Un balss (viena no tām divām, kas manī strīdējās) teica, ka visu zināt nevar. Bet otra runāja pretī, atsaucās uz Gromovu un apgalvoja, ka var.
No Akadēmijas pilsētiņas pie Novosibir- skas nebija nekādu ziņu. Es jau sāku domāt, ka Gromovs vienkārši pajokoja, pirms aizbraukšanas teikdams man, ka viņš pats esot tas puisēns.
Bet, lūk, kas notika sestdien pēc nodarbībām. Es ar māti braucu tramvajā. Mēs bijām ceļā uz Melnupīti, lai apsveiktu paziņas, kas svinēja jurģus. Tādēļ mātei klēpī bija milzīga, konditorejā «Sever» pirkta torte baltā kārbā. Viss bija tā, kā parasti mēdz būt tramvajā. Daži cilvēki stāvēja, turēdamies pie siksnām, citi sēdēja. Un viens no viņiem lasīja avīzi. Es palūkojos viņam pār plecu, un mans skatiens apstājās trešajā slejā. Pēkšņi burti sāka lēkāt, it kā es skatītos uz tiem caur tēva brillēm. Tomēr paguvu izlasīt:
«Tiek pētītas profesora Gromova atrastās informatīvās kopijas, ko atstājuši svešu planētu iedzīvotāji, kuri apmeklējuši Zemi juras periodā . .. Noskaidrot, vai cilvēks spēj uztvert svešās planētas puisēna psiholoģiju un zināšanas, kolektīvam palīdzēja zinātnieka piecpadsmitgadīgais dēls … Atklātas milzīgas atmiņas rezerves …»
Vārdi lēkāja. Man kļuva auksti un tūlīt pēc tam karsti, un tad atkal auksti.
— Kas tev notika? — jautāja māte.
Es nepaguvu atbildēt, jo metos pakaļ pilsonim, kas piecēlās un ātri devās uz durvīm.
— Avīzi! — es kliedzu pa visu tramvaju. — Iedodiet man, lūdzu, avīzi!
G. Altovs
KLĪNIKA
,,DIŽAIS PIEKŪNS"
Man ir trīs stundas laika, pat mazāk. Pirms divdesmit minūtēm Jurijs Petro- vičs Vitovskis paziņoja: «Tātad izlemts, sākam desmitos.» Es pavaicāju, ko man tagad darīt. Viņš atbildēja: «Paņemiet papīru un aprakstiet lietas būtību. Galvenos faktus un domas. Visu, ko jūs domājat par gaidāmajiem notikumiem. Vēlāk šīs piezīmes palīdzēs
jurns izprast pašam sevi.» SV, kas vairākkārt nosodoši palūkojās uz Vitovski, piebilda: «Pareizāk gan būtu nerakstīt neko. Es ieradīšos pie jums pēc trim stundām. Nekādā gadījumā nekļūstiet lirisks un neizplūstiet. Mums vēl ir darba papilnam.»
SV nemiers ir saprotams — man nav dub- lētāja. Ja es pārdomāšu, eksperiments būs jāatliek uz ilgu laiku. Taču SV velti uztraucas: es nepārdomāšu. Nevar teikt, ka man viss būtu skaidrs. Drīzāk otrādi. Tāda nu reiz ir šī problēma: jo vairāk tajā iedziļinās, jo vairāk neatrisinātu jautājumu. Droša pazīme, ka nepieciešams eksperiments.
Lai notiek, papūlēšos — bez lirikas un īsi — uzrakstīt «galvenos faktus un domas».
Pats galvenais fakts ir tas, ka šeit, klīnikā «Dižais piekūns», paredzēts eksperiments, kā praktiski neierobežoti pagarināt mūžu. Pirmais izmēģinājums ar cilvēku. Ar mani.
Būtībā Vitovskis, Panarins un viņu līdzstrādnieki jau sen ir atrisinājuši nemirstības bioloģisko problēmu. Mūsu eksperimentam ir cits, tālāks mērķis. Tam jānoskaidro nemirstības psiholoģiskās (pēc Vitovska domām) un sociālās (tā domā Panarins) sekas.
Nav viegli izskaidrot, kā es, cilvēks, kam maz sakaru ar bioloģiju, kļuvu par šā eksperimenta dalībnieku. Te rodas divi jautājumi: kāpēc izvēlējās mani un kāpēc es piekritu. Patiešām — kāpēc? Es pūlos atcerēties, kad las notika, — un nevaru. Neatceros. Sākumā atbildēju ar noteiktu «nē». Tagad mana atbilde ir noteikts «jā».
Vēl pirms mēneša es nepazinu Vitovski un Panarinu. Tas ir — pazinu iztālēm: kopš tā laika, kad viņi saņēma Nobeļa prēmiju par darbu redzes bioķīmijā, viņus pazīst daudzi.
Vitovski es biju redzējis ne vairāk kā divas trīs reizes. Mūsu dienās, kad zinātnieki cenšas līdzināties bokseriem vai uzaudzē dekoratīvas bārdas, Vitovskis izcēlās ar gluži dabisku inteliģenci. Droši vien tāds izskatītos Cehovs, ja būtu nodzīvojis līdz sešdesmit gadiem (Vitovskim ir piecdesmit astoņi).
Vladimirs Vladimirovičs Panarins ir cita stila cilvēks. Viņš cenšas līdzināties Vitovskim, bet tā ir maskēšanās. Labsirdīgi smaidīdams, viņš ierodas sanāksmēs, neuzkrītoši apsēžas kaut kur klusā stūrītī un nogrimst grāmatas lasīšanā. Tā viņš nosēž stundām ilgi, šad un tad pamezdams skatienu uz runātājiem, bet tad pavisam negaidot atskan viņa pērkondimdošā balss. Tas līdzinās eksplozijai, tādēļ Panarinam iedota diezgan trāpīga iesauka — SV [1] . Dažu minūšu laikā auditorijai uzgāžas tāds daudzums domāšanas produkcijas, kuras pietiktu desmitiem sanāksmju un konferenču. Tieši domāšanas produkcijas, bet nevis vienkārši domu. Pats interesantākais ir tas, ka SV sniedz rūpīgi pārdomātu, jaunu un gandrīz vienmēr paradoksālu apsvērumu sistēmu. Būtībā tas ir gatavs zinātnisks darbs — ar skaidri iezīmētu domas attīstību, ar svarīgiem un pārliecinošiem faktiem, ar dzēlīgu zemtekstu un, galvenais, ar konkrētu izpētes programmu.
Pirms mēneša es sastapu SV Harkovā rna- šīntulkojumu jautājumiem veltītā konferencē. Patiesībā ar to arī viss sākās. Es biju pārsteigts, kad pārtraukumā Panarins, atgaiņādamies no žurnālistiem,' pienāca man klāti «Jūsu runas programmā nav, — viņš teica. — Ja neiebilstat, parunāsimies.»
Mēs izgājām dārzā. Panarins klusā aleja sameklēja brīvu soliņu un uzmanīgi palūkojās apkārt. Pamanījis, ka viņš uztraucas, jau-] tāju:
— Vai kaut kas noticis?
— Jā, — atbildēja Panarins. — Pareizāk sakot, nē. Vienkārši jūs tagad esat palicis viens. Bez dublētāja.
— Bez … kā? — es pārvaicāju.
SV ar patiku aplūkoja mani. Viņš atguva parasto pašpaļāvību.