Выбрать главу

7

Es uzgriezu telefona numuru un, izdzirdis dobju un zemu vīrieša balsi, teicu:

—   Man vajadzīgs Starovercevs.

—   Starovercevs klausās, — balss atbildēja.

No uztraukuma es pirmajā brīdī pat neap-

jaudu, ka tas ir Staroverceva tēvs, un brīnī­jos, kāpēc pazīstamajam skolniekam ir tik zema, nepazīstama, dobja balss.

—       Starovercevs klausās, — sapīkusi balss atkārtoja.

—   Man vajag jūsu dēlu, nevis jūs.

—       Viņu aizveda uz slimnīcu, — balss at­bildēja. — Apendicīta lēkme.

Viņš nolika klausuli. Es arī. Iestājās klu­sums.

Visi šai pasaulē bija norunājuši neļaut man atklāt noslēpumu. Es gulēju gultā, riju tabletes, dzēru tēju ar citronu un gaidīju ārstu no rajona poliklīnikas.

Tad atnāca ārste — veca, aizvainota sie­viete — un sāka mums pārmest, ka lifts slikti strādājot. Pagājušo reizi, kad viņa braukusi pie mums uz sesto stāvu, lifta durvis node­vīgi aizcirtušās un ne par ko nav atvērušās; viņai vajadzējis kliegt, lai izsauc dežūrējošo i emontstrādnieku, un viņa, stāvēdama liftā, pazaudējusi četrdesmit minūtes. Šodien viņa, baidīdamās zaudēt laiku, nav uzdrošinājusies izmantot liftu un nākusi augšā kājām, bez tehnikas palīdzības. Viņa izteica manai mātei pārmetumu par liftu un palūdza atnest tēj­karoti, bet man lika atvērt muti. Pēc tam viņa pateica, ka vajagot pagulēt vēl vismaz divas dienas, un aizgāja.

Divas dienas … Es gulēju divas dienas un domāju. Es domāju par puisēna kopiju, kuru, ja var ticēt Staroverceva kartītei, atradis Gro­mova tēvs. Kopš juras perioda laikmeta, kad uz zemes dzīvoja zvīņneši, ir pagājuši daudzi miljoni gadu. Tātad kopija ir gulējusi zemē un pacietīgi gaidījusi, kad uz Zemes parādī­sies saprātīgas būtnes, kas būs spējīgas uz­tvert tās valodu un stāties ar to sakaros.

Man gribējās vairāk uzzināt par juras pe­riodu un es lūdzu mātei, lai viņa atnes man paleontoloģijas mācību grāmatu, no kuras studiju gados bija mācījies vecākais brālis. Māte mācību grāmatu neatrada un atnesa man «Mugurkaulnieku paleontoloģiju».

Tad nu es uzzināju dīvainu faktu, kas mani burtiski satrieca. Izrādās, ka juras periodā eksistēja dinozaurs, kam bija mazas priekš­kājas ar izteiktu tveršanas funkciju un nebija zobu. Šis mazais dinozaurs bija specializē­jies lielāku dinozauru olu izzagšanā.

Grāmatas autors izteica domu, ka tieši no šī zvlņneša ar neparasti jutīgo nervu sis­tēmu radušies zīdītāji, tātad, arī cil­vēki.

Es nodomāju: ja eksistē puisēna informa­tīvā kopija, ir iespējams pārbaudīt šīs hipo­tēzes pareizumu. Man pašam tā nelikās sc- sevišķi ticama.

Pēc divām dienām, kad ierados skolā, no­lēmu kartīti, kuru pie manis bija aizmirsis Starovercevs, parādīt pašam Gromovam.

Es jutos tā, it kā būtu zaudējis pamatu zem kājām un lidotu bezdibenī, taču nekādi nevarēju tikt ar sevi galā — vēlēšanās izzi­nāt noslēpumu bija stiprāka par mani.

Izvēlējies brīdi, kad klasē nebija Drovode­lova, izņēmu no kabatas kartīti un klusuciešot pasniedzu to Gromovam.

