un gaišas. Kaut kur cits pret citu sitās sīki ledus gabaliņi, dziedāja ūdens, te urdzēdams, te dārdēdams un atsizdamies pret akmeņiem".
Un pamazām puisēnam pavērās nepazīstama planēta ar daudzām upēm, strautiņiem un tērcēm. Ūdeņi dziedāja brīnumainu dziesmu. Tad puisēns pēkšņi sajuta, ka dziesma jau ir, bet nav vēl ausu un prāta, kas to varētu dzirdot un saprast. Uz planētas vēl nav saprātīgo būtņu … Jā, uz tās planētas, par kuru stāstīja mūzika …
Skaņas plūda, smalkas un gaišas. Un puisēnam šķita, ka upes, strauti, straumes un ledus gabaliņi ir tepat, viņam blakus — tik skaidra un skaista bija melodija.
Pēc tam iestājās klusums. Klusēja abi — gan komponists, gan puisēns. Puisēns tomēr bija puisēns — viņš nespēja ilgi klusēt.
— Pastāsti, lūdzu, — viņš uzrunāja mūziķi.
— Par ko tad?
— Par to pašu, — klusi atbildēja puisēns.
Mūziķis saprata, ko puisēns lūdz, un sāka
stāstīt par planētu, uz kuras viņš piedzimis un pavadījis savu jaunību. Viņš bija labs mūziķis, bet pavājš stāstītājs, bieži novirzījās sāņus vai arī netika no vietas, nemitīgi atkārtodams vienu un to pašu.
Viņš bija piedzimis mežā, kalna piekājē, bet kalna galā atradās ezers. Tieši pie viņa tēva —- rezervāta sarga — mājiņas durvīm sākās taciņa. Līkumus mezdama, tā aizvijās uz mežu un tur izzuda.
Taču bez taciņas, kokiem un ezera kalna galā, stāstīja tālāk mūziķis, bija vēl kaut kas cits, ko sauca par nepieciešamību. Kad nākamais mūziķis paaugās, viņam bija jāšķiras no taciņas, upes, kalna un ezera, kas atradās pašā virsotnē, blakus zilajam mākonim. Mašīna, ātra kā zibens, aizveda viņu uz pilsētu. Arī pilsētā bija labi. Tikai tur nebija kalna ar ezeru virsotnē. Dzīve bija atņēmusi nākamajam mūziķim kalnu un ezeru. Tomēr mūziķis neizsamisa, viņš jau tad bija sapratis, ka dzīvi veido ne tikai guvumi, bet arī zaudējumi.
— Ko tad tu ieguvi? — jautāja puisēns.
— Es ieguvu pieredzi, — atbildēja mūziķis.
Bet tu par to atdevi kalnu un ezeru.
Varbūt, ka es kādreiz atgriezīšos pie šī kalna, — domīgi teica komponists.
— Kad?
— Kā lai es to zinu? Mums vel jānokļūst ii/, noslēpumainās planētas. Pēc tam ilgus gadus prasīs atpakaļceļš uz dzimteni. Bet dzīve Ir īsa …
Mūziķis pēkšņi apklusa, un viņa sejā pavīdēja rūpju ēna. Visā kuģī tas bija pats bez- i lipīgākais cilvēks. Taču patlaban viņš kļuva līdzīgs pārējiem. Un puisēns pirmo reizi noprata, ka attālums, kas jāpārvar kuģim, mērījams nevis ar izplatījumu un laiku, bet ar dzīvi. Tas bija pārsteidzoši . .. Gadi aiziet, un, ja mūziķim pat izdosies vēlreiz skatīt sa- vas bērnības kalnu, viņš tad jau būs kļuvis nevarīgs sirmgalvis. Un varbūt viņš vispār lik ilgi nedzīvos.
Vēlēdamies pateikt mūziķim kaut ko patīkamu un mazināt viņa ilgas pēc ezera kalna virsotnē, puisēns sacīja:
— Ja tu neredzēsi kalnu, varbūt es to redzēšu. Es pasveicināšu to no tevis.
Iestājās pauze. Neveikli jutās abi — kā pieaugušais, tā puisēns. Pēc tam puisēns nodomāja, ka mūziķis nav visu pateicis. Viņš nav pateicis pašu galveno, un tas ir labi. Puisēns zināja, ka mūziķi pametusi mīļotā sieviete, ka tā aizgājusi pie cita. Un, ja arī viņa nožēlos savu soli, izlabot to vairs nevarēs — mūziķis tagad ir pārāk tālu no viņas un atgriezīsies mājās kā sirmgalvis.
Uz kuģa bija tikai viens ļoti vecs cilvēks. Tas bija galvenais tehniķis skaitļotājs, speciālists, kura rīcībā atradās skaitļošanas mašīnas. Visi zināja, ka viņš mājās vairs neatgriezīsies, jo bija jau pārāk vecs. Bet viņš bija ļoti stiprs. Pavārs farmaceits, kam nebija visai spoža veselība, apskauda viņu un reiz sacīja,; ka šis sirmgalvis pārdzīvos visus, pat puisēnu, un, ja jau kādam vispār ir lemts atgriezties mājās, tad tieši viņam.
Puisēns zagšus novēroja sirmgalvi. Viņus abus saistīja kaut kas kopējs. Sirmgalvis bija par visiem vecāks, bet puisēns — par visiem jaunāks.
Vai šim sirmgalvim kādreiz ir bijusi bērnība? Iespējams, ka bija, viņš taču uzreiz nekļuva vecs. Saticis puisēnu, vecais vīrs izbrīnāt i jautāja:
—• Kur tu radies, puisēn?
Puisēns saprata, ka tas bija joks. Bet kāpēc vienu un to pašu joku vajadzēja tik daudz, reižu atkārtot? Sirmgalvis aplūkoja puisēnu, kam nebija pagātnes, kamēr sirmgalvim tās bija gandrīz tikpat, cik mašīnu — ziņu un faktu glabātāju — atmiņā. Apmēram pirms diviem gadiem sirmgalvis vienu no mašīnām pieķēra neprecizitātē. Visi ilgi smējās un jokoja, atceroties šo gadījumu.
Raugoties sirmgalvī, puisēns dzirdēja pagātni. Pagātne dzīvoja sirmgalvī, viņa acīs, kas paskarbi raudzījās no sirmo uzaču apakšas. Tā glabājās viņā kā mašīnu atmiņā. Bet pašcieņa lika tai klusēt. Sirmgalvis taču nebija atmiņas mašīna, kas gatava atbildēt visiem un ikvienam uz jebkuru vieglprātīgu jau- lājumu. Un pagātne, ko sevī glabāja sirmgalvis, bija pavisam citāda nekā informācijas lenču atmiņā. Mašīnas atcerējās datumus, faktus, notikumus un atgadījumus. Bet sirmgalvis līdz ar visiem šiem faktiem un atgadījumiem atcerējās vēl arī sevi un citus.