— Jā, — es piekritu. — Viņš zina daudz, pārāk daudz pat salīdzinājumā ar vislabāko skolnieku.
Skolotāja seja atdzīvojās. Viņš pieliecās un konfidenciālā tonī jautāja man:
— Bet kā viņš visu to zina?
— Ļoti vienkārši, — es atbildēju, — viņa tēvam ir laba bibliotēka.
— Jūs domājat? — teica skolotājs. Pēc balss skaņas es nopratu, ka mana atbilde viņu nav pilnībā apmierinājusi. Bet ko gan viņš domāja, uzdodams šo jautājumu? Varbūt viņš domāja, ka es klāšu vaļā visu, ko zinu un domāju par puisēnu? Viņš grib pārāk daudz.
Skolotājs paspēra vēl dažus nedrošus soļus un tad teica:
— Visu labu.-
Un nogriezās pa Piekto līniju.
Es domās uzslavēju sevi par to, ka nebiju atbildējis uz viņa jautājumu. Pēc tam gan nodomāju: bet ko tad es, patiesību sakot, varēju viņam atbildēt? Es taču arī nezināju, kur Gromovs smeļ savas zināšanas.
Atnācis mājās, paņēmu no plaukta grāmatu, ko man uzdāvināja dzimšanas dienā, un sāku lasīt. Grāmata saucās «Gribu visu zināt». Nosaukums man patika, lai gan likās mazliet neprecīzs. Vai tad iespējams visu zināt? Nē, visu zināt laikam nevar. Bet vispār grāmata bija diezgan pieņemama. Izglītojoša. Līdzīga kartītēm, ko izpildīja Starovercevs.
Mazliet palasīju, tad man sametās garlaicīgi. Piegāju pie loga un paskatījos laukā. Sniga. Sniegs vērta ielu jaunu, svaigu, likās, ka tā tikko kā radusies. Un nezin kāpēc man pēkšņi kļuva labi, kaut arī es nedzīvoju kaut kur traucošā kosmiskā kuģī, bet gan visparastākā, sen neremontētā mājā. Un mājai nekas nedraudēja. Ne nejauša sastapšanās ar meteorītu, ne citas līdzīgas briesmas. Tā nevarēja novirzīties no trases un apmaldīties bezgalīgajā Visumā. Viss bija ļoti parasti. Lejā, ielas otrajā pusē, es redzēju maiznīcu ar senlaicīgu izkārtni, uz kuras bija uzzīmēts gards kliņģeris, un šūšanas darbnīcu ar maisveidīgā uzvalkā ietērptu vaska pilsoni vitrīnā, un telefona būdu, to pašu, kurā Drovodelovs bija nogriezis klausuli. Man kļuva tīkami un priecīgi, it kā rīt sāktos svētki, kas turpināsies ilgi ilgi. Bet pēc tam mans skatiens apstājās pie ieejas mājā, kur dzīvoja Gromovs. Prieks un tīksme izgaisa kā dūmi. Lai gan tās bija parastas parādes durvis parastā namu pārvaldes mājā, man likās, ka aiz šīm durvīm sākas cita pasaule, pasaule, pilna pārsteigumu un noslēpumu. Es stāvēju pie loga un domāju, kura no šīm pasaulēm ir labāka: tā, ar maiznīcu un šūšanas darbnīcu, un telefona būdu, vai arī tā, kur šūšanas darbnīcas un telefona automāta vietā ir lidojoši meteorīti.
Un tad es atcerējos puisēnu. Viņam taču nebija izvēles. Viņa vietā visu izlēma liktenis. Puisēns bija piedzimis ceļā, uz kuģa. Pēc tam visu laiku lidoja un lidoja. Un aiz nodalījuma sienas, kurā gulēja puisēns, atradās nevis šūšanas darbnīca, bet gan nekas, ko sauca par vakuumu.
