— Cik miljoniem gadu viņš jau eksistē?!
Hipotēzei atradās arī aizstāvji. Pirmais skolnieks Dorofejevs teica: iespējams, ka GroJ mova tēvs ir atradis puisēna informatīvo koļ piju. Par līdzīgām kopijām jau ne reizi vien bija rakstīts fantastiskajos romānos. īsi saj kot, Gromovam ir sakari nevis ar pašu pui-j sēnu, bet ar viņa kopiju. Puisēna iekšējā pa-; saule tika pierakstīta ar koda palīdzību, un puisēna dubultnieks atrodas Gromova dzīvoklī, bet oriģināls jau sen izzudis, pakļaul damies nenovēršamajam sairšanas likumam!
Man šī hipotēze likās ļoti naiva. Turklāt n'j Gromova tēva puses diezin vai būtu ētiski no-ļ slēpt zinātnei un sabiedrībai puisēna informa-j tīvo kopiju tikai tādēļ, lai viņa dēls gūtu skolā] panākumus. Tas bija pirmais iebildums. Bija! arī vēl daudz citu. Kā puisēna kopija varēja zināt, piemēram, par Napoleonu un daudz ko] citu, kā varēja arī nebūt uz tās planētas0
Prāts un loģika dažādi pretojās, bet stiprākas par tām bija jūtas un vēlēšanās kļūt par neparastu notikumu liecinieku un līdzdalībnieku. Dažreiz es domāju, pārmezdams sev nekonsekvenci: bet varbūt Gromova puisēns lomēr eksistē? Nu, sacīsim, nevis burtiski, bet tikai kā kopija. Pieņemsim. Bet kur tad atrodas šī kopija? Tēva kabinetā. Pieņemsim. Nu, un tad — vai viņa stāv tur, šī kopija, un laiku pa laikam sarunājas ar Gromovu par dažādām zinātniskām tēmām?
Taču atraisīsimies no fantāzijām un atgriezīsimies īstenībā. Un īstenība bija gaužām parasta. Es saslimu ar angīnu un pavadīju vairākas dienas gultā. Mani apciemoja Starovercevs. Baidīdamies aplipt, viņš apsēdās pre- iējā kaktā istabā, kuru mana māte un tēvs vēl joprojām automātiski dēvēja par bērnistabu. Viņš pētīja kartītes, brīžiem kaut ko ierakstīja tajās, it kā būtu mani pilnīgi aizmirsis.
Tu varētu ar to nodarboties mājās vai bibliotēkā, — es teicu.
— Ja es būtu mājās vai bibliotēkā, tad nevarētu sēdēt šeit, pie tevis.
— Piekrītu tev, — es teicu, — bet, ja tu sēdi šeit, pie manis, tad vismaz paslēp savas kartītes kabatā. Vai tu kaut minūti nevari bez tām iztikt?
— Es joti augstu vērtēju savu laiku.
— Nu vērtē, — es teicu. — Tā ir tava darīšana.
— Ne tikai mana, bet arī tava. Jo es cienu laiku ne tikai sevis dēj, bet arī citu dēļ.
— Citu dēļ? Vai tu nevarētu izteikties konkrētāk? Ne jau Drovodelova dēļ tu cieni savu laiku …
— Drovodelova dēļ? Nē, — izklaidīgi atbildēja Starovercevs. — Zini, Drovodelovs nogriezis un atnesis uz klasi …
— Atkal telefona klausuli?
— Nē, lapsas asti. Stāsta, ka nogriezis Zooloģiskajā dārzā dzīvai lapsai. Melo. Aste ož pēc naftalīna.
— Tik vien jaunumu? — es jautāju.
Starovercevs nezin kādēļ apvainojās, nosarka un uztraukumā pat nometa vairākas kartītes uz grīdas.
— Nejautā man par jaunumiem. Es to visu nicinu. Nicinu!
— Kādēļ gan nicini? Par ko?
— Nicinu! Jaunumi — tās ir tenkas. Jau akadēmiķis Vernadskis tā teicis. Tas rakstīts viņa biogrāfijā.
Tad viņš pavisam apvainojās un aizgāja, pat nepacēlis kartītes. Es nejutos vainīgs.
Piecēlos un pacēlu Staroverceva nomestās kartītes. Vienā no tām bija rakstīts par Parīzes Svētās Dievmātes katedrāli, otrajā — par molekulu ATF un par ūdeņraža savienojumiem, bet trešajā — es neticēju savām acīm — par puisēna informatīvo kopiju.
Pirmajam skolniekam Dorofejevam bija bijusi taisnība.
Kartītē bija norāde uz laikrakstu ziņojumu par arheologa @FQfliOY3 .atradumiem un bija
minēts par svešas planētas puisēna kopiju, kas gulējusi zemē kopš juras perioda.
Es lasīju un pārlasīju šo kartīti, un roka man trīcēja. Pēc tam es apgūlos gultā, iededzināju gaismu un atkal lasīju. Manā apziņā slrīdējās divas balsis. Viena balss teica, ka las viss ir blēņas un ka Starovercevs pēc Do- rofejeva vārdiem to tīšām uzrakstījis uz kartītes un nometis šeit, lai pasmietos. Bet otra balss apgalvoja, ka Starovercevam kartīte ir pārāk dārga lieta, lai to bojātu. Divas balsis strīdējās, bet es kā arbitrs klausījos to argumentos, vēl nezinādams, kurai no tām piekrist.
Balsis strīdējās, minot simtiem argumentu «par» un «pret». Pēc tam viena balss sāka uzvarēt, tā, kas sprieda loģiski un prātīgi, kā mūsu matemātikas skolotājs Marks Semjono- vičs. Es tūdaļ iztēlojos Marku Semjonoviču ar krītu vienā rokā un slapju lupatu otrā un skaitļus uz tāfeles, un viņa balsi vienmēr ar vienu un to pašu šaubu pilno intonāciju, pat tad, kad nebija par ko šaubīties.
Sī balss, Marka Semjonoviča balss, mita manī un sprieda.
«Pieņemsim,» tā teica, uzrunājot visus nu katru atsevišķi, «pieņemsim, ka nav zināms, vai eksistē puisēna kopija, un apzīmēsim to ar iksu. Tad jautāsim sev, kāpēc igreks, tas ir Starovercevs, steidzās izpildīt kartīti, kuru tik ilgi glabāja neizpildītu? Pieņemsim, ka Starovercevs …» Balss ar šaubu pilno intonāciju pārliecināja mani par to, par ko mani pārliecināt nebija grūti. Starovercevs nepiederēja pie tiem, kas. mēdza jokot. Tātad? Tātad, kamēr es gulēju gultā, mērīju -temperatūru un riju tabletes,] avīzēs ir parādījies ziņojums par puisēna kopiju.
Es pasaucu mati, kas atradas ēdamistaba, un palūdzu, lai viņa atnes avīzes.
— Šodien ir pirmdiena, — teica māte, — avīzes nav atnestas. Bet vakardienas avīzē? es ietinu apavus, kad nesu tos labot.