Выбрать главу

Šie desmit gadi nemanot ietilpinājuši sevī arī ilgstošo laika posmu, kurā es — blakus vi­sam pārējam — rakstīju kandidāta disertā­ciju. Pēc tam neveiksmes mijās ar panāku­miem — sākumā gan panākumu tikpat kā ne­bija, bet vēlāk gandrīz nemaz nebija neveiks­mju. Sekoja doktora grāda piešķiršana —* jau bez disertācijas aizstāvēšanas. Un bei­dzot laboratorija, lieliski iekārtota laborato­rija. Četrdesmit cilvēku, kurus pats esmu at­radis, mācījis, kuriem es ticu un no kuriem tagad esmu neatdalāms.

Lai cik nogurdinošs arī būtu gājiens aug­šup pa kāpnēm, to vienmēr var atkārtot: esi paveicis zināmu darbu — esi pakāpies aug­stāk. Šie desmit manas dzīves gadi nav tikai noteikts paveiktā darba daudzums. Kas var galvot, ka gadu pēc noietā ceļa atsākšanas es spēšu atkal divās diennaktīs, kas toreiz man izlikās kā viens vienīgs mirklis, atklāt heiristi- kas pamalteorēmas? … Kas var galvot, ka vēl pēc diviem gadiem, glābdamies no lietus, nemājīgajā un trokšņainajā Sverdlovskas lid­ostas zālē, uz papirosu kārbiņas uzzīmēšu pirmā interferences heirotorna shēmu?

Runājot bez aplinkiem: kas var galvot, ka, atgriezies desmit gadus atpakaļ, es atkal spē­šu dzīvot zinātnei?

Jā, nav noteikti jābūt zinātniekam. Nav — ja līdz tam neesi bijis zinātnieks. Bet pamē­ģiniet lidotāju padarīt par desmit gadiem jau­nāku un tad pasakiet viņam: «Nelido!» Izda­riet to pašu ar jūrnieku un pasakiet: «Ne­brauc jūrā!»

* * *

Siktivkarā mūs gaidīja helikopters. Mēs ilgi lidojām pāri taigai. Panarins, ērti iekār­tojies atzveltnē, pārlapoja biezus referātu žur­nālus. Piepeši helikopters pagriezās un sāka., nolaisties. Iluminatorā iekvēlojās saule, es at­vilku aizkariņu un pirmo reizi ieraudzīju tun­dru.

Nekad nevarēju iedomāties, ka te var būt tik žilbinoši spilgtas krāsas. Virs tālā hori­zonta violetās joslas zilajās vakara debesīs peldēja salta saule. Bet zeme bija ugunīgi; dzeltena, un tai pāri vēlās viļņi: propellera1 lāpstiņu radītā gaisa plūsma lieca šmaugās siversijas un vēl kaut kādus citus krūmus ar sarkanīgiem ziediem.

Es nekad neesmu bijis tundrā. Es vispār] gandrīz nekur neesmu bijis. Vismaz pusi no šiem desmit gadiem es soļoju no viena ista-1 bas kakta līdz otram vai arī sēdēju pie galda.| Man nav bijis neviena īsta atvaļinājuma.! «Atvaļinājums» ir muļķīgs vārds. Vai tad var sevi «atvaļināt» no domām?

Tundra pārsteidz ar neparastu plašuma sa-l jūtu. Zeme šeit neliekas apaļa: kaut kur tāluj tālu siversiju dzeltenā jūra satumst un, vio-ļ Ietas dūmakas apēnota, nemanāmi saplūst ar ] pelēkām, pēc tam zilām un, visbeidzot, ultra- ; marina krāsas debess dzīlēm.

Pēkšņi es īsti sajutu, ko nozīmē desmit mūža gadi. Iebildumi pret eksperimentu acumirklī saspringa kā līdz pēdējam nostiep­tas izpletņa štropes.

Iztālēm klīnika «Dižais piekūns» atgādina bāku jūrā. Tikai šī bāka ir zila kā debess laus­ka, bet jūra — oranža. Astoņus stāvus augsto cilindrveida ēku no visām pusēm ieskauj ne­skartā tundra. Apaļo iekšējo pagalmu klāj caurspīdīgs kupols. No putna lidojuma celtne atgādina aku, taču pagalms ir plašs — tur­pat trīssimt metru diametrā.

Mani pārsteidza klusums. Nevis pats klu­sums, bet tas, kas slēpās aiz tā: milzīgajā ēkā nebija cilvēku. Man nekādi nevarēja ie­nākt prātā, ka tas ir saistīts ar manu ieraša­nos.

Un tad vēl — bruņurupuči. Savi pāris des­miti milzīgu bruņurupuču ar baltiem uzkrā­sotiem numuriem uz mugurām klusu rāpoja pa pagalma sitāla plāksnēm.

— Nepievērsiet uzmanību, — teica Pana­rins. — Ik svētdienu te rīko bruņurupuču skriešanās sacīkstes. Tā ir vietējā nacionālā paraša.

Es jautāju, kādās distancēs notiek sacensī­bas. SV izbrīnēti paskatījās uz mani un no­vilka: «Dažādās.»

* * *

129

Ļeņina «Filozofiskajās burtnīcās» ir gudra piezīme par domas virzību izziņas procesā. Cilvēks, atzīmē Ļeņins, iesākumā izzina, tā

9 — <109

sakot, problēmas pirmo būtību, pēc tam otro,i dziļāko būtību, un tā tālāk. Nemirstība droši vien ir vienīgā problēma, kuras pirmā būtība ir tik dziļa, ka pirms Vitovska un Panarina otrā būtība vispār nebija pamanīta.

Cilvēks, juzdams neremdināmas alkas! visā iedziļināties un visu saprast, dīvainā kārtā izvairās domāt par nāvi. Es neesmu biologs un nesākšu meklēt cēloņus. Es vien­kārši konstatēju: cilvēka smadzenes aktīvi pretojas jebkuram mēģinājumam domāt par ; nāvi — kā savējo un piederīgo, tā arī visas] dzīvās radības. Cilvēks (un te izpaužas viņa garīgais diženums), zinādams, ka ir mirstīgs un ka mirstīgi ir visi pārējie cilvēki, dzīvo tā, it kā viņš pats un viss ap viņu būtu ncmir-M stīgs.

Līdz pašam pēdējam laikam bioloģija bija tālu no praktiskiem mēģinājumiem doties uz-ļ brukumā nemirstības problēmai. Neviens no-l pietni nedomāja par jautājumu: «Bet kas no-] tiks, ja mēs atradīsim nemirstības eliksīru?»1 ? Panarins atbildēja šādi: «Tikai medībās ir nepieklājīgi dalīt nenogalināta lāča ādu.l Mūsdienu zinātniekam jāsāk domāt tieši parl šo ādu.» Un tūlīt apbēra mani ar jautāju-i miem:

— Atrasts līdzeklis, kas nodrošina nemir-1 stību. Pieņemsim, ka tie ir zāļu zirnīši. Sāji kumā, kā jau tas parasti mēdz būt, zirnīšu ; ir gaužām maz. Rodas jautājums — izdalīti tos izredzētajiem vai gaidīt, kamēr pietiks vi-J sai cilvēcei?

—  Ja izdalīt izredzētajiem, tad kam? Var­būt pēc amatiem? Zinātņu doktoram izsniegt, bet kandidātam — ne .'. . Vispār, kas un kā noteiks — kam dot un kam nedot?