Es nenovērsu acu no Gromova sejas, sirds man dauzījās un kļuva te karsti, te auksti, un es domāju, ka man atkārtojas angīna. Tādi gadījumi mēdzot būt.

Šis mirklis man šķita garāks par stundu. Tad Gromovs atdeva man kartīti un mierīgi pajautāja:

—  Un kas tad ir? Kas tevi pārsteidz?

—   Kā kas? — es atbildēju. — Vai tiešām hipotēze par puisēna kopiju apstiprinājusies?

—   Apstiprinājusies.

—  Viņš atsaucās uz avīzi. Vai tad par to rakstīja avīzēs?

—   Nē. Starovercevs uzzināja no manis. Bet uz avīzi viņš atsaucas tādēļ, lai būtu pārlie­cinošāk. Viņš negribēja atsaukties uz privāt­personu. Un es esmu privātpersona.

Mūsu sarunu pārtrauca zvans. Ienāca Marks Semjonovičs, uzzīmēja uz tāfeles taisn­leņķa trīsstūri un ar mūžīgo šaubu intonāciju balsī sāka pierādīt teorēmu. Klaudzinādams ar krītu pa tāfeli, viņš pierādīja tā, it kā pats neticētu saviem pierādījumiem. Protams, pie visa vainīga bija intonācija, kas neatbilda lo­ģiskajiem secinājumiem, kuri izrietēja no pie­rādījumiem.

Es pilnīgi izslēdzos un neklausījos Marku Semjonoviču — domāju nevis par teorēmu, bet gan par dinozauru, kas zaga savu augu­mā pārāko laikabiedru olas. Nevar būt, es prātoju, ka no šī zaglēna cēlušies visi zīdī­tāji, tātad arī cilvēki. Tāds sencis man nemaz nebija pa prātam. Taču noskaidrot patiesību var tikai ar puisēna palīdzību, kura informa­tīvo kopiju atradis Gromova tēvs.

Tikai puisēns varēja apgāzt šo apšaubāmo hipotēzi, jo viņš bija ieradies uz Zemes jau juras periodā.

Iedomājoties vien, ka puisēna kopija eksistē un ka sīkumus es varu uzzināt no Gromova, tiklīdz beigsies stunda, mani te sāka kratīt salti drebuļi, te kļuva neciešami karsts. Man iešāvās prātā, ka ārste, baidīdamās no nejau­kajām lifta durvīm, būs izrakstījusi mani

pārāk ātri. Par to es gan varēju viņai tikai pateikties. Es nedrīkstēju zaudēt ne minūti. Bet minūtes gāja, un Marks Scmjonovičs vēl joprojām turpināja izskaidrot, izbrīnā aplūko­dams savu trīsstūri uz tāfeles un it kā apšau­bīdams to, kas vairs neizraisīja nekādās šau­bas.

Es nodomāju, ka viņš šaubās par teorēmu un tās pierādījumiem, kurus ir izstrādājis jau Pitagors vai Eiklīds, bet es te sēžu un nešau­bos par puisēna kopijas esamību tikai tāpēc, ka ticu kartītei un Gromovam.

Tad atskanēja zvans. Marks Semjonovičs ar slapju lupatu noslaucīja trīsstūri un savus pierādījumus un aizgāja uz skolotāju istabu.! Es gribēju pieiet pie Gromova, bet viņam bla­kus jau stāvēja Drovodelovs. Turklāt viņš ne­stāvēja bezmērķīgi kā citi. Rokā viņam bija ar sīkiem cipariem aprakstīta papīra lapiņa. Es nospriedu, ka tas ir kāds uzdevums, ko Drovodelovs nespēj atrisināt, bet tad viss no­skaidrojās. Uz lapas, kuru Drovodelovs snie­dza Gromovam, bija aprēķināts, cik puisēns; apēdis, izdzēris un izelpojis ilgā ceļojuma] laikā. Drovodelovs pasniedza lapiņu Gromo­vam ar tādu seju, ar kādu droši vien resto­rānā oficiants pasniedz rēķinu un gaida sa­maksu.