Šie desmit gadi nemanot ietilpinājuši sevī arī ilgstošo laika posmu, kurā es — blakus visam pārējam — rakstīju kandidāta disertāciju. Pēc tam neveiksmes mijās ar panākumiem — sākumā gan panākumu tikpat kā nebija, bet vēlāk gandrīz nemaz nebija neveiksmju. Sekoja doktora grāda piešķiršana —* jau bez disertācijas aizstāvēšanas. Un beidzot laboratorija, lieliski iekārtota laboratorija. Četrdesmit cilvēku, kurus pats esmu atradis, mācījis, kuriem es ticu un no kuriem tagad esmu neatdalāms.
Lai cik nogurdinošs arī būtu gājiens augšup pa kāpnēm, to vienmēr var atkārtot: esi paveicis zināmu darbu — esi pakāpies augstāk. Šie desmit manas dzīves gadi nav tikai noteikts paveiktā darba daudzums. Kas var galvot, ka gadu pēc noietā ceļa atsākšanas es spēšu atkal divās diennaktīs, kas toreiz man izlikās kā viens vienīgs mirklis, atklāt heiristi- kas pamalteorēmas? … Kas var galvot, ka vēl pēc diviem gadiem, glābdamies no lietus, nemājīgajā un trokšņainajā Sverdlovskas lidostas zālē, uz papirosu kārbiņas uzzīmēšu pirmā interferences heirotorna shēmu?
Runājot bez aplinkiem: kas var galvot, ka, atgriezies desmit gadus atpakaļ, es atkal spēšu dzīvot zinātnei?
Jā, nav noteikti jābūt zinātniekam. Nav — ja līdz tam neesi bijis zinātnieks. Bet pamēģiniet lidotāju padarīt par desmit gadiem jaunāku un tad pasakiet viņam: «Nelido!» Izdariet to pašu ar jūrnieku un pasakiet: «Nebrauc jūrā!»
* * *
Siktivkarā mūs gaidīja helikopters. Mēs ilgi lidojām pāri taigai. Panarins, ērti iekārtojies atzveltnē, pārlapoja biezus referātu žurnālus. Piepeši helikopters pagriezās un sāka., nolaisties. Iluminatorā iekvēlojās saule, es atvilku aizkariņu un pirmo reizi ieraudzīju tundru.
Nekad nevarēju iedomāties, ka te var būt tik žilbinoši spilgtas krāsas. Virs tālā horizonta violetās joslas zilajās vakara debesīs peldēja salta saule. Bet zeme bija ugunīgi; dzeltena, un tai pāri vēlās viļņi: propellera1 lāpstiņu radītā gaisa plūsma lieca šmaugās siversijas un vēl kaut kādus citus krūmus ar sarkanīgiem ziediem.
Es nekad neesmu bijis tundrā. Es vispār] gandrīz nekur neesmu bijis. Vismaz pusi no šiem desmit gadiem es soļoju no viena ista-1 bas kakta līdz otram vai arī sēdēju pie galda.| Man nav bijis neviena īsta atvaļinājuma.! «Atvaļinājums» ir muļķīgs vārds. Vai tad var sevi «atvaļināt» no domām?
Tundra pārsteidz ar neparastu plašuma sa-l jūtu. Zeme šeit neliekas apaļa: kaut kur tāluj tālu siversiju dzeltenā jūra satumst un, vio-ļ Ietas dūmakas apēnota, nemanāmi saplūst ar ] pelēkām, pēc tam zilām un, visbeidzot, ultra- ; marina krāsas debess dzīlēm.
Pēkšņi es īsti sajutu, ko nozīmē desmit mūža gadi. Iebildumi pret eksperimentu acumirklī saspringa kā līdz pēdējam nostieptas izpletņa štropes.
Iztālēm klīnika «Dižais piekūns» atgādina bāku jūrā. Tikai šī bāka ir zila kā debess lauska, bet jūra — oranža. Astoņus stāvus augsto cilindrveida ēku no visām pusēm ieskauj neskartā tundra. Apaļo iekšējo pagalmu klāj caurspīdīgs kupols. No putna lidojuma celtne atgādina aku, taču pagalms ir plašs — turpat trīssimt metru diametrā.
Mani pārsteidza klusums. Nevis pats klusums, bet tas, kas slēpās aiz tā: milzīgajā ēkā nebija cilvēku. Man nekādi nevarēja ienākt prātā, ka tas ir saistīts ar manu ierašanos.
Un tad vēl — bruņurupuči. Savi pāris desmiti milzīgu bruņurupuču ar baltiem uzkrāsotiem numuriem uz mugurām klusu rāpoja pa pagalma sitāla plāksnēm.
— Nepievērsiet uzmanību, — teica Panarins. — Ik svētdienu te rīko bruņurupuču skriešanās sacīkstes. Tā ir vietējā nacionālā paraša.
Es jautāju, kādās distancēs notiek sacensības. SV izbrīnēti paskatījās uz mani un novilka: «Dažādās.»
* * *
129
Ļeņina «Filozofiskajās burtnīcās» ir gudra piezīme par domas virzību izziņas procesā. Cilvēks, atzīmē Ļeņins, iesākumā izzina, tā
9 — <109
sakot, problēmas pirmo būtību, pēc tam otro,i dziļāko būtību, un tā tālāk. Nemirstība droši vien ir vienīgā problēma, kuras pirmā būtība ir tik dziļa, ka pirms Vitovska un Panarina otrā būtība vispār nebija pamanīta.
Cilvēks, juzdams neremdināmas alkas! visā iedziļināties un visu saprast, dīvainā kārtā izvairās domāt par nāvi. Es neesmu biologs un nesākšu meklēt cēloņus. Es vienkārši konstatēju: cilvēka smadzenes aktīvi pretojas jebkuram mēģinājumam domāt par ; nāvi — kā savējo un piederīgo, tā arī visas] dzīvās radības. Cilvēks (un te izpaužas viņa garīgais diženums), zinādams, ka ir mirstīgs un ka mirstīgi ir visi pārējie cilvēki, dzīvo tā, it kā viņš pats un viss ap viņu būtu ncmir-M stīgs.
Līdz pašam pēdējam laikam bioloģija bija tālu no praktiskiem mēģinājumiem doties uz-ļ brukumā nemirstības problēmai. Neviens no-l pietni nedomāja par jautājumu: «Bet kas no-] tiks, ja mēs atradīsim nemirstības eliksīru?»1 ? Panarins atbildēja šādi: «Tikai medībās ir nepieklājīgi dalīt nenogalināta lāča ādu.l Mūsdienu zinātniekam jāsāk domāt tieši parl šo ādu.» Un tūlīt apbēra mani ar jautāju-i miem:
— Atrasts līdzeklis, kas nodrošina nemir-1 stību. Pieņemsim, ka tie ir zāļu zirnīši. Sāji kumā, kā jau tas parasti mēdz būt, zirnīšu ; ir gaužām maz. Rodas jautājums — izdalīti tos izredzētajiem vai gaidīt, kamēr pietiks vi-J sai cilvēcei?
— Ja izdalīt izredzētajiem, tad kam? Varbūt pēc amatiem? Zinātņu doktoram izsniegt, bet kandidātam — ne .'. . Vispār, kas un kā noteiks — kam dot un kam nedot?