Es vienkārši aizgāju. Uzģērbu priekšnamā mēteli un aizgāju. Es nevarēju ilgāk činkstēt, lūgties, pieglaimoties.
Jādomā, ka cits manā vietā nebūtu aizgājis, neuzzinājis patiesību. Kāds izcils pētnieks zinātnes dēļ būtu uzspļāvis savai patmīlībai un palicis.
Bet es aizgāju. Patiesību sakot, man tādēļ nekļuva vieglāk. Es gandrīz visu nakti ne-i gulēju.
Nākamaja diena klase notika nepatīkams gadījums. Pats nezinu, kāpēc es šo notikumu nosaucu par nepatīkamu. Bet lai nu tā paliek. Notikums bija šāds.
Vecā, pensijā aizgājušā bioloģijas skolotāja vietā ieradās cits pedagogs — pavisam jauniņš. Vecā laikā viss butu nogājis gludi. Viņu jau vairs ne ar ko nevarēja pārsteigt.
Jaunais uzdeva Gromovam jautājumu. Un Gromovs, saprotams, atbildēja. Galvenais jau nebija tas, ka Gromovs neatbildēja pēc programmas. Galvenais bija tas, ka Gromovs zināja to, ko nezināja un nevarēja zināt neviens. Jaunais skolotājs to visu saprata. Es to nolasīju no viņa acīm. Tādas acis nebiju redzējis nekad — ne kino, ne teātrī. Likās, ka sejā viņam palikušas vienīgi acis. Bet acīs bija viss — sajūsma un šausmas, neizpratne un dusmas, izmisums un prieks, un vēl kaut kas, ko es neprotu vārdos izteikt.
Man likās, ka viņš ir saslimis vai sajucis prātā. Viņš sāka staigāt pa klasi no viena gala līdz otram, it kā būtu rnūs aizmirsis.
Pagāja minūtes piecas, bet viņš staigāja un staigāja.
Tad viņš piegāja pie Gromova.
Viņš kaut ko teica, bet tik klusi un neskaidri, ka es nevarēju sadzirdēt. Tikai pēc Gromova atbildes es apjautu, par ko ir runa.
Runa bija par dzīvniekiem, kas izmiruši pirms miljoniem gadu. Un ne jau tas ir svarīgi, ka Gromovs izstāstīja par tiem plaši, dzīvi un pārāk konkrēti. Viņarn izspruka vārdiņš, kuru nekādā ziņā nevajadzēja teikt, ja jau gribēja saglabāt noslēpumu. Kad skolotājs viņam iebilda, viņš teica:
— Jūs to zināt no paleontoloģijas kursa, bet es atceros …
Un viņš sāka izklāstīt vienu sīkumu pēc otra. Viņš it kā nolēma visam uzspļaut — noslēpumam, skolotājam, pirmajiem skolniekiem, jo viņš atkal lietoja izteicienu: «es atceros …». Skolotājs gluži apstulba, viņam nebija spēka izteikt ne vārda.
Man kļuva skolotāja žēl, un vēl vairāk kļuva žēl paša Grornova. Tāpēc es iesaucos:
— Viņš taču vienkārši pārteicās!
Skolotājs pieķērās maniem vārdiem kā salmiņam. Un viņam izdevās kaut kā pabeigt stundu. Arī Gromovs nomierinājās.
Es biju velnišķīgi priecīgs, ka mana attapība ir viņiem palīdzējusi izkļūt no grūtā stāvokļa.
Bet tad izlēca Drovodelovs. Viņa sejā pavīdēja smīns:
— Platon! — viņš kliedza pa visu klasi. — Platon, tu esi mans draugs, bet patiesība man ir dārgāka.
Es ļoti dusmojos uz Drovodelovu par viņa izlēcienu. Ari pārējie zēni dusmojās. Patiesība te, protams, nebija vainīga.