Es jutos kaut kā neveikli, it kā būtu pateicis savas domas veselai zālei klausītāju. Pēc tam es uzvilku mēteli. Un tieši pēc minūtes jau stāvēju pie tām pašām durvīm.
Es stāvēju, neuzdrošinādamies ar pirkstu pieskarties zvana pogai. Tai brīdī, kad biju saņēmis dūšu, durvis pašas atvērās. Iznāca Gromova tēvs. Viņš kaut kur gatavojās iet, jo bija mētelī.
— Mājās, — viņš man teica. — Ejiet iekšā.
Un es paspēru soli. Tai acumirklī, kad
spēru šo soli, es vēl nenojautu, kādas būs sekas.
Gromovs likās pat priecīgs par manu ierašanos.
— Ienāc, — viņš teica. — Atģērbies. Mums jau visas mantas sasaiņotas.
Kāpēc viņš piebilda par mantām, kas patiešām bija sasaiņotas, nezinu.
Kad gājām cauri ēdamistabai, es uzmetu skatienu sienai. Dieviņa tur jau vairs nebija. Viņš gulēja uz grīdas līdzās čemodānam, ievilcis savas tievas koka kājiņas.
Tad es pēkšņi aptvēru, ka Gromovi brauc prom. Pirms biju ieraudzījis dieviņu uz grīdas blakus čemodānam, es vēl šaubījos.
Kad bijām ienākuši bērnistabā un apsēdušies, Gromovs jautāja:
— Tu tāpat vai darīšanās?
— Darīšanās, — es teicu.
Gromovs uzreiz apklusa. Es arī neuzdrošinājos pateikt, kādās darīšanās esmu atnācis.
— Vai galvaskausus arī vedat prom? — es jautāju.
— Vedam.
— IJn dieviņu?
— Arī dieviņu.
— Un puisēnu?
Šis vārds man paspruka gandrīz neviļus. Es daudz dotu, lai dabūtu to atpakaļ. Gromova seja acumirklī pārvērtās. It kā kaut kas būtu atstūmis viņu no manis. Likās, ka es viņu redzu nevis savā priekšā istabā, bet uz televizora ekrāna.
— Kāpēc tev vajadzīgs puisēns? — klusi jautāja Gromovs.
— Es viņam gribu uzdot jautājumu.
— Tad uzdod, — tikpat klusi teica Gromovs. — Es atbildēšu.
— Es gribu, lai pats puisēns atbild.
— Es jau esmu tas puisēns.
— Tu?
— Ja, es. Vai tad tu to nenoprati?
Es neteicu ne vārda. Man kļuva te aukst
te karsti. Piere norasoja.
— Nu, kāpēc tu neuzdod jautājumus?
— Labāk vēlāk, — es teicu.
— Kad vēlāk?
— Nākamreiz.
— Mēs rīt braucam prom uz Novosibirsku
— Kad?
— Deviņos vakara.
— Tad es pieskriešu pēcpusdienā, labi?
— Pieskrien.
Bet es, protams, nepieskrēju pie viņa pēc pusdienā. Kāpēc? Pats nezinu. Varbūt tāpēc, ka nezināju, ko viņam vaicāt. Es taču nevarēju jautāt par dinozauru ar tveršanas funkciju priekškājās, kurš no saviem kaimiņiem zaga olas. Tas būtu pārāk sīki. Bet nopietnāki! jautājumi man, diemžēl, neienāca prātā. Biju pārāk uztraucies.
Es ilgi nevarēju nomierināties. Piecas vai] sešas dienas. Bet pēc tam nomierinājos un vairāk neuztraucos. Tikko beidzu uztraukties,: galvā man dzima milzum daudz jautājumu, ko vajadzēja uzdot puisēnam, tas ir, Gromovam. Bet Gromovs jau bija tālu, Akadēmijas pilsētiņā pie Novosibirskas. Viņu dzīvoklī ievācās kāda sveša ģimene. Es redzēju, kā piebrauca trīstonnīgā kravas mašīna ar man-