Jaunais skolotājs saslima. Bija kaut kur saķēris plaušu karsoni. Stāsta, ka viņš no Kuibiševa slimnīcas atrakstījis Gromovam vēstuli. Vēstules saturs klasē nevienam, pat Drovodelovam, nebija zināms. Starovercevs tikai ieraudzīja aploksni uz Gromova galda un pēc sūtītāja adreses saprata, kas un no kurienes Gromovam atrakstījis.
Man nezin kādēļ liekas, ka skolotājs izskaidroja Gromovam savu stāvokli un to, kāpēc viņš stundā tik ļoti uztraucās. Bet to jau vispār nevajadzēja izskaidrot. Nezinu, vai vēstulē bija kaut kas par patiesību.
Taču es par to domāju ikreiz, kad satiku Gromovu. Tad pēkšņi arī Gromovs pārstāja apmeklēt skolu.
Paklīda valodas, ka viņš pārceļoties uz citu vietu, tikai nevis uz Melnupīti, bet Akadēmijas pilsētiņu pie Novosibirskas. Tikko bija beigušās vēlēšanas Zinātņu akadēmijā, un viņa tēvs ievēlēts par korespondētājlocekli akadēmijas Sibīrijas filiālē. Bet, ja ievēlēts, tad gribot negribot jābrauc. Tā man paskaidroja viens skolnieks, kura tēvu arī reiz izvirzīja par korespondētājlocekli, bet neievēlēja.
Un tad es atkal atcerējos patiesību. Es sapratu, ka Gromovs drīz aizbrauks, bet Novo- sibirska ir tālu, un man neko neizdosies uzzināt par puisēnu līdz tam laikam, kad par viņu kaut kas parādīsies avīzēs. Man noteikti vajadzēja satikt Gromovu vēl pirms viņa aizbraukšanas. Es gaidīju, ka biedrs ieradīsies klasē, bet viņš neieradās. Varbūt Gromovs jau bija nokārtojis skolā savus dokumentus un gaidīja, kad tēvs pabeigs darbu.
Jaunais bioloģijas skolotājs izveseļojās un izrakstījās no slimnīcas. Klasē viņš bija nervozs un samulsis un laiku pa laikam pameta skatienu uz tukšo vietu pie loga, kur agrāk bija sēdējis Gromovs. Viņa acīs tad parādījās dīvaina izteiksme, it kā viņš tur redzētu to, ko citi neredzēja.
Arī es raudzījos uz turieni un redzēju tukšo vietu un logu. Bet aiz loga bija iela ar gājējiem uz ietves un pretī logs, pie kura sēdēja resnā vecene, kas ēda ābolus vai dauzīja ar gludekli riekstus uz palodzes.
Taču skolotājs redzēja tur kaut ko citu — par to liecināja viņa acis. Varbūt viņa skatienam tur pavērās dzīva un iespaidīga senās Zemes aina, kāda tā bijusi vēl pirms cilvēka un zīdītāju parādīšanās un par kādu toreiz bija stāstījis Gromovs?
Ceļā uz mājām man aiz muguras atskanēja soļi, un es nopratu, ka mani kāds grib panākt. Es atskatījos. Tas bija jaunais skolotājs.
Viņš panāca mani un kādu laiku gāja man blakus. Mēs abi klusējām. Pēc tam skolotājs jautāja:
— Ko jus domājāt par Gromovu?
— Gromovs pārceļas uz Novosibirsku, — es teicu. — Viņš dzīvos Akadēmijas pilsētiņā. Tur ir skola spējīgiem matemātiķiem un fiziķiem. Viņš droši vien tajā iestāsies.
— Vai jūs domājat, ka viņam vajadzīga šī skola?
— Tajā visi pūlas iekļūt, — es atbildēju, — taču visus neuzņem. Tikai talantīgos. Lai nu ko, bet Gromovu uzņems uzreiz.
— Es arī nešaubos, ka viņu uzņems, — teica skolotājs. — Bet es šaubos, vai viņam ir vajadzīga vidusskola. Viņš pārāk daudz zina.